Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Ikreiz, kad Ogres Kultūras centrā gadās ieiet pēcpusdienā, aina gandrīz nemainās: dažāda vecuma bērni ir visur. Nāk un iet uz nodarbībām, uztic somu mammai vai omei, sacenšas balss skaļumā vai skriešanas ātrumā, steidz paspēt ar draugiem apsveicināties un nākamās dienas plānus pārspriest... Bet zinātāji labsirdīgi smaida: "Tie jau "Pīlādzīša" bērni!”

Mārītei Baltajai pirmā saskare ar šo kolektīvu iznākusi laikā, kad tas vēl darbojies vecajā tautas namā un izticis bez tagadējā nosaukuma – viņa, deviņgadīga knīpa, vedusi savu trīsgadīgo draudzenīti dejot. "Pīlādzītis" Mārītes ziņā nonācis 2004. gadā, kad pamanīts un novērtēts viņas veikums bērnudārzā "Zelta sietiņš", apvienojot audzinātājas un auklītes pienākumus ar ritma grupu vadīšanu un tautisko deju mācīšanu. Pēc ilgām pārdomām – vai spēs, vai pratīs – piekritusi. Bet visi nākamie gadi to apstiprinājuši, jo "Pīlādzītis" ieguvis pelnītu atzinību un popularitāti ne tikai novadā vien. Turklāt ik rudeni, kad atkal tiek uzņemti jauni dalībnieki, dejotgribētāju ir ierasti daudz.
Tāpēc pagrūti noticēt, kad vadītāja saka: 

- Kad atnācu te strādāt, bērnu bija ļoti maz. Iespējams, viņi, iepriekšējai vadītājai aizejot, bija nobijušies, kā nu turpmāk būs, un arī aizgāja prom. Lai glābtu situāciju, lai būtu ar ko iesākt strādāt, zvanīju saviem bijušajiem bērnudārza audzēkņiem: sameklēju visus sešgadīgos, un tad man bija stabila 1. klašu grupa. Togad man bija ap 70 bērnu. Pakāpeniski atgriezās arī viens otrs no iepriekšējiem dejotājiem. Rudenī jauni nāca klāt. Sākumā ņēmām no 3 gadiņiem, tagad ņemam no 4. Vēl pirms diviem gadiem kolektīvā bija 170 bērnu, pērn 200, tagad ir 250. 

- Katru gadu arvien lielāks pulks! 

- Jā, mums ir deviņi dažāda vecuma sastāvi. Pirmsskolas grupas mums ir trīs – četrgadīgie, piecgadīgie un sešgadīgie. Un tad attiecīgi 1. klase, 2., 3., 4. klase, 5.-6. klase un 7.-8. klase. 7.- 8. klase šobrīd mums ir vecākie. Pagājušajā sezonā bija arī 7.-9. klase, taču rudenī sastāvā bija tikai pieci puiši, un tad mēs vienojāmies ar TDA "Ogre" vadītāju, ka viņš manus "lielos" paņems "Ogres" studijā. Tas pats mums "draud" arī šosezon, jo vecākajā grupā ir tikai astoņi puiši - ja kāds rudenī neatnāks, būs arī meitenes jāatdod "Ogres" studijai. Lai gan šāda pēctecība ir laba – "Ogrē" jau iegājis otrais "Pīlādzīša" sastāvs.

- Kā ar vēlēšanos dejot ir pašiem mazākajiem un vidējiem?

- Četrgadīgajiem, piecgadī-gajiem un sešgadīgajiem, protams, patīk dejot. Bet  tad – sākas skola. Meitenēm joprojām patīk dejot, taču zēni grib iet uz sporta nodarbībām, izvēlas hiphopu vai tml. Gadās, ka mamma cenšas pierunāt dejošanu nepamest, un teiktais reizēm tiek arī sadzirdēts. Puika turpina nākt dejot, un pēc kāda laika viņu vairs pat nevajag piespiest, viņš pats ir gatavs turpināt dejot. Galvenais ir tikt pāri 5.-6. klasei, kas problemātiskākais vecums, kad pusaudžiem pašiem ir ļoti grūti saprast, ko viņi vispār grib. Tad viņi sāk "pazust", sāk kavēt mēģinājumus, jo nevar savienot ar sportu, piemēram... Grūti tad mums iet ar to lielo grupu – kā pa celmiem. Bet rudenī jādomā – apvienot 5.-6. klasi ar 7.-8. klasi, veidojot vienu lielu sastāvu, vai dalīt mazākos sastāvos.

- Ja pašlaik jūsu ir 250, tad rudenī būsiet jau ap 300?

