Komentāri (5)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Igauņu valodā nav nākotnes laika. Nav iespējams pateikt – «es darīšu», nav iespējams apsolīt to, kā vēl nav.

Neiedziļinoties tas var šķist nebūtisks fakts, bet padomājiet, ko no jums prasītu dzīve, ja mūsu, latviešu, valodā nebūtu tik pierastā nākotnes laika – «jā, es tūliņ izdarīšu», «es noteikti piezvanīšu », «aiziešu un pateikšu». Un, savelkot paralēles starp Igaunijas paveikto eiro ieviešanas jomā (un paveikto kopumā) un šo «trūkstošo » nākotnes formu igauņu valodā, top skaidrs – Igaunijā, lai pateiktu, kas paveicams, tas vispirms ir jāizdara. Varbūt tā ir igauņu panākumu ķīla. Darīt, jo citādi nav iespējams.

Nesen bija izdevība uz vienu dienu pabūt Stokholmā. Arī tur cita, daudz vairāk Igaunijai nekā pašu mājām līdzīga gaisotne – ielas grimst ziedos, cilvēki nesteidzīgi, tomēr čakli. Manuprāt, panākumu atslēga slēpjas citādajā attieksmē – no sārņiem attīrītā domāšanā. Kamēr igauņi iet roku rokā ar skandināviem, mēs esošajiem grābekļiem mainām kātus un turpinām kāpt uz šķietami jauniem grābekļiem. Jākāpj pāri vēsturiskiem faktiem, ja tie traucē izaugsmē, jātiek vaļā no bāreņu sindroma – mēs nez kāpēc joprojām gribam, lai pasaule mūs apbalvo par mūsu vēsturi, lai žēlo, lai dāvina dāvanas, jo liktens mums ir bijis nežēlīgs. Bet skaudrā patiesība ir tāda – neviens mūs nežēlos. Nevienu tas neinteresē.

Mūs tikai stipri vairāk cienīs, ja atkal spēsim piecelties un ar Latviju plecos paveikt lielas lietas. Tikai tad pasaulē izsauksies: «O, par spīti tādai vēsturei un citām grūtībām viņi ir tikuši tik tālu!». Tas notiks tikai tad, kad pārstāsim gaidīt atzinību par pašsaprotamām lietām.

Mūsu valodai ir nākotnes forma. Taču darītprieku un darītprasmi no igauņiem un skandināviem mēs noteikti varētu mācīties. Kaut vai iedomājoties, ka mēs nevaram, nu galīgi nevaram izteikt frāzi: «Pagaidi, es vēlāk izdarīšu».