Komentāri (1)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Klausoties vietējo stāstos par savu pagastu, šķiet, lielākā daļa no viņiem, neatkarīgi no saviem ikdienas darbiem, pienākumiem un amatiem, tomēr ir dzejnieki. Jo tik jūsmīgos vārdos ietērpt dzimtās puses vērtības raksturīgi tikai liriķiem. Tāpēc neviens vēstījums par Meņģeli nav iedomājams bez skaistās dabas aprakstiem, Ogres līču apjūsmošanas un atgādinājuma, ka tieši viņiem pieder 36 km visas upes garuma... Turklāt tiem, kuri žēlosies, ka pagasts tālu no Rīgas vai Ogres, uzreiz tiks pateikts, ka līdz galvaspilsētai "tikai 100 km", bet līdz novada centram "nav pat 70". Bet, izdzirdējuši apgalvojumu: "Jūs taču atrodaties meža vidū", pretī liks: "Toties mums visiem sārti vaigi! Mums arī gaiss vistīrākais, ne dzelzceļa, ne lielu šoseju tuvumā nav..."

"Mēs", "mums", "mūsu" – lepni un ar pārliecību teikti vārdi. Kā sava pagasta patriotiem pienākas. Un tādi viņi arī ir: šeit dzimušie un uzaugušie, ienākušie un palikušie. To savulaik pamanījis skolotājs Artūrs Mežaks, 1938. gadā grāmatā "Madlienas-Meņģeles draudze" uzsverot: "...Viņi var būt patstāvīgi, no citiem neatkarīgs pagasts. Viņiem ir sava baznīca, skola. Un šis vārds – sava, mūsu – un "mēs – meņģelieši" ir palicis jau no seniem laikiem."

Mazliet vēstures
Pie savas baznīcas meņģelieši tiek 1795. gadā. To (ar 200 sēdvietām) par muižas līdzekļiem uzceļ Meņģeles barons Daniels Šēnfogels, ko tā laika vēstures avotos raksturo kā izglītotu kungu, kurš labi izturējies pret zemniekiem, aizstāvot viņus pret mācītāju un apkārtējo muižnieku netaisnībām. Netaisnība bijusi arī tā, ka, tolaik, kopējā Madlienas-Meņģeles draudzē darbojoties, meņģeliešiem ikreiz, kad bijis jākrista bērns vai kāds jānobērē, Madlienas mācītājs ļoti dārgi prasījis. 

Abi pasaules kari baznīcu saudzēja, un arī padomju laikā nevienai kolhoza amatpersonai neienāca prātā doma pārvērst to minerālmēslu noliktavā vai kādā šķūnī. Pusgadsimtu dievnams bija aizslēgts, bet diendienā to pieskatīja Marta Amona, ilggadējā Meņģeles baznīcas priekšniece. Savukārt tā atjaunošana pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, pateicoties toreizējā kolhoza "Meņģele" vadītāja Ivara Krampja sapratnei, ir uzskatāma par tuvā Atmodas laika zīmi. Bet mākslas vēsturnieki 1846. gadā uzgleznoto un 1987. gadā restaurēto Meņģeles baznīcas altārgleznu uzskata par vienu no nedaudzajām, kas pieejama pētniekiem un var liecināt par akadēmiski izglītotā Rīgas gleznotāja Georga Rūdolfa Kāringa, iespējams, latviešu izcelsmes mākslinieka radošo rokrakstu. 

Arī vietējai skolai jau 140 gadu plecos, un tāpat sakrāta gara un interesanta "biogrāfija".

Kā lasām Meņģelei veltītajā grāmatā "Meža vidū, Ogres līčos", "1870. gadā uzceltā skolas ēka ir tā pati, kuras gaiteņus ik septembri piepilda pašreizējie jaunie meņģelieši. Tas ir balts trīsstāvu nams, taču pirmsākumos skola bija no sarkaniem ķieģeļiem celta vienstāva būve." Par skolotāju strādājis Fricis Zilbers - rakstnieka Sudrabu Edžus tēvs. Viņš arī spēlējis ērģeles Meņģeles baznīcā. Vairāk nekā 20 gadus (1877-1899) pagasta ļaudis skolojis Mārtiņš Spriņģis, atrodot laiku arī sabiedriskajām aktivitātēm un pat koru dibināšanai. Skolā viņu nomainījušais Paulis Zilbers (F. Zilbera dēls un Sudrabu Edžus brālis), vairāk nekā trīs gadu desmitus (līdz 1933. g.) visus mācību priekšmetus mācīja viens.

