Komentāri (25)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Marta nogalē «Patriotiskās audzināšanas un militārās tuvcīņas skolas» valdes loceklis Egils Helmanis, kurš ir arī Ogres novada domes priekšsēdētāja vietnieks, mēroja ceļu pāri okeānam, lai nolasītu lekciju un novadītu semināru vienā no pasaulē prestižākajām augstskolām – Vestpointas Militārajā akadēmijā ASV.

Uzaicinājumu doties uz Ameriku Egīls saņēma no akadēmijas mācībspēkiem, līdz kuriem bija nonākušas ziņas par viņa nenovērtējamo pieredzi un zināšanām militārās tuvcīņas jomā.

Ar tuvcīņu aizraujas jau 22 gadus
«Vestpointu šogad absolvēs viens no maniem audzēkņiem – Aleksandrs Naumovs. Akadēmijas mācībspēkus ieinteresēja viņa zināšanas militārajā tuvcīņā, un Aleksandrs atklāja, ka savulaik esmu bijis viņa skolotājs. Saņēmu uzaicinājumu doties uz Vestpointu un nolasīt lekciju Mehānikas katedrā, kā arī sniegt praktiskos demonstrējumus. Mājās pārvedu Goda rakstu, kurā man izteikta pateicība par novadīto lekciju, kas uz instruktoriem un kursantiem bija atstājusi dziļu iespaidu,» stāsta E.Helmanis.

«Patriotiskās audzināšanas un militārās tuvcīņas skolas» dibinātājs Egils Helmanis ar dažādu cīņas sistēmu apguvi aizraujas jau 22 gadus un ir ieguvis piecus instruktora diplomus. Visdziļāko iespaidu savulaik atstāja apmācības pie leģendārā Krievijas armijas ģenerāļa, akadēmiķa Alekseja Kadočņikova kaujas mākslas skolā Krasnodarā, kurp viņš devās laikā, kad Latvija nule kā bija deklarējusi neatkarību, ko lielum lielā daļa turieniešu uzskatīja par vissmagāko nodevību. Egils atzīst, tā bijusi īsta dzīves skola.

Zināšanas dažkārt svarīgākas par fizisko spēku
«Kopš nodarbojos ar cīņu, visu laiku esmu mācījies un papildinājis savas zināšanas. Pēc mācībām Krasnodarā ieguvu vēl vairākus citus instruktora diplomus. Neviens speciālists nevar izveidoties dažu gadu laikā – arī mēbeļu meistaram vajadzīgi gadu desmiti, lai viņš no koka gabala spētu pagatavot ko patiesi skaistu. Tāpat ir ar tuvcīņu – sevi var pilnveidot visu mūžu. Man vistuvākā ir Kadočņikova sistēma. Kad nokļuvu pie ģenerāļa Kadočņikova, viņam bija aptuveni 70 gadu un varēja vien apbrīnot, kā šis sirmais vīrs tiek galā ar spēcīgiem jauniem puišiem. Sapratu, ka tas ir kaut kas daudz vairāk kā rupjš fizisks spēks – tās ir zināšanas par cilvēka uzbūvi. Mums ir daudz zinātnieku, kuri ir ļoti gudri, bet viņi ir teorētiķi un savas zināšanas nespēj pielietot praksē, turpretī Kadočņikovs, būdams arī dabas zinātņu doktors, savām zinībām bija atradis unikālu pielietojumu. Un tas tika uzsvērts arī Vestpointā saņemtajā Goda rakstā – viņi bija pārsteigti, ka ir tik daudz lietu, ko var izdarīt bez milzīga fiziska spēka, ja vien ir zināšanas. Tieši tāpēc arī lekciju lasīju Mehānikas katedrā – tuvcīņas sistēma, ko es protu un mācu, ir balstīta uz praktiskās mehānikas un akadēmisko zināšanu mijiedarbību. Spēka plecs, tā izveide, atbalsta laukums, vektori, spēka virzieni, sviras, anatomija, locītavas, savienojuma veidi, ģeometriskas figūras, kas no tā veidojas, brīvības iespējas utt. – šīs bija lietas, par kurām runāju savā lekcijā un ko rādīju paraugdemonstrējumos. Ne katrs zina, ka cilvēkam ir 256 ķermeņa brīvības iespējas, ja viņš pārzina locītavu savienojumus un kaulu struktūru. Vārdu sakot, tā ir izpratne par cilvēka ķermeni. Šīs zināšanas ir ļoti svarīgas tieši karavīram, jo viņam ir tiešais kontakts ar apkārtējiem un ne vienmēr ir iespēja pielietot rupju fizisko spēku, jo tas nereti var palielināt agresivitātes vilni pret sevi un konflikts var nonākt līdz ieroča pielietošanai, no kā varētu arī izvairīties. Turklāt karavīrs nav tas pats, kas sportists cīņas veidos. Karavīram ir ekipējums, viņš var būt noguris, atrasties uz spēka izsīkumu robežas un viņam ne vienmēr vajadzīgs milzīgs fiziskais spēks – daudz ko var izdarīt, balstoties uz akadēmiskajām zināšanām. Savulaik Davinči ir teicis, ka mehānika ir viena no izcilākajām zinātnēm, jo visa dzīvā daba pakļaujas tās pamatprincipiem,» atzīst E.Helmanis.

