Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

“Kultūras Ziņas" jautā Ogres Kultūras centra vokālās grupas Anima Solla mākslinieciskajai vadītājai MĀRĪTEI PURIŅAI.

- Jaunais darba cēliens, protams, sācies, bet vai vasaras atpūtu arī izbaudījāt?
- Ļoti maz, jo visu vasaru strādājām. Mums taču ir saistības, koncertu un izbraukumu plāns vairākiem gadiem uz priekšu, un šīs saistības ir jāpilda. Turklāt grupā ienāca četras jaunas dziedātājas. Tātad – kāds atvaļinājums! Tikai darbs.
- Vai jaunajā sastāvā jau esat gatavas uzstāties?
- Jau uzstājāmies, nesen atgriezāmies no Nīderlandes, jo šis brauciens bija paredzēts jau sen. Pašlaik nopietni gatavojamies starptautiskam konkursam Korejā, pirmo reizi  brauksim uz Āziju. Korejā koru kultūra kļūst arvien populārāka, aptver arvien lielākas masas, un viņi jau gadus desmit rīko dažādus starptautiskus konkursus un festivālus. Turklāt ārzemēs kori un vokālie ansambļi netiek nodalīti, to dara tikai Skandināvijā un Baltijā, tāpēc arī mūsu mazā grupiņa tiek uzskatīta par kori un piedalās šajā konkursā.
- Kad jābrauc?
- Novembrī. Vēl jau neliels brīdis atlicis, lai sagatavotos. No vienas puses, nedaudz vieglāk ir tāpēc, ka konkursa rīkotāji paši mūs uzaicināja, nav jāiziet nekāda atlase, bet mēs uzreiz esam finālā. Taču Eiropu pārstāv tikai seši kolektīvi, pārējie ir no Āzijas. Turklāt lielie kori var piedalīties divās kategorijās, mēs - tikai vienā. Ļoti ceram, ka mums savā kategorijā ies labi, un tas jau būs daudz. Sliktu kolektīvu finālā taču nemaz nav!
- Ko vēl līdz gada beigām esat ieplānojušas izdarīt?
- Ir jāsagatavo pilnīgi jauna programma, jo janvārī brauksim uz Franciju. (Arī jūlijā turp brauksim vēlreiz.) Anima Solla, protams, nopietni gatavosies Dziesmu svētkiem un vokālo ansambļu skatei, kuras pirmā kārta Ogres novadam ir jau martā. Ceram arī iekļūt finālā un labi sevi parādīt. Paralēli domāsim arī par jaunu savu programmu, par to, ka jāieraksta kompaktdisks. Tātad - jāstrādā. Tāda ir mūsu ikdiena. Turklāt katrs šāds lielo svētku gads Animai Sollai ir ļoti īpašs, jo esam dibināti Dziesmu svētku gadā (1998) un nākamā gada rudenī ir mūsu 15 gadu radošās darbības jubileja.
- Jūs daudz esat sasniegušas, bet joprojām neatlaidīgi strādājat.
- Mēs, protams, priecājamies par sasniegto, taču tas jau ir padarītais. Bet, lai tu būtu, katru reizi sevi ir jāpierāda no jauna. Ar iepriekšējiem sasniegumiem nepietiek. Un tas ir labi. Mūsu vokālajā grupā iekļaujas jaunas meitenes, rodas jauni izaicinājumi, iesaistāmies jaunos projektos - tas viss ir izaicinājums arī man. Ir jānotur sasniegtais līmenis, jāiet tālāk, jāpierāda, ka mēs esam un varam. Bet galvenais, manuprāt, ir jautājums: kāpēc mēs vispār dziedam? Varbūt skan naivi, taču es ticu, ka vismaz tajā brīdī, kad cilvēks muzicē, kad viņš to dara ar visu sirdi un dvēseli, pasaule kļūst mazliet labāka. Jo vairāk šādu brīžu ir gan pašiem dziedātājiem, gan klausītājiem, jo pasaulē arī vairāk gaišuma, prieka un mīlestības.
- Šķiet, ka Latvijā vokālo ansambļu jau ir ne mazums, un to pulks arvien palielinās?
- Jā, šobrīd Latvijā vokālo ansambļu kustība aktivizējas, un to nosaka gan subjektīvi, gan objektīvi iemesli. Objektīvu iemeslu dēļ tāpēc, ka iedzīvotāju skaits sarūk, un ne vienā vien vietā, kur agrāk bijis koris, to vairs nav iespējams noorganizēt. Tāpēc cilvēki, kuri vēlas dziedāt, dzied ansamblī. Bet daudzviet, kur joprojām iespējams dziedāt korī, ir ne mazums cilvēku, kuri vēlas darīt ko vairāk. Tad viņi tieši vokālajā ansamblī rod iespēju sevi realizēt tādā mūzikā, kādu paši izvēlas, ne tikai tajā, kas noteikta koriem, apgūstot koprepertuāru ceļā uz Dziesmu svētkiem.
