Ar prasību Ogres rajona tiesā pret žurnālistu Gunārs Kārkliņš (prasītājs) vērsās pērn, 9. aprīlī, neilgi pirms pašvaldību vēlēšanām, kad atklātībā jau bija nonākusi virkne J.Putniņa gatavotu publikāciju, kuras deputātam Kārkliņam varētu būt bijušas samērā neērtas. Prasība gan celta tikai par 2008. gada 12. decembrī portālā Ogresfakti.lv publicēto rakstu ar nosaukumu «Gunārs Kārkliņš vēlas nozāģēt kokus Upes prospektā». Kārkliņš, vēl būdams deputāts, lūdza tiesu uzlikt par pienākumu atsaukt šo, viņaprāt, nepatieso ziņu un piedzīt no Jāņa Putniņa morālā kaitējuma kompensāciju 5000 latu apmērā. Celt prasību viņam netraucēja arī tas fakts, ka publikācija tapusi, balstoties uz paša Kārkliņa parakstītu iesniegumu domei, kurā viņš tiešā tekstā lūdza atļauju nozāģēt kokus vietā, kur bija plānota multifunkcionāla tirdzniecības centra būvniecība.

 

G.Kārkliņa prasībā norādīts, ka nozāģēt kokus īsti neesot bijusi viņa paša griba. Neizprotamu iemeslu dēļ kā «papildus pierādījumu» prasītājs mazliet vēlāk iesūtīja pilnīgi citā laikā un par citu tēmu tapušas publikācijas apskatu. To, vai G.Kārkliņu izteikt lūgumu par koku nozāģēšanu bija piespiedusi kāda cita persona, noskaidrot tā arī nav izdevies. Pirmā tiesas sēde notika 18. jūnijā – jau pēc pašvaldību vēlēšanām, kurās, kā zināms, G.Kārkliņš piedzīvoja fiasko. Iespējams, ka tieši šī apstākļa dēļ arī Kārkliņa interese par savas labās slavas atgūšanu ir zudusi – ne pats prasītājs, ne arī kāds viņa pārstāvis uz tiesas sēdi neieradās. Tiesa tika atlikta uz oktobra nogali. Šoreiz uz to ieradās Gunāra Kārkliņa pilnvarotais pārstāvis Kārlis Bružuks (interesanti, ka arī viņš kandidēja pašvaldību vēlēšanās – no Jaunā laika saraksta, turklāt veiksmīgi – K.Bružuks ne vien iekļuva Garkalnes novada domē un tagad ir domes priekšsēdētāja vietnieks). K.Bružuks jau sēdes ievadā piedāvāja mierizlīgumu. J.Putniņš neiebilda, tāpēc tiesa deva laiku mierizlīguma dokumentu sagatavošanai. Nākamā sēde bija noteikta zīmīgā datumā – šā gada 13. janvārī, kad tiesa būtu varējusi apstiprināt mierizlīgumu. Taču pēc oktobra tiesas sēdes no Kārkliņa puses vairs nekādu ziņu neesot bijis – iespējamais mierizlīgums tā arī netika apspriests, bet uz 13. janvāra tiesas sēdi ne pats prasītājs, ne viņa pārstāvis neieradās.

 

Kaut arī, ņemot vērā prasītāja neierašanos, lietu varēja atstāt bez virzības, patiesības noskaidrošanas labad žurnālists Jānis Putniņš lūdza tiesu to tomēr izskatīt, apmēram stundu garā uzrunā iepazīstinot ar pierādījumiem un argumentiem savā labā. Argumentu vidū ir gan paša Kārkliņa parakstītais iesniegums novada domei, gan publikācijas tapšanas laikā intervēto amatpersonu sniegtie skaidrojumi un publiski pieejamajās datu bāzēs gūstamā informācija. J.Putniņš atgādināja, ka pret tirdzniecības centra būvniecību tā saucamajā «deputātu parkā» (laukumā starp Ogres Romas katoļu baznīcu un kultūras centru) iebilduši vairāki simti ogrēniešu, tostarp katoļu draudze. Tas gan nav traucējis toreizējam deputātam veikt darbības projekta īstenošanai. Turklāt G.Kārkliņa prasībā nav lūgts atsaukt kādas atsevišķas J.Putniņa publikācijā paustās frāzes, bet gan visu publikāciju kopumā, tātad visus tajā paustos faktus, lielāko daļu no kuriem apliecina oficiāli dokumenti. J.Putniņš tiesas zālē atteicās noliegt patiesību un kā dīvainu vērtēja arī morālā kaitējuma summas pieprasījumu. Tieši 5000 latu prasīti, norādot pirms vēlēšanām iespējamo Jāņa Putniņa publikācijas radīto negatīvo iespaidu uz vēlētājiem. Vai tad vēlētāju atbalsts ir izmērāms naudā un vai iespējams matemātiski noteikt vēlētāju atbalsta atkarību no priekšvēlēšanu kampaņā vai kā citādi iztērētajiem naudas līdzekļiem, tiesas laikā vaicāja žurnālists?