Grūti atšķirt, kurš puisis, kura meitene...
Disciplīna Vestpointā ir nežēlīga. «Viesojoties Militārajā akadēmijā, kur mācību tradīcijas veidojušās gadu desmitiem, man bija iespēja pavērot, kā notiek kursantu apmācība, un jāatzīst, ka disciplīna tur patiesi ir drakoniska – kursanti kolonā skriešus dodas uz lekciju un no tās, viņiem tikpat kā nav brīvā laika. Bet, iespējams, tieši tas mūsu jauniešiem ir nepieciešams. Kāpēc, piemēram, ir labi, ja mazus bērnus sūta uz karatē nodarbībām? Tās ir ļoti konkrētas kustības, kas «savelk» kopā. Mūsdienās jaunie cilvēki ir tādi kā izplūduši, viņi nevar savākties, karatē palīdz labi koncentrēties, un tas kādā dzīves posmā var noderēt. Neviens no cīņas veidiem nav ne labāks, ne sliktāks, katram ir jāatrod sev piemērotākais. No darba brīvajā laikā Aizsardzības akadēmijā vadu nodarbības jaunajiem virsniekiem, tuvākajā laikā braukāšu arī uz Alūksni, vēl vadu «Patriotiskās audzināšanās un militārās tuvcīņas skolu», kur bez maksas notiek nodarbības bērniem. Šobrīd šo skolu apmeklē aptuveni 40 jaunieši. Vēlos, lai šie puiši izveidotos par īstiem vīriešiem. Diemžēl ir jāsecina, ka mēs nereti jauno paaudzi izlaižam. Ir absurds, piemēram, ka, braucot ar auto, dažkārt nevar noteikt – ceļa malā stāv puisis vai meitene un to nevar noteikt, arī piebraucot tuvāk... Ir sākušas sajaukties dzimumu atšķirības, un manā izpratnē tas nav nekas labs. Man vienmēr ir paticis, ka sieviete ir sievišķīga un vīrietis – vīrišķīgs, tās ir īpašības, kas raksturo abus šos dzimumus. Bet sieviete var būt sievišķīga tikai tad, ja viņai līdzās ir vīrišķīgs vīrietis. Mēs nopeļam padomju laikus, bet ne viss tur bija tik slikts. Padomju armijai bija savi mīnusi, bet bija arī plusi. Tagad Latvijā vairs nav obligātā militārā dienesta. Varbūt var bez tā iztikt, taču vasarā vismaz trīs mēnešus katram jaunietim vajadzētu iziet militāro apmācību, padzīvot kazarmā, jo, kā gan citādi, lai rodas šī vīrišķība. Jaunietis iet skolā, kur 90 procenti skolotāju ir sievietes, daudzi auguši šķirtās ģimenēs un lielākoties tās ir sievietes, kas viņus audzinājušas, jo vīrieši nevēlas uzņemties atbildību. Pat Jaunsardzē audzinātāja visbiežāk ir sieviete. Ir ļoti svarīgi, kad šo jauno cilvēku atraujam no mātes krūts, jo dažs pie tās ir piesūcies pat 35 gadu vecumā, un tas ir bēdīgi, jo īstenībā mēs šim jaunajam cilvēkam esam sabojājuši dzīvi, » secina Egils Helmanis.

