Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Janvāris ir barikāžu atceres, tautā saukts – ugunskuru laiks. Ikšķiles vidusskolas vestibilā starp apsarmojušiem kokiem jau ilgu laiku deg sveces. Skolēni zina, ka tās ir kā simbols ugunskuriem, kuri vēlreiz un vēlreiz atgādina par barikādēm. "Ko stāsta ugunskura liesma?" tāds tika izvēlēts barikāžu atceres pasākuma nosaukums Ikšķiles vidusskolā, kas notika 24.janvārī.

Atceres pasākums aizsākās ar 12.klases skolnieces Sandas Šulcas dzejoli, ko runāja 9. b kl. skolniece Laura Andrijonoka:

"Toreiz.Tajā dienā.

1991.

Visi jauš, kas notika Latvijā...

Toreiz, kad auga plaisa robežu sienā.

Kad cieņai zuda vērtība,

Kad pelēkais indēja zemi.

Kad varaskārais melnoja prātus,

Tumsoņi lauza līguma vārtus.

Tik trausla viņa pie aizas,

Nolemta cīņai ar viltu.

Dvēseli smacēja raizes,

Vai jelkad tā sagaidīs rītu..."

Vēstures skolotāja Elita Serafimoviča atgādināja vēsturisko notikumu attīstību līdz barikāžu laikam. Pasākuma viesis bija Atmodas kustības dalībnieks - majors Agris Purviņš, kurš pastāstīja par savu dalību un pieredzi šajos mūsu tautai nozīmīgajos notikumos. Jautāts par šodienas cilvēku  attieksmi un atmiņām par barikāžu laiku, majors A.Purviņš atbildēja, ka „šodien mēs  jauniešiem pārāk maz stāstām par latviešu pretošanos Padomju Krievijas represīvajam okupācijas režīmam. Mēs šodien pārāk maz atceramies varoņus, kas noturēja tautā brīvības garu un bez kuriem nebūtu ne Tautas frontes, ne 4.maija Neatkarības deklarācijas, kā arī nebūtu Latvijas valsts šodien.”

Agris Purviņš rādīja fotogrāfijas un stāstīja par latviešu tautas garo cīņas ceļu. „Latviešu valsts atjaunošanu uzsāka meža brāļi jeb nacionālie partizāni, kuri pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8.maija nenolika ieročus. Viņu skaits trīs reizes pārsniedza to karavīru un zemessargu skaitu, ko šodien spētu mobilizēt Nacionālie bruņotie spēki. Šajās cīņās krita vairāk nekā 2000 vīru un 7000 tika izsūtīti dažādos nemetinājumos Krievijā. Tāpat nedrīkstam aizmirst Eduardu Berklavu, Gunāru Astru, Juri Ziemeli, Intu Cālīti un citus, kas iestājās par Latviju un maksāja par to ar brīvību un izsūtījumiem. Cilvēkus, kas parakstīja „Baltijas Hartu” un „17 komunistu vēstuli”, kas tajos apstākļos prasīja lielu drosmi, kā arī mūsu latviešu trimdas nenogurstošo cīņu par latviešu tautas tiesībām uz savu valsti. Vai šodien daudz būs to, kuri atcerēsies pārdrošos, nepieredzējušos jaunekļus un daudz piedzīvojušos „politzekus” no grupas Helsinki – 86 (H-86), kuri bija pirmie, kas skaļi un atklāti pateica, ko nozīmē padomju okupācija un ka pret to ir jācīnās? Vai sarkanbaltsarkanais karogs būtu kļuvis par atmodas un pretestības simbolu, ja to 1988.gadā 14.jūnijā cauri visai Rīgai nebūtu iznesis Konstantīns Pupurs? Vai bez Vides Aizsardzības Kluba (VAK) un Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) aktīvistiem Tautas fronte būtu iestājusies par neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu?” jautāja Agris Purviņš.  „Šodien mums vajadzētu atcerēties to, kā tauta saviem deputātiem 1990.gada 4.maijā prasīja doto solījumu izpildi. Tajā dienā desmitiem tūkstoši ap LPSR Augstāko Padomi un miljoni pie radio aparātiem nelūdza, bet pieprasīja brīvību. Grūti pat iedomāties, kā būtu notikumi risinājušies, ja deputāti nebūtu turējuši savu priekšvēlēšanu solījumu - iestāties par Latvijas valsts neatkarību.”

Agris Purviņš barikādēs piedalījās no pirmās dienas līdz pēdējai, sargājot Ministru kabinetu. Kā spilgtākos momentus viņš atceras 13.janvāra lielo tautas manifestāciju, kurā piedalījās vairāk nekā pusmiljons Latvijas iedzīvotāju. To, ka pirmo reizi savā dzīvē Rīgas centrā juties kā savā galvaspilsētā. Visapkārt skanējusi tikai un vienīgi latviešu valoda. Neskatoties uz to dienu stāvokļa dramatismu, cilvēki izstarojuši spēcīgu garīguma un pozitīvisma auru. Tāpat nav iespējams aizmirst „pirmskaujas stresa” sajūtu, stāvot MK gaitenī, zinot par apšaudi un esot pilnīgā neziņā par uzbrukuma apmēriem ārpusē.

”Mēs tur bijām neapbruņoti, un mums nebija, kur atkāpties. Tajā brīdī lūdzu Dievu, lai pietiktu drosmes izpildīt to pienākumu, kā dēļ es šeit biju nācis, jo tajā brīdī domāju, ka ir sācies vispārējs uzbrukums apsargātajiem objektiem. Pēc barikādēm mēģināju iestāties kapteiņa (tagad brigādes ģenerāļa) J.Vectirāna „baltajās beretēs” (J.Vectirāns kā milicijas kapteinis tajās dienās bija atbildīgs par MK apsardzi), bet, tā kā vienīgais dokuments man  bija LNNK biedra karte (Padomju armijas karaklausības apliecību biju nodevis Stučkas kara komisariātā, atsakoties pakļauties okupācijas armijas pavēlēm un PSRS pilsoņu pasi biju barikāžu dienās pienaglojis netālu no Augstākās Padomes, nevēlēdamies vairs būt PSRS pilsonis), tad mani milicijā nepieņēma. Tā kā nācās vēl pagaidīt pusgadu, lai iestātos  jau neatkarīgās Latvijas Zemessardzē,” stāstīja majors Agris Purviņš Ikšķiles vidusskolas skolēniem.

Cik daudz mēs stāstām saviem bērniem, mazbērniem par barikāžu laiku, par tautas gribu, spēku, kas mūs vienoja, par to, kur tajā laikā atradāmies  mēs paši un kāpēc? Šis laiks vienmēr mazliet smaržos pēc ugunskura dūmiem, tas atsauks atmiņā 1991...Dūmiem, kuri ,kāpjot debesīs, aiznes mūsu domas, cerības un vēstījumu kam augstākam- būt brīviem un laimīgiem savā zemē:

„Atmetot naivo, atmetot bailes,

Nebēgot no zobens smailes,

Cēlās cīņā latvju tauta,

Pēc palīdzības dzimtenē saukta.

Sarkanbaltsarkanais cīņas spars

Tika dienā tumšajā tērpts.

Strāvoja no latviešiem brīvības gars,

Atgūts- kas reiz tika zagts. „                       

/Sanda Šulca/