- Šādu ansambļu mums vienmēr bijis daudz?
- Kad es savulaik strādāju Tautas mākslas centrā (tagad KNMC), viens no maniem darba pienākumiem bija šo vokālo ansambļu nozares pārraudzība un attīstība, kā arī stratēģijas izveide. Tad arī mēģinājām apzināt, kāda ir šo Latvijas vokālo ansambļu kopaina, kāds ir viņu repertuārs, koncertdzīve. Un 2001. gadā statistika bija ļoti spoža – valstī bija ap 800-900 ansambļu, lai gan konkursos piedalījās ne vairāk kā 300-400. Tādējādi sapratām, ka ir daļa ansambļu, kuri pilda tā dēvēto sadzīvisko funkciju: īsteno muzikālā noformējuma vajadzības savā pagastā, dzied Valsts svētkos, tradicionālos svētkos, piedalās pasākumos, un uz "lielo mākslu", kā mēs sakām, nemaz nepretendē, uz skatēm un konkursiem neiet. Tātad mēs viņus nemaz neredzam, un viņu "liktenis" paliek pašvaldību ziņā.
 Bet otra daļa ir tā, kura ietekmē gan kultūrvides veidošanu, gan klausītāju gaumes veidošanu, un tā sevi pārbauda skatēs un konkursos, kur tomēr ir jāatbilst kādiem kvalitātes kritērijiem. Tāpēc arī uzskatījām, ka šos kolektīvus ir mērķtiecīgi atbalstīt arī no valsts puses. Nedaudz līdzekļu visiem šiem pasākumiem tika iedalīts VKKF mērķprogrammā "Dziesmu svētki", un arī tad, kad izveidoja mērķdotācijas tautas mākslas kolektīviem, skatēs un konkursos piedalījušies vokālie ansambļi varēja uz tām pretendēt. Tad sapratām, ka nākamais solis ir mērķtiecīga ansambļu vadītāju tālākizglītošana. Pie TMC pirmoreiz izveidojām arī nozares padomi, kas ilgstoši darbojās nemainīgā sastāvā. Šie cilvēki strādāja žūrijās, vērtēja skates, pārzināja visu situāciju Latvijā.
- Situācija mainījās?
- Manuprāt, ar šo brīdi sākās kvalitatīvs izrāviens, un vokālo ansambļu nozare sāka ieņemt redzamāku vietu Latvijas kopējā kultūrainavā, iegūstot koriem visai līdzvērtīgu statusu un nav vairs tikai jaunākie un nabagākie brāļi. Mainījās arī sabiedrības attieksme, jo padomju laikā vokālais ansamblis šo vokālās kamermūzikas žanru nedaudz bija degradējis, rādot sevi galvenokārt kā tipisku sadzīves ansambli ar repertuāru, kam maz sakara ar mūziku un mākslu. Bet tas viss nāca mantojumā. Tikai tad, kad mums parādās tādas vokālās grupas kā Cosmos vai Framest, kas gūst atzinību ne tikai Latvijas mērogā, bet starptautiski, arī sabiedrība sāk savādāk domāt un vērtēt. Savukārt nozarei tas ir papildu ieguvums un publicitāte.
- Šobrīd visus kolektīvus "pieskata" Latvijas vokālo ansambļu asociācija.
- Kad sākās krīze un valsts atbrīvojās no funkcijām, ko varētu neveikt, sapratu, ka ir īstais brīdis nevis čīkstēt, bet rīkoties. 2009. gadā mēs – 25 vokālo ansambļu vadītāji – sanācām kopā tepat Ogres Kultūras centrā, lai spriestu, kā varam savu nozari noturēt, un izlēmām veidot biedrību. Tā arī izdarījām -  nodibinājām biedrību "Latvijas vokālo ansambļu asociācija", ko līdzšinējos trīs gadus arī esmu vadījusi. Tādējādi visas funkcijas attiecībā uz ansambļiem tika deleģētas mūsu biedrībai, un mēs tās arī veicām. Konkursus un skates organizējām, jaundarbus pasūtījām, Dziesmu svētku sagatavošanu uzsākām, koncepcijas izstrādājām utt. Domāju, tas ir daudz, jo mēs ansambļu nozari esam noturējuši, attīstījuši un aizveduši uz nākamajiem Dziesmu svētkiem.
