Komentāri (1)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Iedzīvotāji sūdzas par vēsiem apkures radiatoriem, speciālistiem ierodoties uz vietas nereti izrādās, ka radiatora temperatūra ir normas robežās un telpās saskaņā ar normatīvajiem aktiem tiek nodrošināta vismaz minimālā +18 grādu temperatūra. 

A.Strazdiņš skaidro, ka padomju gados būvētajās mājās vēsturiski izbūvētas viencauruļu apkures sistēmas, kas nozīmē, ka siltums visiem dzīvokļiem tiek padots vieniem un tiem pašiem stāvvadiem, vadoties no āra temperatūras sensora uzrādītās temperatūras. Intensīvāk padodot siltumenerģiju visai mājai, vēsākos dzīvokļos, protams, kļūs siltāks, taču citos jau būs karsti, logi tiks turēti vaļā, tā palielinot siltuma zudumus un, attiecīgi, iedzīvotāju rēķinus par siltumu.

A.Strazdiņš arī norāda, ka pa viencauruļu apkures sistēmu cirkulējot cauri visiem stāviem, siltais ūdens pamazām atdziest. Padomju gados tas kompensēts, vēsākos dzīvokļos uzstādot lielākus radiatorus, kas ne vienmēr bija efektīvi, turklāt laika gaitā pašiem iedzīvotājiem mainot apkures elementus, vienmērīgas temperatūras uzturēšana visos dzīvokļos kļuvusi sarežģītāka. Laika gaitā atklāti arī visnotaļ amizanti gadījumi, piemēram, kādā Grīvas ielas dzīvoklī čuguna radiatori izvietoti visā sienas garumā. Toties tad telpas bijušas siltas, bieži vēdinātas un nav veidojies pelējums. Savukārt citviet pienācīgi apsildīt telpu traucējis konvektoram priekšā aizstumtas mēbeles vai tajā uzkrājušies putekļi, kas gluži vienkārši jāiztīra. Šajos gadījumos zemās temperatūras dēļ telpas vēdinātas retāk un veidojies pelējums.

Situāciju varētu uzlabot ar atbilstošu, mūsdienīgu un regulējamu radiatoru uzstādīšanu dzīvokļos vai, māju renovācijas gadījumā, divcauruļu apkures sistēmas izbūvi, alokatoru uzstādīšana. Tas ļautu katram iedzīvotājam savā dzīvoklī nodrošināt sev vēlamo temperatūru. Tā gan ir subjektīva lieta – vienā un tajā pašā istabas temperatūrā vienam var būt karsti, bet citam - vēsi.