Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Pagājušajā vasarā es pirmo reizi nepiedalījos (Rīgas domes) vēlēšanās, jo pie labākās gribas vairs nespēju, kā parasti, izvēlēties – kura no mūsu sliktajām politiskajām partijām ir vismazāk slikta. Arvien skaidrāk kļūst redzams, ka demokrātiskā izpratnē mums politisku partiju nemaz nav. Tās visas, bez izņēmuma, ir tikai merkantili – mafiozi grupējumi, kuri atšķiras tikai ar nekam neatbilstošiem nosaukumiem. Viņu darbības vienīgie vāji slēptie motīvi ir, kā vienmēr, vienādi – sagrābt varas posteņus, lai pēc tam iegūtos dienesta stāvokļus izmantotu mantkārīgos nolūkos. Starp šiem grupējumiem noris sacensība – kurš ātrāk noraus govij pupus. Šiem bariem ir arī augstāku hierarhiju valdošā koalīcija, kuru vada pavisam nekonstitucionāls orgāns – koalīcijas padome. Taču kas stāv aiz šā politbiroja? Te var redzēt gan mūsu ekonomikas varoņu – oligarhu – ēnas, bet aiz viņiem var nojaust tos, kuri mudina valsti aizņemties vēl un vēl – taisni tā kā, banku mudināti, to darīja iedzīvotāji treknajos gados, un vēl tādos apjomos, kurus valsts ar sagrautu ekonomiku nekad nespēs atdot. Tad vēl atlikušie valsts īpašumi – Latvenergo, Latvijas valsts meži, Latvijas Banka – un vēl visi citi automātiski nonāks šo kreditoru rokās; tāds bija viņu mērķis. Sekas šādām partiju dzīrēm ir redzamas – darba vietas tiek iznīcinātas: gan uzņēmēji, gan darba darītāji, speciālisti, t.sk. jaunie zinātnieki un skolu beidzēji jaunieši, arī veselas ģimenes dodas ekonomisko bēgļu gaitās, pensionāri aiziet dabiskā ceļā, un no Latvijas paliks tikai bijušo rūpnīcu drupas un teritorija ar skaistu un auglīgu zemi un izdevīgu ģeogrāfiju. Tad te ienāks tautas ar daudz lielāku dzimstību.

Kā mēs esam šādas katastrofas priekšā nonākuši? Ir jābrīnās par to, ka mūsu masu informācijas līdzekļi nevar (vai arī nedrīkst) redzēt to vienkāršo faktu, ka pie visām mūsu nelaimēm ir viens cēlonis – novecojušais un nederīgais vēlēšanu likums, kurš jau vienreiz 1934.gada 15.maijā tika izgāzts, jo pierādīja savu nederīgumu. Taču dažiem egoistiski tālredzīgiem zēniem, kuri vēlāk izveidoja sabiedrības trekno galu, tas šķita izdevīgs un tāpēc atjaunojams kā svēts mantojums.

Palūkosimies uz mūsu vēlēšanu biļeteniem uzmanīgi. Pēc kādām pazīmēm šie cilvēki ir ierakstīti? Vai viņi ir valsts pārvaldei sagatavoti un derīgi cilvēki, vai arī iepriekšējā darbā parādījuši sevi kā labus savas pilsētas, pagasta vai firmas saimniekus? Nē, tur ir visu citu amatu maisījums – tur ir ģeniāli dzejnieki un komponisti, teicami dakteri, apdāvināts bumbu cilātājs, profesionāls kompartijas slavētājs, čakls viesmīlis un tā tālāk.

Saeimas nospiedošo vairākumu veido panoptikuma cienīgi apnikušie ģīmji, kuriem mums jāpateicas par sagrauto Latvijas zinātni, izglītību, medicīnu, izpostītām darba vietām, t.i., par to, uz kā varēja balstīt Latvijas nākotni. Pašreiz viņi steidzīgi maina, sadala vai arī apvieno partijas, dibina tās no jauna, citādi pārgrupējas – visu ko, lai tikai kārtējo reizi tie paši kadri noturētos pie siles. Viņus tur kopā bailes no tā, ka amorfais jēdziens “politiskā atbildība” zaudējuma gadījumā var pārvērsties vismaz par civilo vai kriminālo atbildību.

