Fakti.lv/Alvis Krilovskis, komanda „Izturība” Publicēts: 2019-10-02 11:32:00 /
Ziņot redakcijai
Jau pirms trīs gadiem, kad Monblāna pakājē veiksmīgi finišējām vienā no pasaules zināmākajiem kalnu taku skrējieniem „Ultra Trail du Mont Blanc” (UTMB) 119 km garumā, radās doma, ka ir jāatgriežas un jāuzkāpj gan kalna virsotnē, gan jāpieņem izaicinājums vēl garāka skrējiena distancei.
Vairāku gadu garumā ir notikuši intensīvi izturības skrējienu treniņi un piedalīšanās dažādās sacensībās, lai krātu ieskaites punktus dalībai Monblāna skrējienā. Ir skriets Horvātijas „Istria 100” kalnu skrējiena dažādās distancēs, Omānas kalnu skrējienā 138 km distancē un visos iespējamajos Latvijas taku skrējienos – „Stirnu buks”, „Cēsis EcoTrail” un Siguldas kalnu skrējienā. Tika veikts arī sagatavošanās darbs kalnos un izmēģināti dažādi kāpšanas paņēmieni, pielietojot dzelkšņus, cirtni un pārvietošanos sasaistē. Tatru kalnu slīpās nogāzes bija īstā vieta, kur pilnveidot iemaņas, kā arī pārliecināties par nepielūdzamo kalnu spēku un strauji mainīgajiem laikapstākļiem.
Aklimatizāciju, lai ķermeni pieradinātu retināta gaisa apstākļiem, sākām Francijas ziemas slēpošanas kūrortā Flainē, kas vasarā piedāvā plašas iespējas aktīvai atpūtai kalnos. Tur nonākam dažādos veidos, cits ar auto no Latvijas, cits lidojot, kopā ar ģimenēm esam 33. Vairākās dienās esam izstaigājuši visas iespējamās klinšu takas un 24. augusta rītā, ģimeņu pavadīti, sākam savu ceļu uz kalna virsotni. Ekspedīcijas sastāvā esam komandas „Izturība” deviņi sportisti – Uldis Kirtovskis, Valdis Kulpe, Intars Opolais, Artis Dobulis, Edgars Bremze, Aivars Spūlis, Linards Zaķis, Uģis Pauriņš un Alvis Krilovskis – un, kā jau ekspedīcijā pienākas, esam sadalījuši lomas un pienākumus katram kāpējam, par vadītāju ieceļot pieredzējušo Uldi, kurš divas reizes jau pabijis virsotnē. Pirms izšķirīgā kāpiena vēl jāpārlaiž nakts kalnu namiņā, bet pirms tam vēl dodamies izlūkgājienā, gan gar bīstamo kuluāru, kur negaidīti var sākt ripot no kūstošā sniega atdalījušies akmeņi, gan pa stāvo klinšaino daļu piecu stundu garumā, lai, kāpjot pa to tumsā, zinātu, kas mūs sagaida. Pieaugošais sagurums un celšanās uzreiz pēc pusnakts dažam nav ļāvusi pat iemigt, bet plkst. 2.00 visi esam uz strīpas un ar ieslēgtiem pieres lukturīšiem gatavi doties ceļā. Negaidīti ātri esam pacēlušies pa klinšaino daļu, dodamies citā kalnu namiņā, kas atrodas 3800 metru virs jūras līmeņa, saģērbties siltāk un sagatavoties kāpienam tālāk tikai pa sniegu un ledu. Turpmāko stundu laikā virzīšanās pretī mērķim sagādā arī dažādas grūtības – elpas trūkumu retināta gaisa apstākļos, sliktu dūšu, galvassāpes un pēc skābekļa „kliedzošus” kāju muskuļus, jo vietām