Vakar televīzijas kanālā TV3 demonstrētajā ceremonijas ierakstā, nomināciju "Ģimene"pieteica aktieris Gudars Āboliņš. Viņš atzina, ka viņam ir grūti atrast īstos vārdus, jo šeit visu izsaka cilvēka paveiktais - pieņemtie lēmumi, uzdrīkstēšanās, drosme, neatlaidība un - pats galvenais - mīlestība. "Dievs vien zina, cik šī sieviete ir upurējusi, bet spējusi dāvāt četriem bērniem to, ko savā dzīvē uzskatām par vienu no vislielākajām mīlestībām - mammas mīlestību," sacīja G.Āboliņš.

 

"To, ka gribu kādu pieņemt, biju izdomājusi jau bērnībā, tā bija tāda paralēlā doma visu laiku," atzīst Inese Fecere, "Kad saņēmos un to sāku darīt, man bija 25 gadi, stabils darbs un bija kur dzīvot, rakstīju iesniegumu un kārtoju adopciju."

 

Ineses sapnis piepildījās - viņa uzņēmās rūpes par mazo Elizabeti un šajā vietā varētu likt punktu. Taču tas bija tikai sākums. Tagad jau četri mirdzoši acu pāri var lūkoties pasaulē un augt normālā vidē, turklāt jaunajai māmiņai izdevies nesaraut radniecīgās saites, kas vieno bērnus. "Kad Elizabetei bija divi gadi, nolēmām, ka viņai vajadzīgs brālis," stāsta Inese. Tā ģimenē nonāca Emīls un - jau pēc neilga laika - arī viņa māsa Svetlana. Diemžēl mantotā māja, kurā viņi dzīvoja, bija jāpamet, jo mājā iemitinājās sēne, kura varēja to sagraut. Tagad visi dzīvo vienistabas dzīvoklī, pieticīgā, bet mīlīgā šaurībā.

 

Paralēli Inese darbojas arī biedrībā "Azote", kas pārstāv adoptētājus un aizbildņus. Viņa uzskata, ka ja kaut ko sistēmā grib mainīt, tad arī jāstrādā lietas labā, bet par uzkrāto pieredzi un gadu gaitā uzkrāto informāciju viņa dalās savā interneta blogā.

 

"Uzskatu to par lielu vērtību, ka varu būt daļa no viņu dzīves, daļa no viņu bērnības, kas veido pamatu turpmākajai dzīvei," stāsta I.Fecere.