Sociālās darbinieces pienākumus R. Vitenberga veic 10 gadus, savukārt Meņģeles pagasta bāriņtiesā strādā jau 14 gadus. Ieguvusi pirmā līmeņa juridisko izglītību, Rita ir uzsākusi studijas Baltijas starptautiskās akadēmijas Jēkabpils filiālē, lai līdztekus darba pieredzei četru gadu laikā apgūtu sociālā darbinieka bakalaura programmu. Tā teikt – mūžu dzīvo, mūžu mācies.

 

Madonas rajonā dzimusī Rita Meņģelē ieprecējās pirms 32 gadiem. Ģimenē izaudzināti trīs dēli: Armands, Artis un Uģis. Pagasta iedzīvotāji Ritu pazīst arī kā rakstnieka Sudrabu Edžus (1860-1941) memoriālā muzeja vadītāju un ļaužu izvadītāju pēdējā gaitā. Šogad muzeja ekspozīciju nāksies pārcelt no «Siliņu» mājām uz bijušā bērnudārza «Auseklītis» neapdzīvotajām telpām.

 

Vispirms R. Vitenberga uzsver, ka pretēji valstsvīru apgalvojumiem ekonomiskā krīze nebūt nav gājusi mazumā, vēl vairāk – ļaužu labklājības līmenis turpina kristies un trūcīgo iedzīvotāju skaits ar katru gadu top lielāks. Šobrīd Meņģeles pagastā mīt aptuveni 650 iedzīvotāji (precīzākas ziņas uzrādīs tautas skaitīšana), no tiem 243 ieguvuši trūcīgo personu statusu. Meņģeles pamatskolā mācās 40 skolēni, puse saņem brīvpusdienas.

 

«Skaidrs – situācija Latvijas lauku apvidos visai līdzīga,» turpina Rita. «Lielākā problēma ir bezdarbs. Ja kādreiz pie manis pēc palīdzības pabalstu saņemšanā reti kurš vērsās, tad tagad cilvēki ir krietni aktīvāki, jo likuma noteiktajā kārtībā var saņemt to, kas pienākas attiecīgu statusu ieguvušai personai. Svarīga lieta, piemēram, bezmaksas vizīte pie daktera, atvieglojumi noteiktas kategorijas zāļu iegādei. Diemžēl pašvaldība vairs nevar atļauties piešķirt pabalsta naudu jaundzimušajiem un aizgājēju tuviniekiem. Aizvadītajā gadā no pagasta sociālā budžeta trūcīgie ļaudis malkas iegādei un komunālajiem maksājumiem saņēma 1140 latus, bet garantētā minimālā ienākuma (GMI) sasniegšanai tika piešķirti 8765 lati. Kopā sociālajam atbalstam pērn iztērēti 12 828 lati. Aizbildniecībā esošajiem bērniem ik mēnesi tika maksāti 45 lati; patstāvīgas dzīves uzsākšanai pēc 18 gadu sasniegšanai paredzēts 265 latus liels vienreizējais maksājums. Šā gada izdzīvošanas budžetā Meņģeles pašvaldība sociālajai jomai atvēlējusi 14 000 latu, pērn bija 15 675 lati. Ko lai dara, naudas, protams, pamaz, savukārt trūcīgo iedzīvotāju saraksts īsāks nekļūst. Ar pirmo janvāri stājies spēkā likums, kas neatļauj izsniegt trūcīgās personas izziņu, ja pretendentam pieder vairāk nekā divi hektāri lauksaimniecībā apstrādājamās zemes. Kā jebkurā citā lauku pagastā, arī Meņģelē ir ļaudis, kuri, spītējot grūtībām (nav viegli iegādāties sēklas, degvielu, lopbarību), tomēr cenšas, iekopj tīrumus un dārzus, audzē mājlopus un putnus, mežā lasa ogas un sēnes, bet citi neko sevis paša labā darīt nevēlas, tikai skaļi pieprasa sociālajam dienestam.»

 

Meņģeles sociālais dienests humānās palīdzības (pārtikas paku, drēbju, apavu) saņemšanā veiksmīgi sadarbojas ar vācu GAIN labdarības fondu, programmu «Paēdušai Latvijai» (paldies Madlienas biedrības «Otrās mājas» vadītājai Lilijai Paeglei), «Sarkano Krustu» un evaņģēliski luterisko baznīcu (paldies meņģelietei Vitai Gžibovskai), kā arī Aizkraukles SIA «Degas» un «Garments».

 

Runājot par darbu bāriņtiesā, R. Vitenberga ir pārliecināta, ka bērniem tomēr jāaug ģimenē. Ja nu apstākļi šķiet pavisam bēdīgi, labāks risinājums ir vecvecāku aizbildniecība, nevis bērnu nams. Lai nu kā, bērni savu mammu un tēti mīl un aizstāv. Viņus baida doma par piespiedu atraušanu no ģimenes. Šobrīd divi mazie meņģelieši mācās un dzīvo Madonas novada Grostonas luterāņu draudzes skolā, kur mācītājs un izglītības iestādes direktors ir Valdis Strazdiņš (savulaik viņš kalpoja arī Meņģelē).

 

Sociālo dienestu darbiniekiem savus pienākumus veikt nav viegli. Atšķirīgu iemeslu dēļ trūkumā nonākuši cilvēki nereti «izgāž» sarūgtinājumu un dusmas uz attiecīgo amatpersonu. Valdība jau viņu lamas nedzird... Kā tu klusēsi, ja bērniem nevari nopirkt zābakus, skolas lietas, ja dažkārt nepietiek pat dienišķai maizei... R. Vitenberga izprot skumjo īstenību un apvainojumus neuztver personiski. Kad sirds ir pavisam pilna, mājās jāiededz svece. Degošā uguntiņa uzsūc negatīvo un iekvēlina dvēselē siltu cerību. Klāt jau pavasaris; Rita atzīstas – vislabākā atpūta un aizmiršanās ir dārza darbos. Savu artavu prasa piemājas saimniecība, taču lielāko prieku gādā daudzās puķes un krāšņumaugi. Pašlaik topā ir skujeņi un ūdensrozes – baltās, sarkanās un rozā. Pēdējās Rita aizņēmās no Taurupes muižas (skolas) dīķa...