- Tuvu tam varētu būt. Ja neizjuks 7.-8. klase, tad viņi turpinās dejot kā 7.-9. klase, jo jauniešu kolektīvā ņem tikai no 10. klases. Tātad pašreizējais dalībnieku skaits nemainīsies, taču rudenī iekšā nāks četrgadīgie – atkal ap 40 bērnu, kā tas bijis vienmēr. (Turklāt kāda mamma atkal centīsies uzdot savu trīsgadnieku par gadu vecāku, un tikai tad, kad viņš netiks pārējiem līdzi, mēs noskaidrosim, ka viņš vēl pārāk mazs un lūgsim atvest pēc gada.) Īstenībā tas nav normāls skaits, grupā vajadzētu būt 24-25 bērniem, bet pagaidām ņemu visus, kuri līdz šim ir izteikuši vēlēšanos. Arī piecgadīgo grupā man gada sākumā bija vairāk nekā 30 bērnu, tāpat sešgadīgo grupā. Jā, vajadzētu dalīt, bet mums vienkārši vairs nav mēģinājumu laiku. Ar skolēniem iespējams strādāt tikai pēc stundām, tātad pēcpusdienā, un arī ar mazajiem darbs var sākties tikai tad, kad viņi pagulējuši pusdienas laiku. Tā nu man no pulkstens diviem dienā to stundu vienkārši pietrūkst, lai atrastu vietu vēl kādam sastāvam.

- Tāds pieprasījums jau uzreiz liecina par kvalitāti. Vai tas arī nozīmē, ka jūs Ogrē tādi esat vienīgie?

- Pirmssskolas vecuma bērniem citu deju kolektīvu pilsētā nav, tikai bērnudārzos vēl var dejot. Taču ļoti daudz mazo dejo gan savos dārziņos, gan pie manis. 

- Ļoti grūti noticēt, ka ar tik lielu kolektīvu strādā tik maz cilvēku: jūs, Kristīne Romane un koncertmeistare Brigita Zīmele.

- Iespējams, vēl grūtāk noticēt, ka Kristīne strādā tikai otro sezonu. Visus šos gadus man palīga nebija, strādāju viena, un tas bija ļoti grūti. Tagad ir palīgs, un tas ir labi. Jo sevišķi darbā ar mazajiem bērniem. Vecākiem tāpat ir miljons jautājumu. Kamēr es uz tiem atbildu, Kristīne ar mazajiem jau var iet sākt darboties. Palīgs ir akūti nepieciešams, jo mēs esam tik liels un kupls pulks. Turklāt tas ir darbs arī ar vecākiem. Un darba diena, divos pēcpusdienā sākusies, bez pārtraukuma ilgst gandrīz līdz astoņiem vakarā.

- Jūsu dejotāji panākumus guvuši ne tikai tautiskās dejas izpildot.

- Daudzus gadus esmu vadījusi arī netradicionālās jeb ritma dejas. Bērnudārzā strādājot, to darīju gadus septiņus, un arī šeit, "Pīlādzītī", tikpat ilgi. Uz tām nāca tikai meitenes. Viņām ļoti patika,  labprāt būtu turpinājušas, taču man nav laika, ko ritmikai atvēlēt, un primārais mums ir tautiskās dejas. Šis ir pirmais gads, kopš ritmikas vairs nav. Bet pirms tam gan dejojām, gan konkursos piedalījāmies un godalgotas vietas guvām. Tērpi arī pilna noliktava sagādāta, jo tur katrai dejai vajag citu tērpu. Ja dejojam kaķus, vajag kaķa kostīmus, ja sniegpārsliņas, jātērpjas kā sniegpārsliņām. Skraidīju pa veikaliem, meklēju audumus, zīmēju modeļus, meklēju šuvējas. 

- Vai uz visiem laikiem no netradicionālajām dejām esat atvadījušās? 

- Nezinu. Gan meitenēm, gan man pašai ir žēl, ka šobrīd tā noticis. Jāpavēro, kā būs ar demogrāfisko situāciju. Ja nu bērnu kļūs mazāk, kā prognozēts, un mazāk būs arī grupu tautiskajās dejās, var atbrīvoties kāds mēģinājuma laiks, un es atkal varēšu pievērsties šīm dejām. 
Taču netradicionālajām dejām ir cita problēma: man visas dejas ir jāizdomā pašai. Bet, godīgi sakot, šo gadu laikā esmu nedaudz pagurusi - man vairs nav tik daudz ideju, lai katru gadu domātu klāt gan ritmikas dejas, gan tautiskās dejas. Jo mums ar tām dejām, ko dod republikas semināros, nepietiek. Tad nu pērku diskus veikalos, atrodu piemērotu mūziku un veidoju pati savas. Katru gadu koncertā tiek dejotas vismaz astoņas manas dejas, jo mums koncertprogramma ir liela –      ik gadu visi sastāvi kopā iestudējuši ap četriem desmitiem deju.
Nākošajā gadā no iepriekšējā repertuāra nekas neatkārtojas – katra grupa mācās jaunas. 

- Šogad jaunrades deju konkursā godalgotā deja "Rimtai, juhtai" ir jūsējā... Vai pirmoreiz piedalījāties šādā konkursā? 