Jaunāki laiki šiem vārdiem un uzvārdiem klāt liek citus. Piemēram, slavenākos novadniekus, kuri mācījušies vietējā skolā. Tāda ir, piemēram, gleznotāja Aija Zariņa, tādi ir abi brāļi Liepiņi – Edgars un Pēteris – aktieri. Vecākā brāļa pirmā skola pieminēta arī  M. Augstkalnas un Ē. Hānberga grāmatā "Edgars Liepiņš" ("Liesma", 1990). "Skološanās Meņģeles septiņgadīgajā skolā pelēkā pašaustas vadmalas uzvalciņā, mātes adītajās vilnas zeķītēs. Topošais aktieris ir tikai trešais rūķis skolas Ziemassvētku sarīkojumā."

Gan dziedot, gan teātri spēlējot
I, II un III Vispārējo latviešu Dziesmu svētku dalībnieku sarakstā atrodams arī Meņģeles jauktā kora vārds, ko izveidoja un vadīja jau pieminētais M. Spriņģis, pulcējot kopā Meņģeles, Vecbebru un Aderkašu skolotājus un apvienojot arī citus dziedātgribētājus. Savukārt 1901. gadā viņš nodibina vīru kori – pirmo visā draudzē. Bet arī teātra spēlēšana vietējiem nav sveša. Šķērslis nav pat piemērotu telpu trūkums, jo var taču izlīdzēties ar skolas telpām. Turklāt, kā lasām grāmatā "Meža vidū, Ogres līčos", Plāteres muižas barons Tīzenhauzens jau 1872. gadā pamanījis: "Un, kad nu zemnieki cītīgi visu nedēļu viņiem vajadzīgos darbus izdarījuši, sapulcējās agrāk svētdienas vakaros krogos, lai nodotos dzer-šanai, tagad svētdienu pēcpusdienās – skolā, lai uzklausītu labu rakstu saturu. Un tā kā jau-nākā latviešu literatūrā daudz teātra gabalu uzrakstīti, zemnieki mēģina šos gabalus uzvest."

Trīsdesmito gadu vidū "šos" un citus "gabalus uzvest" meņģeliešiem palīdz arī kāds jauns aktieris no Jelgavas. Sākuši mēģināt četros pēcpusdienā, turpinājuši līdz pusnaktij, tad režisoru veduši uz Plāteri, kur arī gaidījuši pašdarbnieki. Par miegu aizmirstot, strādājuši līdz rītam, kad režisors ar motociklu aizvests līdz Kokneses dzelzceļa stacijai, un viņš beidzot vilcienā varējis nosnausties. Tādā ritmā divu gadu laikā iestudētas pat sešas lugas, arī Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos". Šo jauno aktieri, kuru slava un popularitāte vēl tikai gaidīja, sauca – Pēteris Lūcis. 

Bet tas jau ir laiks, kad ne teātra spēlētājiem, ne dziedātājiem pa kaktiem vairs nav jāmokās, nav arī no skolas telpas jāaizrunā, jo pagastam pašam ir jauns tautas nams ar 200 vietām: plašs, gaišs, ar labu akustiku, ērts pašdarbniekiem un skatītājiem, piemērots izrādēm, sapulcēm, ballēm... Tātad – kopā sanākšanai, uz ko meņģelieši vienmēr bijuši naski.

Pirmie astoņdesmit
Meņģeles tautas nama vadītāja Ilze Jankuna, rādot senas fotogrāfijas, attēlos redzamo papildina ar informāciju, ko vietējie gan rūpīgi saudzētās bildēs un citās tā laika liecībās saglabājuši, gan saviem bērniem un mazbērniem tālāk stāstījuši.