kāpšanas slīpums pieaug un soļi jāliek, kā kāpjot pa trīs pakāpieniem uzreiz. Ir domas arī griezties atpakaļ, jo esam pārtērējuši kāpienam atvēlēto laiku, bet, ņemot vērā ideālos laikapstākļus, kad kalns mūs labvēlīgi pieņem ar nelielu vēju un aukstumu, saulei spoži spīdot, pieņemam lēmumu turpināt ceļu un, ja tas būs nepieciešams, atpakaļceļā veiksim kādu papildu atpūtas pauzi. Virsotne lēnām tuvojas, taču, vērojot to no attāluma, izskatās, ka katrs pacēlums, kas jāveic, ir bīstams gājiens pa pašu kori. Taču, esot uz tām, ir skaidrs, ka ir pietiekami vietas, kur spert soļus un pat samainīties ar pretī nākošajiem, un, tā kā esam virvju sasaistē grupās pa trim, vienmēr pietiek laika, lai drošinātu komandas biedru pie nejaušas tuvošanās slīpajām nogāzēm. Vēl pirms pašas virsotnes sasniegšanas skatam paveras visbrīnišķīgākais, ko kalni spēj piedāvāt, saules apspīdētās, mirguļojoši lēzenās nogāzes pāriet stāvākās, un vietām tās pazūd bezdibenī. Un tad tas notiek, soļi, kas mūs uznesuši pašā virsotnē, ir kļuvuši lēnāki un smagāki, un mēs izbaudām katru metru, saaugot ar vareno kalnu, kurš tagad plešas augstu pāri citiem tuvākajiem brāļiem. Esam Monblāna pašā virsotnē 4810 metru virs jūras līmeņa. Sajūsmā apskaujam viens otru, sveicinām citus virsotni sasniegušos, staigājam šurpu turpu, it kā pārliecinoties, ka augstāk vairs nav kurp. Šeit vietā ir teiciens, ka skaistāki par kalniem ir tikai citi kalni. Fotografējamies, arī ar līdzpaņemto Ikšķiles novada karogu, to esam uznesuši līdzi kā simbolu tam, ka novada iedzīvotāji tiecas uz visaugstākajām virsotnēm. Ilgi neaizkavējamies, jo no eiforijas esam nonākuši atpakaļ realitātē, kur uzkāpšana virsotnē ir tikai puse no paveiktā. Sākas ilgs un nogurdinošs kāpiens lejup. Pie zābakiem piestiprinātie dzelkšņi droši notur pie kalna un neļauj kājām izslīdēt stāvajos posmos, taču saule, kas nu jau atrodas pašā zenītā, nežēlīgi cepina un padara mūsu soļus arvien gausākus. Vēl tikai stāvais, aso klinšu rāpšanās posms, kuru sagurumā pārvaram īpaši piesardzīgi. Piecpadsmit stundas pagājušas, līdz nonākam atpakaļ pie pašas naktsmītnes, kur garām tek no ledāja kūstošs strautiņš. Dzeram spirgto ūdeni un smaidām, esam atgriezušies sveiki un veseli, piepildījuši sapni.
Turpmāko nedēļu pavadām Šamonī, skrienot dažādas distances „Ultra-Trail du Mont Blanc” kalnu taku skrējienos. Bērniem, atbilstoši vecuma grupām, katram sava distance, jāsacenšas ar skrējēju atvasēm no visas pasaules.
56 km distancē ar 3500 augstuma metriem dodas Aivars, Artis, Uldis un Uģis. Ceļā ir pavadīta visa diena. Līdzjutēju pūļi viņus vienu pēc otra sagaida pilsētas centrā. Skrējiens nav atstājis vienaldzīgu nevienu, un katram ir ar ko dalīties emocijās.