- Krietni pasen jau reiz piedalījos, taču tā deja netika atzīta, un es sapratu, ka šie konkursi nav man domāti. Arī jauniešiem biju vienu deju iestudējusi, tā tāpat netika novērtēta, nospriedu: nē, es vairs uz konkursiem neiešu. Taču šogad mūsu novada virsvadītājs Ilmārs Dreija pirms skates redzēja manas dejas un ieteica: "Tev ar tām jāiet uz jaunrades skati". No visām uzdrošinājos aizvest tikai vienu, pārējās ne. Tā arī ieguva otro vietu. Bet es pati sev jautāju: “Kāpēc neaizvedu arī pārējās? Būtu - būtu, nebūtu - nebūtu...” 

- "Pīlādzīša" ikdiena – tie nav tikai mēģinājumi... 

- Mēs arī koncertējam. Turklāt it bieži, bet ne jau viss sastāvs reizē. Divas, trīs grupas uzstājas, piemēram, dažādos sarīkojumos, labdarības pasākumos. Arī ciemos nebraucam ar visiem deviņiem sastāviem. Šogad Lielvārdes “Pūpolītis" mūs uzlūdza paviesoties, aizbrauca pirmskolēni. Bijām gaidīti Lauberē, braucām ar 1.-2. klasi. Mēs pamainām sastāvus, lai katram tiek uzstāšanās prieks. Uz Ventspili brauca 5.-6. un 7.-8. klase, jo vienā autobusā vairāk par diviem sastāviem nevar sasēdināt. 

Arī Ogrē rīkojam draudzības koncertus. Aicinām visus apkārtējos: Madlienu, Lauberi, Lielvārdi, Ventspili, tos, pie kuriem paši esam bijuši ciemos.  Bet pēc koncertiem mums notiek disenītes.

Regulāri piedalāmies skatēs. Katru gadu mēģinu skatē palaist visas skolas grupas, lai bērni sevi mobilizētu, jo skate ir pavisam kas cits nekā koncerts. Lai bērniem būtu interesantāk, cenšamies, protams (par vecāku naudām), aizbraukt kādā ārzemju koncertturnejā vai piedalīties festivālā. Esam koncertējuši arī uz kuģa. Pērn, piemēram, aizvedām 5.-6. un 7.-8. klasi uz Austriju, bet šovasar 3.-4. klase brauks uz festivālu Slovākijā. Ceram, ka arī nākamgad kādai grupai varēsim piedāvāt braucienu. 

Man kā vadītājai lielāka vēlme ir aizvest bērnus nevis koncertturnejā, bet uz festivālu. Taču visu sarežģī tas, ka festivālos ir dalības maksas, un to mēs ne vienmēr varam atļauties samaksāt. Pērn Zalcburgā dalības maksa bija 70 eiro no katra bērna, un tas iznāca dārgs brauciens. Šoreiz dalības maksa mums nav jāmaksā,  jo mēs festivāla ietvaros sniegsim divus koncertus.

- Kā jūs panākat savu mērķi, lai deja būtu tāda, kādu jūs to redzat, lai kolektīvs būtu tāds, kādu vēlaties?

- Diez vai to pratīšu izstāstīt. Es strādāju ar savām sajūtām, ar savu skatījumu uz katru deju, uz kolektīvu... To nevar izstāstīt. Daudzi domā, ka man "Pīlādzītī" sapulcējušies paraugbērni, bet tā tas nav.  Nodarbībās viņi ir tieši tādi paši kā skolā: dzīvīgi, skaļi, viens otru grib pārkliegt... Varbūt manas prasības ir stingrākas nekā citos kolektīvos. Es vēlos panākt to, ko esmu iecerējusi, un man tas ir jāizdara. 
Savulaik, mācoties Rīgā, dejoju "Gatvē," "Rotaļā", pēc tam "Lāčplēsī", kad to vadīja Vairis Ceimers. Viņa prasības bija ļoti stingras, un viņam bija ļoti labs kolektīvs. Jūtu, ka esmu pārņēmusi Vaira Ceimera darba stilu.  Tas zemapziņā ir palicis. 

- Jūs esat repetitore TDA "Ogre". Pa kuru laiku? 

- Vakaros, kad bērniem visi mēģinājumi jau beigušies. "Ogre" mēģina pirmdienās un piektdienās, kad man pēdējās grupiņas ir bērnudārznieki. Viņi nodarbības beidz plkst. 19, uzreiz varu būt pie "Ogres". 

- Zinot arī šo faktu, ir vēl neiespējamāk saskaitīt, cik simtiem un tūkstošiem ogrēniešu jūs dejas pasaules durvis jau esat atvērusi.

- Ja būtu vairāk laika, es noteikti piesēstos un izveidotu "katalogu": pirmskolas dejas, dejas 1. klasei, 2. klasei utt. Sasistematizētu visu, kas ir dejots, un tad jau redzētu arī dejotāju skaitu. Taču - pienāk vasara, ir brauciens uz ārzemēm, ir māja, puķu dārzs savam sirdspriekam... Līdz katalogam tā arī netieku.