Kāds nu bija pagasta centrs pirms astoņdesmit gadiem: visas svarīgākās ēkas vienuviet. Pienotava, veikals, kooperatīva ēka, ko tobrīd vēl tikai ceļ, tautas namam ieliktais pamatakmens... Un gandrīz visos attēlos ir redzama priede, tā pati, kas te stalta joprojām.

Kā vecie meņģelieši atcerējušies, doma par to, ka nepieciešams tautas nams, radusies tāpēc, ka te divdesmitajos gados čakli dibinājušās dažādas biedrības, un neesot bijis vietas ne sapulcēm, ne sarīkojumiem. Sprieduši, ka varētu visi likt naudu kopā un namu uzcelt. Vietējie bijuši atsaucīgi, paši līdzekļus savākuši, 1928. gadā ielikuši pamatakmeni, paši gādājuši materiālus, cēluši un uzcēluši, un jau 1931. gada Otrajos Ziemassvētkos ar elegantu polonēzi svinējuši atklāšanas svētkus. Nākuši visi, gan tie, kuri cēla, gan tie, kuri atbalstīja. Interesanti, ka sēdvietas zālē bija kārtīgi sarindotas un atzīmētas. Pašas dārgākās sēdvietas - pirmajās rindās - maksājušas 5 latus, tad 3 latus un tālākās – 1 latu. Tā tolaik bija liela nauda, bet tikusi vākta kā ziedojums nama uzturēšanai. 

Zinu, ka mūsu pagasta muzejā (tas gan vēl pagaidām ir bez savām mājām, tāpat kā Sudrabu Edžum veltītā ekspozīcija) ir daudz materiālu par nama tapšanu, plaši aprakstīta arī pirmās balles polonēze."

Visvairāk tautas nams cieta kara laikā, kad tajā bija ierīkots hospitālis. Taču remontu tas sagaidīja tikai astoņdesmitajos gados (jau pusgadsimtu godam nokalpojis), turklāt – daļēju, jo vairāk naudas neatradās. Jaunu izskatu nams ieguva pavisam nesen, kad ar pašvaldības un ES līdzekļu atbalstu ēku nosiltināja, nomainīja vecos logus un durvis, ierīkoja jaunu apkures sistēmu un elektroinstalāciju ierīkoja... 

2010.gada janvārī, pēc rekonstrukcijas tautas nama durvis verot, polonēze gan netika dejota, taču visi tā vakara viesi, atzīstot: "Skaisti", neliekuļoja.

Joprojām aktīvi
"Zālē ir 250 vietu," stāsta Ilze, "bet ir reize,  kad visiem gandrīz vai vietu nepietiek. Īpaši tad, kad sarīkojums notiek pie galdiņiem, un interesentu ir daudz. Uz Ražas svētkiem cilvēki nāk, uz Lieldienu, uz Ziemassvētku pasākumiem." 

Arī Edīte Osokina, amatierteātra vadītāja, ir novērojusi, ka pēdējos gados pašu rīkotie pasākumi ir ļoti labi apmeklēti. "Dažkārt tik daudz cilvēku bijis, ka papildkrēsli gandrīz jānes zālē iekšā. Varbūt mazāka interese ir tad, kad atbrauc kāds kaimiņu kolektīvs, un mums ir vairāk jāpiestrādā atgādinot, uzaicinot. Bet tad, kad paši meņģelieši darbojas uz skatuves, rāda teātri vai dejo, zāle ir pilna. Arī brīvdabas pasākumi visiem patīk. Kas mums te, pie tautas nama, pērnvasar Jāņos darījās! Savu versiju "Limuzīnam Jāņu nakts krāsā" izspēlējām, iesaistot dejotājus, amatierteātra dalībniekus. Bet žigulis un vienīgā emka Meņģelē bija goda vietā. Arī mūsu lauku sporta svētkos visa Madliena ar savu lepno stadionu nobāl..."

"Ja cilvēki nāk, tātad cilvēkiem to vajag," nešaubās tautas nama vadītāja. "Vajag atpūtu pēc darba nedēļas, jaunus iespaidus, emocijas. Vajag arī iespēju pašam sevi radoši izteikt: vai nu dejojot, dziedot, teātri spēlējot vai kādā interešu pulciņā darbojoties..." 

