Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Gatavojoties Latvijas Valsts svētkiem novembrī, Ogres Vēstures un mākslas muzejs jau tagad aicina uz izstādi „Latvijas vēsture karikatūrās”.

Šī Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotā kolorītā izstāde jau eksponēta vairākās ārvalstīs – Nīderlandes Karaliskajā bibliotēkā, Oulu (Somija) universitātē, Igaunijas Nacionālajā bibliotēkā, Kārļa universitātē Prāgā un Rīgā - LR Ārlietu ministrijā. Plašākai publikai Latvijā izstāde pirmoreiz apskatāma tieši Ogres Vēstures un mākslas muzejā. Ogrēniešus un pilsētas viesus aicinām apmeklēt izstādi līdz 18.novembrim.

Izstādes Latvijas vēsture karikatūrās autori centušies uz savas valsts vēsturi paskatīties no neparasta un nedaudz ironiska skatu punkta, jo stipra un vitāla ir tā tauta, kas var pati par sevi pasmieties. Izstāde piedāvā 38 latviešu mākslinieku politisku notikumu redzējumu sākot no Latvijas valsts izveidošanās 1918.gadā līdz mūsdienām 105 karikatūrās.

Karikatūra vienmēr ir bijusi sava laika kultūrvēsturiska refleksija un reizē arī ietekmīga sabiedriskās apziņas veidotāja un ietekmētāja. Jo īpaši nozīmīgu vēsturisku notikumu krustcelēs, kā tas vērojams Latvijā.

20.gs.sākumā latviešu karikatūras spēku un ietekmi sabiedrībā noteica ievērojamu mākslinieku – Jāņa Roberta Tillberga, Riharda Zariņa, Alberta Kronenberga, Indriķa Zeberiņa, Romana Sutas, Sigismunda Vidberga u.c. pievēršanās satīriskā zīmējuma mākslas žanram. Šajā laikā īsu, bet spožu uzplaukumu piedzīvoja arī latviešu humoristiski satīriskā prese un karikatūras žanrs, iezīmējot vienu no vizuāli interesantākajām un saturā savdabīgākajām lappusēm latviešu preses vēsturē. Iznāca vairāk nekā 50 dažādi humoristiski satīriskie laikraksti un žurnāli, vairāki desmiti šādas ievirzes kalendāri un gadagrāmatas. Jo īpaši jāatzīmē satīriskais izdevums Svari (1920 – 1932). Karikatūras un satīriskus sacerējumus regulāri publicēja arī politiskie dienas laikraksti. Mākslinieki nekavējoties atsaucās svarīgākajiem sabiedriski politiskajiem un saimnieciskās dzīves notikumiem, sniedzot savdabīgu satīras spogulī skatītu laikmeta hroniku.

1940.gadā, pēc Latvijas nonākšanas padomju okupācijā, tika pārtraukta arī visu Latvijas brīvvalsts laika laikrakstu un žurnālu izdošana. Taču tas neatturēja māksliniekus radīt pastāvošo iekārtu izsmejošas karikatūras. Īpaši šajā laika periodā un vēlāk kara gados aktīvi darbojās mākslinieks Ernests Rirdāns.

Plaša karikatūru izmantošana Latvijā propagandas mērķiem aizsākās II Pasaules kara laikā, kad vienai okupācijas varai nomainot otru, šis mākslas žanrs tika izmantots sabiedrības saprāta pakļaušanai un ietekmēšanai abās frontes pusēs. Bijušo Latvijas valsti un latviešu sabiedrību izsmēja un kariķēja pirmajā padomju okupācijas gadā Latvijā vienīgais humoristiskais žurnāls, kas turklāt nāca klajā tikai krievu valodā. Savukārt vācu okupācijas gados Latvijā regulāri parādījās propagandistiska politiska satīra par Sabiedroto valstu valstsvīriem. Tajā publicētās karikatūras arvien vairāk sāka kultivēt rasistisku naidu pret atsevišķām tautām.

Pēc kara latviešu māksliniekiem nācās piemēroties Latvijā pastāvošajai padomju ideoloģijai, kas pieļāva publicēt satīriskus zīmējumus tikai par dažādām sadzīves negācijām, kā arī kritizēt un apsmiet Rietumu pasaules buržuāziskās sabiedrības netikumus.

Būtiskas izmaiņas latviešu padomju laika karikatūrā iezīmējās līdz ar žurnāla Dadzis iznākšanu (1957 – 1995). Lai arī visus padomju okupācijas gadus Latvijā tāpat kā visās citās padomju republikās pastāvēja stingra cenzūra, tā laika satīriskā grafika aktīvi reaģēja uz sabiedriskās un politiskās dzīves aktuāliem notikumiem. 50. – 70.gados zemtekstos un simbolos mākslinieki iemācījās atainot to realitāti, par kuru nedrīkstēja skaļi runāt un diskutēt. Karikatūru žanrā sāka darboties jauna mākslinieku paaudze – Uģis Mežavilks, Gunārs Vīndedzis, Gunārs Bērziņš, Imants Melgailis, Ēriks Ošs u.c.
Nedaudz brīvdomīgākas karikatūras Latvijas presē sāka parādīties 80.gadu sākumā bijušā Padomju Savienības prezidenta M.Gorbačova aizsāktās valsts pārbūves jeb perestroikas laikā.

Aktīvs laiks karikatūristiem aizsākās līdz ar latviešu tautas trešo Atmodu 80.gadu II pusē, kad māksliniekiem beidzot bija iespēja tieši un bez zemtekstiem izteikt savu radošo domu. Tad arī klajā nāca karikatūrista Agra Liepiņa sastādītais izdevums Latviešu politiskā karikatūra’ 90 – 93.

No jauna neatkarību guvušās Latvijas valstiskās attīstības procesu stabilizācijas laikā (1995 – 2000) latviešu mākslinieku satīriskajos zīmējumos savukārt bija jūtams tēmu un radošu ideju apsīkums. Tā vien likās, ka karikatūrai vairs nebija ko izsmiet un pret ko cīnīties.

Jaunu māksliniecisko izpausmju uzplaukumu latviešu karikatūra piedzīvoja 2005.gadā, kad atsāka iznākt satīriskais izdevums Dadzis.

Šodien izteiksmīgas un kritiski asas karikatūras par Latvijas ārpolitiskajiem un iekšpolitiskajiem notikumiem rada tādi mākslinieki kā Gatis Šļūka, Ludmila Bulikina, Tamāra Sergijenko, Māris Bišofs u.c.