 

Uzklausījusi J.Putniņa argumentus (vēlāk spriedumā tie aizņēma vairākas lapaspuses), tiesa noteica sprieduma pasludināšanas datumu – 27. janvāri. Liels bija J.Putniņa pārsteigums, kad prasītāja pārstāvis K.Bružuks pēkšņi ieradās ... uz sprieduma nolasīšanu. Turklāt, tā teikt, pilnā kaujas gatavībā. Tā vien šķita, ka jurists bija piemirsis par 13. janvāra sēdi, jo izskatījās, ka nupat viņš «ķersies vērsim pie ragiem» – par to liecināja viņa sagatavotās dokumentu mapes, kuras gan tiesā izmantot tā arī neiznāca. Lieta taču jau bija izskatīta, un K.Bružukam nācās apmierināties vien ar tiesneša sprieduma uzklausīšanu, kurā G.Kārkliņa prasība pret J.Putniņu tika noraidīta.

 

G.Kārkliņam līdz 16. februārim gan vēl bija iespēja spriedumu pārsūdzēt. Paliekot uzticīgs savam jau ierastajam darbības stilam, Bružuka kungs sagatavoja pārsūdzības rakstu, ko tiesai izsūtījis ... 17.februārī. Tātad, dienu pēc noteiktā termiņa, tādēļ pārsūdzība tika noraidīta un tiesas spriedums ir stājies spēkā.

 

Ir aizritējušas jau pat nedēļas, un lieta, šķiet, nodota aizmirstībai, līdz piepeši izrādās, ka 11. martā K.Bružuks tiesai izsūtījis prasību par pārsūdzības termiņa atjaunošanu. Viņš apelēja pie tā, ka neesot paspējis laikus sagatavot pārsūdzību, jo tūliņ pēc 27.janvāra tiesas sēdes saslimis un slimojis tieši līdz 16. februārim. Sarūpēto daktera zīmi K.Bružuks gan tiesai izsūtīja tikai 11. martā. Piedevām tiesas spriedumu Bružuka kungs esot saņēmis tikai 16. februārī, agrāk it kā neesot devuši. K.Bružuks gan piemirsis norādīt, tieši kurš tiesas darbinieks viņam paredzēto sprieduma eksemplāru būtu «pieturējis», bet savu izteikumu patiesums laikam jāpierāda tikai žurnālistiem...

 

Pats uz 6. aprīļa tiesas sēdi, kurā tika skatīts viņa pēdējais lūgums, K.Bružuks gan (kāds pārsteigums!) atkal neatnāca. Piedevām izrādījās, ka jau 30. decembrī beigusies viņam izsniegtā Kārkliņa pilnvara, bet bez tās Bružuka iesniegto pārsūdzību tiesa nemaz nedrīkst pieņemt. Loģiski, ka pārsūdzība tika noraidīta, tāpat kā lūgums par tās iesniegšanas termiņa pagarināšanu.

 

Cerēto 5000 latu ienākumu vietā šis process G.Kārkliņam nesis vien zaudējumus. Neskaitot samaksu savam advokātam, nu viņam nāksies atlīdzināt arī J.Putniņa tiesāšanās izdevumus ... 30 latu apmērā. Tieši tik daudz žurnālists iztērējis, kad pirms pirmās tiesas sēdes konsultējies ar juristu. Nevienas tiesas sēdes laikā J.Putniņš advokāta pakalpojumus neizmantoja, bet gan, rūpīgi iepazinies ar likumdošanu, sevi aizstāvējis pats.

 

Dīvaini, ka Kārkliņš nav cēlis prasības par citām J.Putniņa gatavotajām publikācijām, kuras viņu kā toreizējo pašvaldības deputātu parādīja ne tajā labākajā gaismā. «Nez kādēļ bijušo deputātu visvairāk aizkaitināja tieši norāde uz viņa saistību ar pretrunīgi vērtēto tirdzniecības centru,» sarunā ar laikrakstu «Ogres Vēstis Visiem» brīnījās žurnālists, vienlaikus minot, ka, iespējams, iepriekšējo divu sasaukumu laikā deputāts Gunārs Kārkliņš bijis saistīts arī ar citu pilsētas attīstībai nozīmīgu lēmumu pieņemšanu pretēji sabiedrības interesēm, par ko varētu liecināt arī ļoti strauja vēlētāju atbalsta zaudēšana un palikšana «aiz borta» šajā deputātu sasaukumā.

 

Tā, lūk, ar «čiku» jeb pareizāk sakot – ar neko – ir beigusies Gunāra Kārkliņa tiesāšanās par neapstrīdamu faktu atsaukšanu, kas turpinājās veselu gadu. Nemaz nerunājot par to, ka ar šādas, kā izskatās, pavisam bezjēdzīgas lietas izskatīšanu tika noslogota tiesa, nevar aizmirst, cik daudz nevajadzīgu rūpju un raižu tika sagādāts žurnālistam Jānim Putniņam. Kas tas vispār bija – vai vēršanās pret plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem – sak, piedomājiet labi, ko rakstāt par mani, pretējā gadījumā ievilkšu jūs bezgalīgos tiesāšanās procesos?

 

Mēdz teikt: «Kas maksā, tas pasūta mūziku». Šoreiz gan šis teiciens būs nevietā, jo, kā izrādās, Gunārs Kārkliņš, lai arī tiesas spriedums jau kādu laiku stājies spēkā, vēl nav pat painteresējies, kā samaksāt Jānim Putniņam tiesāšanās izdevumus – 30 latus, kas gan patiesībā nav samērojami ar žurnālista patērēto laiku un enerģiju. Laikam gaida īpašu uzaicinājumu...