2012.gadā izsludināja pirmo konkursu “Latvijas Vecmāmiņa 2012”. Par šādu projektu neko nebiju dzirdējusi. Kad saņēmu ielūgumu ņemt tajā dalību, biju ļoti izbrīnīta. Vēlāk izrādījās, ka konkursam mani pieteica vedekliņa Laura. Manā dzīvē šis bija ļoti smags laiks, jo biju zaudējusi visdārgāko – dēlu Andri, kurš vienmēr teica: “Tu mums esi visforšākā mamma”. Dēla vārdi man bija ļoti svarīgi un tie darbojas kā dzinulis daudzām lietām ko esmu izdarījusi.

 

Konkursā ieguvu divus titulus – “Latvijas Pirmā vecmāmiņa 2012”” un “Elegance”. Žūrijas vērtējums – tā ir laimes spēle, bet šādos pasākumos apgūsti ko jaunu un papildini zināšanas uzvedības, komunikācijas, prezentācijas, etiķetes, stila un citos jautājumos,īpaši par sievišķības sīkumiņiem un laimības mirkļiem.

 

Pēc sasniegumiem Latvijā, mani uzaicināja uz Vispasaules Vecmāmiņu konkursu Bulgārijā, bet 2 dienas pirms gaidāmā lidojuma bankrotēja avio kompānija. Izkrāmēju koferus un bija sajūta, ka kāds mani vēlas pasargāt!

 

Šī gada augustā uz starptautisko konkursu Igaunijā mani uzaicināja Grandma Universe pārstāve Latvijā Stella Vilema, kura 2012.gadā Sofijā ieguva titulu Grandma Europe. Vaicāju savējiem, ko darīt? “Ome, nemaz nedomā, Tev jābrauc!” teica mazbērni. Nu, jā, nodomāju, kad tad, ja ne tagad?

 

 

Žūrijas komisija kopā ar konkursa dalībniecēm bija katru brīdi. Viņi vērtēja visu – kā un ko tu runā, kā uzvedies un sevi prezentē, cik esi draudzīga, atsaucīga un izpalīdzīga. Atsevišķi pasākumi notika talanta un tautas tērpa izrādīšanai. Konkursa noslēguma dienā vērtēja stāju, izveicību, kustību un sevis pasniegšanas prasmes ar dažādiem tērpiem – no džinsu biksēm līdz greznam dāmas tērpam. Pirms konkursa bija jāiesūta arī apraksts par sevi – izglītība, ģimene, profesija, darbs, sabiedriskais darbs u.c. Īpaši jāuzsver, ja esi nodarbojusies ar  labdarības projektiem. Mans sirdsdarbs ir palīdzēt cilvēkiem. Kopīgā darbā ar Rotari kluba organizācijām Zviedrijā esmu palīdzējusi vairākiem simtiem ģimenēm visā Latvijā, tai skaitā arī mūsu novada lauku pagastos – Lauberē, Lēdmanē, Suntažos, Jumpravā, Ogres pansionātam u.c. Lielvārdieši jau zina, ka sadarbībā ar tautiešiem ārzemēs nodibināju arī trimdas latviešu literatūras „Grāmatu klēti”, par ko saņēmu Latvijas augstāko apbalvojumu – Trīszvaigžņu ordeni.

 

Bet mans trumpis ir skaistais vecums (61), 43 gadi laulībā, 3 bērni un 7 mazbērni, kas dod vārdos neaprakstāmu laimības sajūtu un, protams, milzīgā pieredze kultūras darbā – uz, aiz un pie skatuves.

 

 

Kad mani uzaicināja uz konkursu pārstāvēt savu valsti un novadu, es sapratu, ka viss jāizdara ar godu. Pārsvarā konkursa dalībniecēm bija stilizēti tērpi, ko es nepieļāvu pat domās. Kā arī, pārstāvot valsti, nevienā brīdī es nedomāju, ka esmu Dace Jansone. Es esmu Latvija!

 

Es ļoti lepojos, ka dzīvoju Lielvārdē - kultūras tradīcijām bagātā pilsētā un mums ir savs tautas tērps, kura svarīgākais elements ir tautiskā josta.  Tajā ieausta Dieva,  Māras, Saules zīme un citas. Piemēram, Laimes krusts - šo zīmi zina indoeiropieši, pazīst Dienvidaustrumāzijā un arī Amerikā indiāņu tautas. Nozīme visur ir vienāda – laime, svētība, liktenis, spēks, drosme un enerģija. Turpinot stāstu, interesanti ir tas, ka igauņu mākslinieks Tenis Vints jostas rakstiem meklēja skaidrojumu kosmosā. Kad septiņdesmitajos gados atjaunojās interese par ornamentiem un Lielvārdes jostu, Tenis Vints kopā ar kolēģi Latvijā Ansi Epneru uzņēma filmu „Lielvārdes josta”.

