Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Ogrēnieši ik gadu dodas uz Likteņdārzu Koknesē, lai pieliktu savu roku šīs piemiņas vietas izveidē. Arī nupat, 12.jūlijā, Ogres politiski represēto kluba biedri un atbalstītāji strādāja Likteņdārzā.

Šādu braucienu ik gadu organizē Ogres politiski represēto kluba vadītājs Ivars Kaļķis. „Pirms daudziem gadiem kolektīvi un visi citi interesenti tika aicināti nākt un pielikt roku Likteņdārza tapšanā. Nolēmu, ka jāpiedalās, uzrunāju kluba biedrus, un nu tā ir izveidojusies kā tradīcija. Kad satiekamies, man vaicā: „Kad brauksim uz Likteņdārzu?” priecājas I.Kaļķis.

Katru gadu kopīgi Likteņdārzā paveikts kāds darbiņš – šogad izveidota rožu dobīte, tajā sastādītas rozes, izravēts stāvlaukums, ar akmeņiem nostiprināta karoga masta pakāje. Citus gadus kluba biedri sagatavojuši zemi pirms spireju stādīšanas, gravā pie skatu terases izcirtuši pamežu un grābuši lapas, novākuši laukakmeņus un paveikuši vēl daudz citu darbu.

I.Kaļķis atklāj, ka ikreiz talkas laikā kopā ar savējiem koku mežā sameklējot pašu stādīto priedīti ar uzrakstu „Likteņbiedriem”. „Kad izsludināja, ka šī vieta tiks veidota kā piemiņas vieta, es kā latvietis sirdī nevarēju neatsaukties šai idejai. Līdz Latvijas 100 gadu svinībām te tiks izveidots dārzs, kas pacilās dvēseli. Tad es te atbraukšu un ar gandarījumu varēšu atzīst, ka arī es esmu pielicis roku šī dārza tapšanā. Pieminot savus represētos vecākus, esmu atsaucies arī aicinājumam ziedot naudu Likteņdārzam,” saka I.Kaļķis.

Šajā reizē kopā ar represēto kluba biedriem uz Likteņdārzu devies liels pulks atbalstītāju, kopskaitā 47. Un ne tikai no Ogres un Ogresgala, bet arī no Krapes, Ikšķiles, no Lielvārdes un Jumpravas.

Ogres novada pašvaldība arī šoreiz sarūpēja autobusu, ar ko talciniekiem nokļūt uz Likteņdārzu un mājās, kā arī sagādāja spēcinošu azaidu.

I.Kaļķis min, ka katru gadu uz Likteņdārzu strādāt devušies Ivans Kursītis, Jānis Bodnieks, Vilnis Kreilis, Ilgonis Ozols, Eduards Geida, Silvija Dukāte, Monika Turlaja, Dagnija Liepiņa, Ilze Belis un citi. Līdzās citiem uz Likteņdārzu devusies arī deputāte, Ogres novada domes priekšsēdētāja vietniece Vita Pūķe, aktīvi katru gadu piebiedrojies Ogres novada domes deputāts Raimonds Javoišs. V.Pūķe atzīst, ka ir patīkami, ka Ogres politiski represēto kluba biedri ir tik atsaucīgi, un, lai arī cienījamos gados, pat dažbrīd enerģiskāki par jaunajiem, prieks arī par kluba vadītāja Ivara Kaļķa aktivitāti. Jāatzīmē, ka šogad talkotāju vidū strādāja arī Felicita Oreniša, kura pavisam drīz atzīmēs 90 gadu jubileju!

„Atbraucot uz Likteņdārzu, katru gadu var redzēt, kā te viss attīstās, bet vēl liels darbs jāveic, un kas kad to darīs, ja ne mēs paši? Talkotājiem Likteņdārzā pievienojos, jo šī taču ir mūsu tautas vēstures liecības vieta, kas ir jākopj, un jākopj mums visiem kopā,” ir pārliecināta priekšsēdētāja vietniece.