Cilvēkam pats svarīgākais ir griba
Varbūt tieši tāpēc tikai retajam ir tas gods mācīties Vestpointā, taču, kā atzīst Egils, te nav runa tikai par šo konkrēto mācību iestādi, tas ir jautājums par dzīves mērķi. «Jauniešiem ir jāsaprot, ka viņu galvenais uzdevums ir cītīgi mācīties, jo mūsdienās muļķi nevienam nav vajadzīgi, viņiem jāseko līdzi modernajām tehnoloģijām, jāmācās valodas, ir jāvadās pēc principa nevis – «Es to nevaru», bet gan – «Kas man būtu jāizdara, lai es to varētu». «Ja mēs negribam, meklējam attaisnojumu, kāpēc nevaram, kāpēc ir grūti utt., bet, ja mēs gribam, meklējam iespēju. Griba ir pats būtiskākais cilvēkam. Šajā ziņā esmu labs piemērs. Kādreiz biju slimīgs puisēns, nemitīgi ārstējos dažādās sanatorijās, līdz sapratu, ka savā dzīvē vēlos kaut ko mainīt. Kad sāku ar sevi nodarboties un iekšēji pateicu – viss, pietiek! – pārstāju slimot. Ir lietas, kuras pats vari mainīt ar savu attieksmi, un ir ļoti būtiska šī griba. Nekad nedrīkst padoties, tāpēc arī ir šīs grupas. Man gandrīz katru vakaru sanāk vadīt nodarbības. Pēc darba domē esmu noguris, arī es reizēm vēlos aizbraukt mājās, iekrist dīvānā, rokā paņemt TV pulti, spaidīt kanālus un dzert tēju, bet es piespiežu sevi, – man ir nodarbība, mani kāds gaida. Tā tas ir daudziem. Varbūt viņiem šīs gribas dažkārt pietrūkst, bet vēlāk cilvēks ir pateicīgs, ka spējis pārvarēt kūtrumu,» atzīst E.Helmanis.

Ir jābūt savam mugurkaulam
Jautāts, vai nepārņem dīvaina sajūta, ka prestižākajā militārajā mācību iestādē pasaulē, kur no Latvijas tās pastāvēšanas vēsturē ir bijusi iespēja studēt tikai trim puišiem, latvieša lasīto lekciju ar interesi klausījās un ar visatzinīgākajiem vārdiem novērtēja šīs mācību iestādes pieredzējušie pasniedzēji, E.Helmanis teic, ka latvieši vienmēr spējuši radīt pret sevi respektu. Savulaik Krievijā slavas dziesmas tika dziedātas latviešu strēlniekiem, un krievi savus karavīrus pat mēdza dēvēt par strēlniekiem, lai tādejādi iedzītu bailes pretiniekam. Tas savā ziņā bija brends, prestiža jautājums. «Vestpointā – atbrauc kāds trešās valsts pārstāvis, novada semināru un viņi ir pārsteigti – arī no mums var kaut ko mācīties, arī mēs kaut ko varam dot pasaulei. Latvieši vienmēr tikuši uztverti kā cilvēki, kuriem ir savs mugurkauls, raksturs, taču nezinu, kā būs ar mūsu tautas atpazīšanu nākotnē pēc tam, kad mūsu tautieši, pat ar augstāko izglītību, būs strādājuši par palīgstrādniekiem Īrijā vai kur citur pasaulē,» sarunas noslēgumā skumji bilst Egils Helmanis.