Ar mikroskopisku uzmanību vēlēšanu listē varbūt varētu sameklēt dažus kandidātus ar nepieciešamo atbilstību, bet, lūk, ir problēma – tie ir izkaisīti pa dažādu partiju listēm. Diemžēl vēlēšanu likums man neļauj izvēlēties augstajiem amatiem atbilstošus cilvēkus. Es varu pārsvītrot visu sarakstu un iemest to nevis miskastē, bet urnā, un es būšu nobalsojis tikai ar aplkoksni par kādu partiju kopumā, un tas vairs nav intersanti. Pievēršam tagad uzmanību kandidātu secībai vēlēšanu listē. Priekšgalā ir t.s. Lokomatīves, kuri ar īkšķi parāda, kā jābalso, mazāk paklausīgie ir kaut kur pa vidu, bet tie, kam vēl ir savas galvas, tie ir listes beigās. No tā ir redzams, ka vēlēšanas tiek viltotas, pirms tās ir notikušas. Politiskiem mērķiem tādā veidā tiek izmantots tas apstāklis, ka vēlēšanu likums kandidātu secību vēlēšanu listē vispār neregulē. Kas šīs listes ir sastādījis? Tā ir katras partijas valde (partijas komiteja), kura to saskaņo ar koalīcijas padomi (centrālkomiteju, politibiroju). Tādā veidā tiek diktēti vēlēšanu rezultāti vienas listes robežās, lai nodrošinātu partijā ieksēju paklausību.

To visu mūsu birokrātijai visos līmeņos nodrošina Saeimas vēlēšanu likuma 33.panta 4.sadaļa un republikas pilsētu domes un novada domes vēlēšanu likuma 40.panta 4.rindkopa.

Taču ko var darīt, la iegūtu darba spējīgu, atbildīgu, profesionālu un godīgu Saeimu un arī pašvaldību vai pilsētas domi? No minētā slēdziena izriet elementārs loģisks priekšlikums – svītrot minētos apakšpunktus visos trīs minētajos likumos. Tad mēs iegūsim iespēju neatkarīgi balsot par cilvēkiem, kuriem katrs vēlētājs var uzticēties, bet partijas iegūs iespēju godīgi konkurēt. Un vēl daži precizējumi:
kandidātus vēlēšanu listē salikt normāli – alfabētiskā secībā;
Saeimas, pilsētu un pašvaldību deputātu kandidātos izvirzīt profesionāļus – kuristus, ekonomistus, visuprims, protams, zinātniekus;
partiju valdēm painteresēties par savu kandidātu psihisko veselību pirms to izvirzīšanas;
paredzēt iespēju arī bezpartejiskam pilsonim izvirzīt savu kandatūru.

Kas šādas izmaiņas vēlēšanu likumā ierosinās, un kas nobalsos par tām? Šeit nav nekādu ilūziju. Acīmredzot, lai šādas izmaiņas panāktu, ir vajadzīga kāda ārēja iedarbība. Autors redz tikai vienu ārējo spēku – tie ir paši vēlētāji, kuri var vēlēšanas ignorēt, tā lai tās varētu uzskatīt par nenotikusām, vienreiz, otrreiz – līdz brīdim, kamēr veco Saeimu kāds tomēr piespiež sakārtot vēlēšanu likumu. To varētu izdarīt arī Valsts prezidents, taču šeit viņam rodas interešu konflikts – koalīcijas padome taču ir tā, kas viņu sameklēja un izvirzīja, bet esošā Saeima nobalsoja atbilstoši. To var atrisināt tikai Valts prezidents pats.

No jebkura stāvokļa ir izeja. Šajā situācijā, kā redzams, tās ir vismaz divas. Vēlēšanu likums ir jāsakārto pirms Saiemas vēlēšanām, citādi mēs dabūsim tos pašus varoņus, tikai citās koalīcijās.