Šoreiz talkotāju pulkam ir pievienojusies Anita Pāvulāne. Ja Likteņdārzs simbolizē Latvijai zudušās dvēseles, tad Anita ir cilvēks, kurš pēc daudziem gadiem Latvijā ir atgriezies. 1944.gada janvārī Anita piedzima Annas un Viļa Pāvulānu ģimenē. Pirmā dzīvesvieta Anitai bija Ogrē, Saulstaru sanatorijā, jo tur strādāja viņas māte. 1944.gada decembrī ģimene devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, no kurienes, dēla Jura Aleksandra Maksimiliana aicināta, atgriezās pagājušā gada maijā. Anita Likteņdārzā ir pirmo reizi, par to gan ir lasījusi un ziedojusi tam naudu. Līdzi uz Likteņdārzu šoreiz viņu aicinājusi vedeklas mamma Tatjana Maļinovska, kura ir politiski represēto personu koordinatore Jumpravā. Tatjana ir dzimusi Sibīrijā, Intā. Tur pēc viņas mātes prototipa kā simbols visiem represētajiem celts tēlnieka Eduarda Sudraba piemineklis, kurā attēlota latviešu tautas tērpā ģērbusies sieviete ar kamolu un ozola zaru rokās. Tatjana Latvijā atgriezās 18 gadu vecumā.

Talkotāju vidū arī Laimonis Rudzītis, kurš sevi dēvē par politiski represēto kluba biedru atbalstītāju. Represijas piedzīvojuši vairāki Laimoņa radinieki un paziņas (viņa krusttēvs, jūras virsnieks Voldemārs Zuika, sievas radi - Reinartu un Bāliņu ģimene), viņus pieminot, L.Rudzītis pievienojas citiem talciniekiem un jau otro gadu dodas strādāt uz Likteņdārzu. „Man Likteņdārzs ir vieta, kur pieminēt tos cilvēkus, bojāgājušos, kuriem nav kapavietas, kur aiznest kādu ziedu, te var atnest ziedus, pieminēt viņus, tāpat kā bojāgājušos karavīrus pie Nezināmā karavīra kapa. Brīnišķīgi, ka cilvēki strādā, ir atsaucīgi, ka ir tāda piemiņas vieta. Garām braucot, ar radiem šeit iebraucam, tad es varu parādīt viņiem, ko mēs kopā šeit esam paveikuši,” lepojas Laimonis.

Pēc labi padarīta darba talkotājiem bija iespēja iepazīties ar 33 ha plašā Likteņdārza vēsturi un pašu acīm apskatīt, kas tad pēdējā gada laikā šeit ir mainījies. Pēc kopīgi ieturētas maltītes no Likteņdārza pārstāvja Bruno Cīruļa klātesošie saņēma siltus pateicības vārdus par palīdzību, kā arī Pateicības rakstu par ieguldījumu dārza tapšanā. B.Cīrulis uzteica Ogres politiski represēto klubu par tik godprātīgu darbu un nopietnu attieksmi pret sev uzticētajiem darbiem.

Paveikuši darbu, piekusuši un reizē arī priecīgi, darba rūķi no Likteņdārzā devās prom. Kopīgi veicams darbs plecu pie pleca atmiņās atsauca piedzīvoto toreiz. Katram savs atmiņu takas raksts savādāks – citam tajā bijis vairāk saules staru, citam – pavisam maz. Dziļi sirdī iegūlušas, atmiņas klusi norims, līdz par tām atgādinās kāds ikdienas sīkums vai nākamais gads – atkal Likteņdārzā.

I.Kaļķis piebilst, ka 23.augustā Likteņdārza amfiteātrī ir plānots stādīt ozolu goda sardzes aleju. Kokneses fonds kopā ar politiski represēto apvienībām pagājušajā gadā aicināja pašvaldības ziedot līdzekļus ozolu alejas izveidošanai. Bijušā Ogres rajona pašvaldības apvienojās un kopīgi atsaucās aicinājumam, katra ziedojot fondam Ls 250, godinot un pieminot sava novada ļaudis, kuri cietuši no represijām. Jaunajiem ozoliņiem blakus būs novietota plāksne, kurā būs lasāmas visas pašvaldības, kuras atsaucās aicinājumam ziedot.