141 km ar 9100 m D+ skrien Valdis: „Vēl pirms starta satraukums virmoja gaisā. Es pat aizdomājos par zināmu līdzību ar sajūtām, kādas, iespējams, izjūt karavīri, dodoties cīņā. Visiem viens mērķis, misijas apziņa, augsta motivācija, skaidrs, ka būs kritušie, un vispār neziņa par nākotni un šaubas par pasākuma jēgu. Šaubu mākoņi arī virs manas galvas ik palaikam savilkās. Lai arī jutos labā formā, skaidrs, ka vajadzēja vairāk laika veltīt treniņiem. Bažīgu darīja fakts, ka neesmu izgulējies un kārtīgi atjaunojies pēc Monblāna kāpiena. Tikai divas dienas atpakaļ mēs vēl bijām virsotnē.
Startējām vēl pirms gaismas. Sajūtas neaprakstāmas! Līdzjutēji, mūzika un tūkstošiem lukturi. Man bija tā laime redzēt divus pasakainus saullēktus un divus saulrietus. Distancē saskāros ar dažādām grūtībām, bet tās nebija par iemeslu tam, lai netiktu līdz galam, un pēc 40 stundām tuvojos finišam. Šamonī ielas malās visi aplaudē un uzsauc! Es tik tiešām sajutos kā varonis. Netālu no finiša mani sagaidīja pārējā atbalsta komanda. Mana lielā ģimene – komanda „Izturība”. Visi kopā skrējām pa atbalstītāju pilnajām ielām. Un nesām karogu kā uz olimpiskajām spēlēm. Tas bija vienreizēji! Es biju tik ļoti aizkustināts un laimīgs.”
171 km ar 10000 m D+ skrien Intars: „Skrējienam UTMB 2019 tika pakārtoti pēdējie divi gadi, attiecīgi vācot nepieciešamos kvalifikācijas punktus un fiziski sagatavojoties gan ikdienas skrējienos, gan sporta zālē trenera Artūra Priževoita vadībā. Skrējienu nevarēju sagaidīt, jo bija startējuši draugi citās UTMB distancēs. Pirmsstarta gaidīšana un noskaņošanās vien ir ko vērta, plecu pie pleca 2500 skrējēju, kuros jūtams satraukums un enerģija neatkarīgi no mūsu reliģijas, profesijas vai stāvokļa sabiedrībā. Starts – latviešu līdzjutēju atbalstīti, uzsākam sevis izaicināšanas un visu „nevaru”, „negribu” pārvarēšanu. Seko sāpīgs kritiens, kas liek mobilizēties, karstums, kāpieni augšup, noskrējieni lejup, lai savāktu aptuveni 10 000 augstuma metrus. Viegli nav nevienu brīdi, sazvanīšanās ar sievu Ievu, kura nodod ziņu no bērniem un motivē nepadoties, pērkona dārdi, krusa un finiša tuvošanās. Aptuveni 43 stundas, un finišā satieku ģimeni un draugus ar Latvijas karogu, kas liek sariesties asarām par finiša arkas sasniegšanu, jo pamatmērķis bija finišēt un, vēlams, kontrollaikā. Paldies visiem, kas juta līdzi un atbalstīja!”
171 km ar 10000 m D+ skrien Edgars: „Skaisti, karsti, emocionāli. Kalnu skrējienu Meka. Skrējiens apkārt Baltajam kalnam. Starta brīdis vien ir to vērts, lai vairākus gadus uz to tiektos. Lai finišētu, jābūt vēl arī veiksmei. Man tāda šoreiz bija – sieva un draugi no komandas. Champex-Lac (126. km) apstādināju hronometru, nolēmu izstāties. Nepilnas stundas laikā visi mani argumenti izstāties tika noraidīti – tiku pie gardas kafijas, aļņa konserviem, saviem La Sportiva Bushido apaviem un pat pie alus. Lietas sakārtojās, un nācās vien skriet uz finišu pēc finišētāja vestītes. Paldies trenerim Artūram Priževoitam un visiem, kas vēlēja veiksmi! Par kalniem!”
Esam gandarīti par ekspedīcijas laikā paveikto un iedvesmoti jauniem izaicinājumiem. Paldies Ikšķiles novada pašvaldībai par ekspedīcijas atbalstu!
|