Varbūt kāda bērna tēvs, vectēvs vai cits tuvākais cilvēks nevarēja apmeklēt šo jauko pasākumu, tomēr visi 2. klašu bērni tika mīļi aicināti svinēt šos svētkus. Atsaucība bija liela. Aulu piepildīja mazu un lielu cilvēku kņada, smiekli un pārsteiguma gaidas. Aulā nudien izskatījās kā Kolizejā, kas ir pārpildīts pirms kārtējās gladiatoru cīņas. Taču šoreiz cīņas pamatā bija savstarpējā sapratne, mīlestība, atbalsts uz paļāvība. Dalībnieku bija daudz, un katrs bija savādāks, nebija mazie un lielie, bija tikai „īsie” un „garie”. Dalībniekus ar skaistu dziesmu un sirsnīgiem vārdiem sveica Kārļa māmiņa Aija. Tad visi kopā mācījās skaitīt līdz četrpadsmit, kas turpmāk arī bija komandu skaits. Katrai komandai bija jāizdomā nosaukums, jāievēl kapteinis, jāpierakstās sarakstā. Un tad tika izklāstīti spēles noteikumi. Kapteiņi rūpējās par komandu, par „īsajiem un garajiem”, uzmundrināja komandas dalībniekus un sekoja, lai tiktu ievēroti visi spēles noteikumi. Tomēr viens no noteikumu punktiem bija praktiski neizpildāms: „Ejot no viena objekta uz otru, īsie dalībnieki pieķeras pie garajiem dalībniekiem” – jūs taču ticēsiet, ja teikšu, ka otrās klases skolēns nu jau ir sajuties kā viens no „garajiem”? „Īsie” zibsnīja pa skolas apkaimi teju nenotverami! Pēc starta signāla visi uzsāka foto orientēšanos, meklējot ar skolu saistītos objektus. 

 

Kad uzdevums tika pievarēts, un ar nepacietību tika gaidīti tiesnešu kolēģijas apkopotie rezultāti, bija pienācis laiks mācīties zīmēt. Garie zīmēja īsos un īsie zīmēja garos. Katra komanda tika pie sava titula un visbeidzot pasludināja uzvarētāju – draudzību! „Garie” atcerējās bērnību, un kopā ar „īsajiem” izdejoja Putniņdejas soļus. Bērni jeb „īsie” bija sagatavojuši dziesmotu veltījumu „garajiem”.

 

Noslēgums bija fantastisks, kas garšoja gan „garajiem”, gan „īsajiem” – skolotāju sarūpēts saldējums. 

 

Šis pasākums noteikti bija tāds, kas saliedēja tēvus un bērnus, atgādināja par kopīgā laika svarīgumu mūsu steidzīgajā ikdienā. Šī bija varena iespēja iepazīt cilvēkus ārpus savas klases robežām. 

 

Ir patiess prieks par to, ka skolotāji rod iespēju organizēt šādus pasākumus, kas satuvina ģimenes un veicina savstarpējo sapratni. šādiem Mūsu skolotājas uzņemas ļoti lielu atbildību – ne tikai izglītot mūsu bērnus, bet arī parādīt, iemācīt un pastāstīt, kas ir ģimene un kādas ir tās svarīgākās vērtības. 

 

Liels paldies mūsu „īsajiem”, kuri dažreiz liek mums aizdomāties par to, kas dzīvē ir patiesi svarīgs! 

 

Visu vecāku vārdā vēlos teikt sirsnīgu paldies skolotājām Ilonai Arnītei, Regīnai Hanzenai, Sandrai Bērziņai, Lindai Burtniecei, Daigai Lipsei par vēl vieniem svētkiem mūsu aizņemtajā ikdienā!