 Arī iepriekšējie Dziesmu svētki (2008. gadā) mums bija unikāli, jo, pateicoties nozares padomes darbam, par kuru jau stāstīju, mēs tikām tik tālu, ka pirmoreiz vokālos ansambļus iekļāva svētku programmā, kurā līdz tam bija pārstāvēti visi pārējie amatiermākslas žanri, tikai ne mēs. Taču mūsu koncerti izdevās lieliski, un tagad vairs nav pamata šaubīties, vai mums tajos jābūt. Turklāt gadu ritumā Dziesmu svētki no tā kodola, ko sākotnēji veidoja tikai kori, pārauguši visas amatiermākslas manifestā, un tagad visas nozares tiek pārstāvētas svētkos. Manuprāt tas šo svētku nedēļu tikai bagātina.
- Kādi būs vokālo ansambļu uzdevumi nākamvasar Rīgā?
- Pilnīgi jauns piedāvājums mums ir vienu dienu – sestdienu – nodrošināt ielu muzicēšanu. To arī labprāt darīsim, uzstāsimies visos galvaspilsētas skvēros, parkos, mīlīgos ielu stūrīšos, pie vēsturiskām celtnēm utt. Jau ierasti būs garīgās mūzikas koncerts “Latviešu psalmu dziedājumi” Sv. Jāņa baznīcā, kurā pirmoreiz mēģināsim apvienot tradicionālo muzicēšanu ar akadēmisko. Būs bērnu ansambļu koncertuzvedums “Jūras dziesmas”.  Anima Solla  ir uzrunāta dalībai vokālo ansambļu nakts koncertā "Putns ar zīda asti" Doma dārzā, kas būs veltīts Ojāra Vācieša astoņdesmitgadei.
- Latvijā joprojām ir 800 vokālo ansambļu?
- Šis skaitlis svārstās simta robežās – no 700 līdz 800, jo vokālais ansamblis ir ļoti „mobils”  -  te ir, te nav. Tāpēc katrs kolektīvs, kurš darbojas vismaz 10 gadus, tiešām strādā nopietni.
- Cik no šiem 700-800 dzied arī citu priekam, ne tikai savam un savu radu priekam?
- I pakāpes kolektīvu Latvijā nemaz tik daudz nav. Jo tas ir augsts novērtējums: tu esi mākslinieciski varošs, spēj iestudēt savas programmas, spēj dziedāt a cappella utt., un tādu mums ir  apmēram 50. Bet daudz ir II pakāpes kolektīvu, kas ir gana labi, kurus var klausīties, bet kuriem vēl ir uz ko tiekties un tiekties. Savukārt pavisam vājus kolektīvus mēs nemaz nezinām, jo viņi skatēs nepiedalās. Man ir žēl, ja Latvijā ir vietas, kur nav uzstājies neviens labs vokālais ansamblis, tikai vietējais, kura kvalitāte, varbūt, nav augsta. Tad jājautā, ko dara vietējās kultūras dzīves organizatori?
- Ieskatoties afišās vai sarīkojumu plānos, var redzēt, ka arī Ogres novadā vokālie ansambļi darbojas aktīvi.
- Jā, un tā notiek jau sen. Kad vēl bija rajoni, skates liecināja, ka mēs atrodamies pašā virsotnē, apsteidzot pat Rīgu. Mums tuvojās Madonas rajons, taču mēs bijām labāki, kvalitātes ziņā spēcīgāki. Par ko man bija ļoti liels lepnums. Tagad pašā Ogres novadā arī ir labi ansambļi, taču daļa palikusi Lielvārdē, Ķegumā, Ikšķilē. Skates rīkojot, joprojām saglabājas vecā rajona robežas, un tad kopā sacenšamies ap 20 ansambļu. Prieks, ka mēs joprojām esam spēcīgi un varoši. Protams, ka visvairāk ir sieviešu vokālo ansambļu, taču tāpat ir vīru ansambļi, un, ja uz mūsu skatēm sadūšojas nākt vidusskolēni, arī viņi ir ļoti konkurētspējīgi. Darbojas arī jauktie ansambļi. Man visvairāk patīk, ka šie ansambļi ļoti labprāt specializējas – vai nu tā ir senā mūzika, garīgā mūzika, vai, teiksim, džeza mūzika. Šī daudzveidība un krāsainība ir vērtīga gan mūsu novadam, gan visai Latvijai.
- Runājot par nākamajiem Dziesmu svētkiem, noprotams, ka jūsu ziņā nav tikai vokālo ansambļu līdzdalība tajos...
- Kā jau minēju, Dziesmu svētkos ir pārstāvētas visas tautas mākslas un amatiermākslas nozares ar dažādiem pasākumiem. Arī pūtēju orķestru uzstāšanās, amatu meistaru gadatirgus, lauku kapelu maratons, tautas mūzikas, kokļu ansambļu un vokālo ansambļu koncerti, mazākumtautību kolektīvu priekšnesumi – ir daļa no svētkiem. Koordinēt visu šo nozaru aktivitātes uzticēts man. Tas ir ļoti liels darba apjoms, kas jāpaveic, lai svētki izdotos.