 

Mans tautas tērps tapa vairāku gadu garumā. Gatavojoties konkursam to vajadzēja sakārtot līdz galam. Konsultējos ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja salona „Apsīda” ļoti atsaucīgo vadītāju un rokdarbnieci Dzintru Hāzi. Pasūtīju izšūto aubi, iegādājos Lielvārdes saktu un jaunas zeķes. Esmu ļoti gandarīta, jo esmu jau sagatavojusies dalībai  Lielajos Dziesmu un deju svētkos, kas notiks pēc diviem gadiem. Tie būs īpaši ar 150. gadskārtu.  

 

 

Viss panākts lielā un nesavtīgā darbā. Esmu ļoti pateicīga savai mammītei, kas mani skoloja mūzikas virzienā, bet ģimenes godos tētis spēlēja akordionu un es uz vijoles čīgāju no „Pie Dzintara jūras” līdz „Zilajam lakatiņam”. Zināju visas tā laika paaudzes dziesmas. Bet, lai nopelnītu klavieres, mazajai Rīgas meitenei 6 gadu vecumā bija jābrauc uz Daugmales kolhoza biešu lauku kaplēt vagu starpiņas. Kad paaugos un iemīlējos lauku puisī, vīra māte iemācīja visus saimniecības darbus, ne tikai ravēt, grābt sienu un kopt sētu, bet arī gotiņu izslaukt. Par to Laimes māte mani apbalvoja ar darbu kultūras nozarē, kas ir arī mans sirds darbs un reizē hobijs. Vienu dienu sapucējusies stāvu uz skatuves vai tiekos ar Latvijas prezidentu un citiem „augstiem” viesiem, bet brīvdienās uzvelku garos gumijas zābakus un  ar ģimeni braucam uz mežu, lai lauku mājai sagatavotu malku. Pavasaros sēju 60 tomātu stādus, ar traktorīti pļauju zāli un zemes darbos domāju par kultūras notikumiem un cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju. Mierā esmu tikai tajos brīžos, kad guļu. Es vienkārši zinu, ka sievietei jābūt koptai, ka laimes hormonus veido cieņa un saticība ģimenē, bet ārējo skaistumu veido iekšējais saturs un prasības pret sevi.  

 

Es priecājos par katru rītu, ko varu pavadīt kopā ar savu mūža mīlestību, par  to, ka dzīvoju ļoti skaistā zemē un mierīgā valstī. Un mana lielākā bagātība ir bērni un mazbērni. Ja viņiem klāsies labi, arī es būšu laimīga. Kā sievai, mātei un vecmāmiņai man ir svarīgi būt mīlētai, gaidītai un vajadzīgai! To novēlu katrai sievietei! Un, ja dzīve man neatņemtu pašu dārgāko, varētu teikt, ka esmu laimīgākā sieviete pasaulē!

 

 

Jūtos gandarīta un laimīga. Lai godam pārstāvētu savu dārgo Latviju, ieguldīju milzīgu darbu un kārtīgi patukšoju ģimenes budžetu. Bet tas bija to vērts, jo saņēmu simtiem siltus vārdus un komplimentus no savējiem un pilnīgi svešiem cilvēkiem visā Latvijā un ne tikai. Tas dod spārnus turpmākajam lidojumam, jo, manuprāt, katra diena jādzīvo kā pēdējā! Un vēl, pateicoties dizainerei Ievai Rutkai un salona “Amelii” šuvējas prasmīgajām rokām, es tiku pie karalienes tērpa. Ja būs lemts, pēc 7 gadiem ar to tērpšos savās Zelta kāzās.

 

Par atbildību – turpināt nodarboties ar labdarību un sabiedrisko darbu, dalīties pozitīvā pieredzē, godprātīgi strādāt un vēl, un vēl…  

 

Ko Jūs novēlētu citām Latvijas vecmāmiņām, kas nākotnē piedalīsies konkursā “Grandma Universe”, kā arī, ko Jūs novēlētu sievietēm vispār, jo mēs katra vēlamies būt karaliene, vismaz savā mazajā karaļvalstī noteikti?

 

Dalība konkursā, tā nav tikai skaista kleita. Ir jābūt vēlmei katru dienu mācīties, pilnveidoties, vēlēties un uzdrīkstēties. Tiekoties ar sievietēm no dažādām pasaules valstīm, daloties pieredzē vēlreiz apstiprinājās, ka viņas visas ir ļoti strādīgas, uzņēmīgas, gudras, talantīgas, koptas, stipras, aktīvas, arī dzīves burzītas, pārbaudījumu izturīgas un vēl un vēl. Ir jābūt atvērtai visam jaunajam, svarīgi pieņemt un saprast otra viedokli, cienīt, neskaust, mīlēt, piedot, samīļot. Viss minētais kopums sievieti veido par karalieni, bet karaļvalsti katrai jāveido pašai, gudri un sievišķīgi. Katra sieviete ir karaliene, ar tādu viņu veido dzīve, attieksme un prasības pret sevi. Ikdienā no mājas ir jāiziet koptai, sapostai un priecīgai. Ka des vēlos sevi palutināt, aizeju pie mūsu jaukās Sarmītes Kauliņas, daudz strādāju svaigā gaisā, uzkrāsoju lūpiņas un galvenais – pozitīvi attiecos pret dzīvi!

 

Ar Daci Jansoni sarunājās Anita Saka

Fotogrāfijas no Daces Jansones privātā arhīva