Komentāri (2)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Pieredze bērnu pieskatīšanā man ir diezgan liela – vēl no 4,5 gadiem, kad piedzima mana māsa. Kad man bija 13, piedzima brālis, pēc tam citiem radiniekiem sāka dzimt bērni, un mana pieredzes bagāža krājās un krājās.

Man ļoti patīk bērni, viņi dod prieku un enerģiju, tādēļ es ar patiku sagaidu darba dienas rītus, lai atkal viņus satiktu. Man ļoti patīk vērot, ka viņi pamazām top aizvien atklātāki līdz pat tādai draudzībai, ka neļauj sevi aizmirst, - atnāk citudien, skatās acīs un saka: Čau! Tu mani neatceries?...

Mani radi jau ir secinājuši, ka nākotnē es būšot ļoti laba mamma saviem bērniem, jo es visu par bērniem zinu. Ja bērns jutīs, ka tev nepatīk, tad ar tevi nerunās un pat neskatīsies uz tavu pusi. Bērni ir ļoti atklāti, un gadās, ka tā arī pasaka: Es ar to tanti nepalikšu! Tas var sabaidīt mammas, bet man ir izaicinājums meklēt veidu, kā ar šo bērnu tomēr iedraudzēties.

Kopā ar bērniem es pati varu brīvāk justies, lai gan ir mazuļi, kuri piekodina: ja tu mani neklausīsi, aizsūtīšu tevi pie sliktās tantes! Es, protams, ņemu vēra vecāku norādījumus, lai gan parasti ir tā, ka bērns izpauž pavisam citas lietas un vēlmes.

Stāsti turpinās www.tc-dauga.lv >>