Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Ar šiem vārdiem Lielvārdes Tautas teātra režisore Skaidrīte Tilaka iesāk Dzidras Bļodones Atmiņu pēcpusdienu, kura veltīta Lielvārdes teātra pirmajiem leģendārajiem režisoriem.

Lielvārdieši par sava teātra dzimšanas dienu uzskata 1873.gada Ziemassvētkus, kad Vecuteļu mājās tika uzvesta Ausekļa iestudētā Riharda Tomsona viencēliena ludziņa „Mika”. Turpmāk teātra ļaudis ar Ogresgala Vecutelēm  vieno cieša draudzība,  bet no 1974.gada teātris ik gadu savu jaunāko iestudējumu ved tieši turp. Vienīgi šogad šī tradīcija palika neizpildīta, jo Krastiņu māju saimniece Ausma Cibuļska nu atdusas dzimtenes smiltājā.

Laikam tādēļ arī pirmie režisori ir „Vecuteļu” māju tuvumā dzīvojošie rembatieši: Kārlis Bankovičs (1882-1964), Kārlis Birkmanis (1896-1980), Alvīne Grīnberga (1891-1976), Veronika (1910-1992) un Jānis (1908-1990) Irbes. Viņus visu vienoja mīlestība uz teātri, tika iestudētas gan populārākās latviešu, gan arī pasaules klasiķu lugas. Skaidrītes Tilakas stāstījums mūs aizved režisoru biogrāfijās un iestudēto lugu mozaīkā. Piemēram, apbrīnojami, ka no 1911.-1944. gadam Kārļa Birkmaņa režijā tapušas 184 izrādes.

Par leģendu kļuvusi skolotāja, diriģente un režisore Alvīne Grīnberga, kura pēc Pirmā pasaules kara savās mājās Rembatē vienā istabā iekārtoja skolu. Skolotājas profesijai veltīti 30 darba gadi. 1976.gadā labestīgo skolotāju pa pašas stādīto (1933.g.) aleju rembatieši pavada uz pēdējo atdusas vietu Lāčplēša kapos. Viņas skolēni savai iemīļotajai skolotājai Veronikas Irbes vadībā noorganizē pieminekļa uzlikšanu. To veido māksliniece Lilija Lāce: akmenī veidots meitenes tēls ar grāmatu rokās. Kā māksliniece teikusi - tas ir piemineklis mīlestībai.

Daudzi pasākuma dalībnieki atceras sirsnīgo, labestīgo, enerģisko Lielvārdes vidusskolas skolotāju Frici Ginteru. Stalts, skaists gan ikdienā, gan uz skatuves. Izcila un spilgta personība, labs dziedātājs. Pēc pārliecības - sociāldemokrāts. Jau no 18 gadiem kļuva par skolotāju Īvandē. Nodibināja Latviešu izglītības biedrību,  par ko viņu atbrīvo no darba.  Tā 1912.g. Ginters izlemj doties uz Sibīriju, lai kļūtu par skolotāju. Turp devās arī līgava Emīlija Krastiņa un 1913.g. abi Krasnojarskā salaulājas. Sibīrijā dzimuši visi 3 Ginteru bērni, 1921.g. Pēc atgriešanās Latvijā, līdz 1934. gadā turpina strādāt par skolotāju, taču savu uzskatu dēļ zaudē skolotāja tiesības.

Par savu dzīvi skolotājs Ginters uzrakstījis apcerējumu „Gara mūža līknē”. Anastasija Neretniece stāsta, ka no skolas bibliotēkas kopiju nodevusi arī A.Pumpura muzejam. Šeit tad arī varat izlasīt šo tiešām interesanto, aizraujošo atmiņu stāstu. A. Neretniece atceras, ka tad, kad ar Lāčplēša kori izbrauca pa vietām Sibīrijā, kurās bija izsūtītas latviešu ģimenes (arī Gintera), likās viss tik pazīstams, jo Ginters savās atmiņās bija tik dzīvi un krāšņi aprakstījis turienes sadzīvi un dabu, vairs nekādi paskaidrojumi nebija vajadzīgi.

Tikšanos īpaši interesantu, neaizmirstamu izvērta cienījamā skolotāja meitas Ilgas Geistardes stāsts par Gintera kā tēva īpašo lomu viņas dzīvē. Sirmā, visnotaļ dzīvespriecīgā, vitālā 92 gadu slieksni sasniegusī kundze izceļas ar apbrīnojamu atmiņu un stāstītājas talantu, viņa perfekti atceras savu bērnību no 5 gadu vecuma. Aizraujoši atmiņu zibšņi par dzīvi vecajā Rembates skolā (pagastnama ēkā), gan jaunās skolas celtniecību, kurā arī darbojusies līdzi. Uzaugusi mīlestībā, sirmā kundze pati izstaro labestību arī šobrīd, jo katram, kurš sniedza ziedus, veltīja kādu labu vārdu un gribēja zināt no kādas ģimenes nāk, jo, izrādās, visu vietējo ģimeņu uzvārdus labi atceras. Ilgas kundze gājusi tēva pēdās - arī pedagogs, izaudzinājusi 2 meitas, vada laimīgas vecumdienas Rīgā un bieži apmeklē teātra izrādes.

Ja vien laiks nebūtu ierobežots, varētu vēl ilgi uzklausīt dažādas epizodes no leģendārā skolotāja F.Gintera meitas stāstījuma. Līdzatvestie albūmi ar lielu mīlestību un rūpību iekārtoti mīļotā tētiņa (tā viņu sauca ģimenē) piemiņai. Gintera meitu Ilgu pavadīja māsas: Taigas meita Maija Ģībiete, ādas mākslas darbu restauratore un Ilgas mazmeita Linda Geistarde.
Atvadoties, viešņas priecājās par skaistajām, sakoptajām ēkām, par to, ka Lielvārdē ir vieta, kur katrs var atrast savai sirdij tīkamo nodarbošanos.

Atmiņu cikls par Lielvārdes Tautas teātri turpināsies līdz gada beigām.

Lilitas Matvejevas teksts, Māra Medeņa un Anitas Sakas fotogrāfijas/lielvarde.lv