Andris Upenieks, "Ogres Vēstis Visiem"
Publicēts: 2011-03-29 10:52:00 / Sabiedrība
 Ziņot redakcijai
Tieši par šādu dienu 25.martā bija parūpējušies madlienieši. Bez pozām un etiķetes salkanuma. Ar gaišām represijās cietušo sejām, ar pagasta vadības un kultūras ļaužu rūpēm, kurās jaušama neuzkrītoša vienkāršība un pašsaprotama cilvēcība. Ar kopā būšanu, kurā pāri visam galvenais – atcere un piemiņa.
Formālisms ir nepatīkama lieta. Ja tas iemājo notikumā, tad norunājam dežūrfrāzi, noliekam dežūrpuķi, nodziedam dežūrdziesmu un aizdzenamies pakaļ ikdienas sīkumainībai, kuras dabā visu nogrūst un aizmirst... Tāpēc jo īpaši patīkami apzināties, ka 25.marts Madlienā bija uzcītīgi gādājis, lai tas kalpotu gan formai, gan saturam.
Cieņā, piemiņā, pateicībā un patiesībā
Piemiņas brīdī pie pieminekļa Latvijas brīvības cīņu dalībniekiem griezīgais pavasara vējš sagriež sniegu baltās vērpetēs. Represētie ļaudis vēl gana kuplā pulciņā ar ziediem rokās šķita sildāmies dvēseļu putenī. Jaunsargu godasardze. Turpat viņu komandieris Raimonds Mārtiņš ar svinīgu apņēmību sejā. Karoga viļņiem pieskaņojas sēru lenta... Madlienas vidusskolas audzēkņa Riharda Ozoliņa saksofona solo iedzied smeldzīgo Raimonda Paula moto no kinofilmas «Ilgais ceļš kāpās»... Kultūras nama vadītāja Maruta Viduce klusinātā balsī aicina klusai piemiņai. Pagasta pārvaldes vadītājs Ojārs Atslēdziņš vienkāršiem un patiesiem vārdiem atgādina par tautas sāpju ceļu garumu un cilvēku tūkstošiem, no kuriem liela daļa bija sirmgalvji un bērni. Viņš uzsver arī šodienas pienākumu vakardienas godināšanā. Represijās cietušo madlieniešu vadītāja Jāņa Kaurāta balsī grūti valdāms pārdzīvojums un cieņas apliecinājums visiem, kuri par svētiem tur atceres pienākumu. Pieminekļa pakājē sagulst ziedi. Kazimirs Mežajevs par spīti vēja brāzmām iededzina svecīti, varbūt kā vientuļu sveicienu savām Sibīrijas dienām...
Cik labi, ka mums tik skaista lūgšana, kurā protam vienoties visi. «Dievs, svētī Latviju!» Riharda saksofona pavadījumā noskan klusināti, bet ne bikli... Atceļā atskan jau pa līksmam vārdam. Dodamies taisnā ceļā uz pagasta bibliotēku, kur gaida piemiņas dienas turpinājums.
Tradīciju veidojot un glabājot
Madlienas bibliotēka jau 2007. gadā aizsāka tradīciju, 25. martā kopā pulcinot komunistiskajās represijās cietušos – atmiņām un tīkamai kopā pasēdēšanai. Bibliotēkas vadītāja Daina Liepa kopā ar bibliotekāri Elīnu Cilēviču veikušas fundamentālu darbu (kas Elīnai noderējis arī kā augstskolas diplomdarbs) – apkopojušas represēto atmiņas biezā albumā ar nosaukumu «Kad pagātne turpina dzīvot tagadnē».
Pie gaumīgi un sirsnīgi klāta galda sajūtamies labi kā mājās. Kad gardā maltīte nobaudīta, uzdziedam (līdzi paķēries arī akordeons). Protams, zināmās dziesmas, kuras iesilda sirdi un kustina patriotisku jušanu – «Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme», «Mirdzot šķēpiem», «Še, kur līgo», «Zilais lakatiņš»... Ar jūsmīgiem aplausiem sagaidām tradīcijas kuplinātāju aktieri Paulu Butkeviču un viņa kundzi Zintu. Pansionāta «Madliena» darbinieku amatierteātris uzjautrina ar improvizētām humoreskām. Atkal un atkal uzdziedam, un nevaru vien nobrīnīties par veco ļaužu skanīgajām balsīm un sirds jušanu. Pajokojam, ka nekaitētu kādreiz vēl ietricināt Mežaparka priedes...
Pēc pāris stundām koncerts bērnudārza zālē. Par jaukiem skolas bērnu priekšnesumiem parūpējušās Iveta Mežajeva, Ineta Balode, Sarmīte Paegle. No sirds dzied skolas meitenes, flautu spēlē Kitija Balode, saksofona solo izpilda Rihards Ozoliņš, dzied Elīna Cilēviča, publikas sirdis aizkustina Pārslas Jēkabsones vadītais senioru ansamblis «Tik un tā»...
Jāņa Kaurāta uzstāšanās laikā dvēsele šķīstās līdz asarām. Jo uzzinām, kā kopā ar trim mazgadīgiem mazbērniem izsūtījumā devusies viņa 73 gadus vecā vecmāmiņa, pilnībā uzņemoties rūpes par bērniem... Milzu gara stiprumā par mazbērniem gādājot bez vaimanām un sūrošanās, kas varētu tikai lieki uztraukt bērnus... Vīra balss brīžam aizlūst, arī par šodienu domājot: «Vai tiešām mūsu zeme kļuvusi par miskasti, no kuras tik daudziem tā jābēg prom? Kas notiks ar mūsu Latviju bez tās kopējiem?» Par savas grāmatas «Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos» ceļiem, par latviešu likteņgaitām, izsūtīto ciešanām, rietumu stūrgalvīgo atturību vēsturiskās patiesības atzīšanā stāsta uzaicinātā eiroparlamentāriete Sandra Kalniete.
Jaukās kopības izskaņā vienojamies saskanīgam foto mirklim. Ļaudis izklīst lēnām un nesteidzīgi. Domīgā atmiņā paliek arī tie Jāņa Kaurāta vārdi, kuri no sirds pateicas visiem, kas pielikuši savu roku, izdomu un sirdi, lai šī diena izdotos tāda, kādu svētais piemiņas datums pelnījis.
|
Pacients no pakaramā izveido ieroci