Šobrīd Tautas namā mājvietu radis amatierteātris, vokālais ansamblis, floristu pulciņš. Bet visvairāk ir dejotāju: jaunieši, seniori, 1.- 3. klašu grupa un līnijdejotāji. 

Stāsta Edīte Osokina: "Mūsu amatierteātrī ir 6 dalībnieki, no kuriem tikai viens ir vīrietis. Taču mēs piemeklējam atbilstošu repertuāru. Pati ar viņiem strādāju otro gadu, un pirms tam šāda kolektīva te ilgi nav bijis, tikai tālajos Latvijas laikos. Jau pērn piedalījāmies skatē, un arī tagad tai gatavojamies. Divas reizes nedēļā regulāri nākam kopā un cītīgi mēģinām. Ļoti atsaucīgi tikām uzņemti, kad uzstājāmies Ziemassvētku sarīkojumā pensionāriem."

Kordziedāšanas tradīcija, ar ko savulaik meņģelieši "griezuši pogas" kaimiņpagastiem, nu jau gadsimta ceturksni kā pārtrūkusi, un pēdējā laikā kora izveidošana pat netiekot apspriesta, jo vietējo vidū dziedātgribētājus nemanot. Pareizāk sakot, tādu ir pavisam nedaudz, un vairāk par ansambli nekādi nesanāk. Taču ansamblis darbojas jau astoņus gadus, un pašlaik nopietni gatavojas skatei, kurā "dziedāšot pat četrbalsīgi". 

Toties dejotāju pagastā gan daudz. Prieku par to pauž Ilze Jankuma, lai gan tādējādi (visus šos kolektīvus vadot) viņas darba slodze kļuvusi vēl lielāka: 

"Dejotāju mums tiešām ir vesela rinda. Piemēram, viena mana grupa ir 1. -  3. klases skolēni. Skatēs gan nepiedalāmies, jo mums nav meitenīšu, tāpēc mazie dejo savam priekam. Vēl mums ir senioru deju kolektīvs, kas darbojas otro gadu un pērn novadā nostartēja lieliski, jo dabūjām pirmās pakāpes diplomu. Bet nupat izveidojies jauniešu deju kolektīvs – visi meņģelieši. Viņiem ļoti patika, ka vecāki dejo, tāpēc arī paši savācās kopā, lai dejotu. Neesmu nevienu meklējusi, pierunājusi, tikai aizgāju uz skolu, jo mums pietrūka divu pāru, un es paņēmu četrus skolas bērnus, un tagad kolektīvā ir 16 dejotāju. Mēģinājumi notiek sestdienās un svētdienās, jo jaunieši mācās citur un atbraukt mājās var tikai brīvdienas.

Pavasaris nāk ar skatēm, un mēs tām arī nopietni gatavojamies. Protams, es uztraucos arī par jauniešiem un ceru, ka mums veiksies labi, taču vēl vairāk par saviem senioriem. Tā ir liela atbildība - noturēt pērnā gada līmeni, kad skatē tik labi veicās!" 

Senioru kolektīvam top arī jauni tērpi, bet Ilzei pašai vēl atlicis sekmīgi nokārtot vienu sesiju, lai absolvētu divgadīgo Latviešu deju skolu un saņemtu kolektīva vadītājas sertifikātu. Nupat, 10. martā, meņģelieši piedalījušies senioru deju kopu festivālā "Klabdancis 2012" Saldus novada Druvas kultūras namā. Uzvarējuši un ieguvuši galveno balvu – ceļojošo Klabdanča cepuri.

Tā jau tas allaž bijis – lai citiem būtu svētki un svētku prieks, par kultūras dzīvi atbildīgie darba stundas neskaita. Arī Ilze šajā ziņā nav izņēmums un saka: "Darbojamies. Mūsu ikdiena ir ļoti vienkārša: nākam un darām." Līdzīgi domā arī Edīte: "Jā, zinot, cik te, Meņģelē, to cilvēku ir, droši varam teikt, ka darbojamies aktīvi. Un svētkos, kad esam visi kopā – pašdarbnieki un viņu ģimenes locekļi, ir tik jauki paskatīties uz visiem, ir prieks, ka esi darbojies un spēj kaut ko parādīt citiem.”