Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Ogres novada pašvaldība ir apstiprinājusi jauno Ilgtspējīgas enerģētikas un klimata rīcības plānu, saskaņā ar kuru CO2 emisija līdz 2030. gadam jāsamazina par 40%, bet līdz 2050. gadam – par 80%, par bāzes gadu izmantojot 2008. gadu. 

Šie mērķi atbilst valsts izvirzītajam mērķim: CO2 emisijas apmērus līdz 2050. gadam samazināt par 80–95%. Tas nozīmē arī maksimāli pietuvoties Eiropas Savienības mērķim līdz 2050. gadam kļūt klimatneitrāliem, kad cilvēka darbība nekādi neietekmē ekosistēmu. Ja agrāk bija citas prioritātes, piemēram, sociālā politika, tad tagad tiek domāts par klimatu globālā mērogā. Klimata pārmaiņas rodas, siltumam uzkrājoties atmosfēras zemākajos slāņos, kas traucē zemei atstarot no saules saņemto enerģiju. Šo uzsilšanu veicina siltumnīcas efekta gāzu emisijas, kurām ir dažādi cēloņi. Piemēram, 5% CO2 emisiju rada atkritumu apsaimniekošana, 7% – rūpnieciskie procesi, 25% – lauksaimniecība, 29% – transports un 34% – enerģētika.

SIA “Ogres Namsaimnieks” Ēku apsaimniekošanas departamenta vadītājs Mārtiņš Kaiva atzīst, ka realitātē klimatneitralitātes politikas pamatnostādnes nav viegli izpildāmas. To pierāda gan visas Latvijas, gan arī Ogres pieredze. Kaut arī kopš 1990. gada CO2 emisijas apjomu izdevies samazināt gandrīz uz pusi, pēc Būvniecības valsts kontroles biroja datiem Latvijā ir 39106 daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, no kurām vairums nav siltinātas. No tām apmēram 17 tūkstoši ir celti līdz 1941. gadam, 19 tūkstoši – līdz 1992. gadam, bet nedaudz virs trim tūkstošiem – pēdējos 28 gados. Turklāt laika posmā no 1941. līdz 1992. gadam būvētajām dzīvojamām mājām ir apmēram četras reizes lielāka dzīvojamā platība, kas nozīmē arī lielāku siltumenerģijas patēriņu.

Dzīvojamo māju energoefektivitātes paaugstināšanas procesi rit gausi. No 2009. gada tiem pieejams ES fondu finansējums caur Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA), bet no 2016. gada – programma, kuru koordinē AS “Attīstības finanšu institūcija Altum”, bet pa šo laiku visā Latvijā ir nosiltinātas un renovētas tikai 802 daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas. Kurzemē no tām 234, Rīgas reģionā – 240, Vidzemē – 178, Zemgalē – 109, Latgalē – 30. No pilsētām visvairāk ir Liepājā – 114, kas gan ir tikai 5,4 procenti no visām Liepājas daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām. Valmierā nosiltinātas 64 mājas no 453 jeb 14,1 procents, Ventspilī – 57 no 828, Rīgā – 50 no 11913. Ogrē tās ir tikai divas dzīvojamās mājas no vairāk nekā 300. 

Raitāk dzīvojamo māju siltināšana rit reģionos ar augstāku siltumenerģijas tarifu. Ogrē tas joprojām ir viens no zemākajiem valstī, līdz ar to arī energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu atmaksāšanās periods ir ilgāks. “Vērtējot efektivitāti, skatās, lai 30 gadu periodā atmaksājas siltināšanai un apkures sistēmas nomaiņai ieguldītie līdzekļi. Tā summas daļa, kas paliek nenosegta, netiek ieskaitīta attiecināmajās izmaksās. Piemēram, ja ēkas siltināšana izmaksā vienu miljonu eiro, bet 200 tūkstoši 30 gadu periodā neatmaksājas, tad līdzfinansējumu 50% apmērā piešķir nevis no viena miljona, bet 800 tūkstošiem. Tad faktiski līdzfinansējums ir 400 tūkstoši, kas ir 40 procenti pret visām būvniecības izmaksām – tāda ir šī būtība. Tas ietekmē arī maksu par siltināšanu, rēķinot uz vienu dzīvojamās platības kvadrātmetru,” skaidro departamenta vadītājs.

Likumsakarīgs arī rezultāts: pagājušajā gadā par 11 Ogres daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām saņemts pozitīvs “Altum” atzinums un izsludināts iepirkums siltināšanas darbu veikšanai un apkures sistēmas nomaiņai. Taču, iepazīstoties ar reālajām izmaksām, nevienas šīs dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki nepiekrita procesu turpināt. Ņemot vērā salīdzinoši zemo siltumenerģijas tarifu, tikai četrām no 11 dzīvojamām mājām ekonomiskā atdeve būtu pozitīva, papildu maksājumam pēc siltināšanas nepārsniedzot vienu eiro par kvadrātmetru.

Būtiski ir arī birokrātiskie šķēršļi. Jauno projektu iesniegšanas datums, kas iepriekš bija noteikts  šī gada martā, tika negaidīti pārcelts uz 2020. gada 10. janvāri. Līdz ar to tiem, kas savas dzīvojamās mājas vēlas siltināt, jāgaida nākamais plānošanas periods, kas visticamāk sāksies 2023. gadā. Šajā laikā izmaksas var būtiski mainīties. Arī energoefektivitātes prasības pieaug.

Ja vēsturiski daudzdzīvokļu dzīvojamo māju jaunbūvēm līdz 2016. gada 31. decembrim energoefektivitātes minimālais pieļaujamais līmenis apkurei bija līdz 90 kilovatstundām uz kvadrātmetru gadā, tad no 2019. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim tās jau bija 50 kilovatstundas uz kvadrātmetru, savukārt, sākot ar 2021. gada janvāri, no jauna būvētām ēkām jāatbilst statusam “gandrīz nulles enerģijas ēkas” – energoefektivitātes minimālajam pieļaujamajam līmenim apkurei jābūt ne lielākam par 40 kilovatstundām uz kvadrātmetru gadā. Atjaunojamām daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām šis kritērijs gan ir zemāks – sākot ar 2021. gada 1. janvāri, šo ēku energoefektivitātes minimālais pieļaujamais līmenis apkurei ir noteikts ne lielāks par 80 kilovatstundām uz kvadrātmetru gadā. 

Energoauditors ir speciālists, kurš veic atbildīgo darbu – sagatavo ēkas prognozēto apkures patēriņa aprēķinu, kādam tam jābūt pēc ēkas atjaunošanas. Diemžēl līdz šim Latvijas Republikas normatīvais regulējums neparedzēja šī aprēķina pārbaudīšanu praksē pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā. Pēc būvdarbu beigšanas būvnieks garantiju dod tikai darbiem, bet ne energoefektivitātei jeb siltuma ietaupījumam. Turpmāk faktiskie energoefektivitātes mērījumi varētu tikt veikti trīs gadus pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā. Kā norāda Mārtiņš Kaiva, tos ir ļoti viegli noteikt, dalot siltuma skaitītāja fiksēto apkures patēriņu uz ēkas apkurināmās platības kvadratūru. Šāda pieeja atstās būtisku iespaidu gan uz projektēšanu, gan būvniecību, gan ēkas ekspluatāciju. Piemēram, projektējot jaunbūves, jāizvērtē lielu stikloto laukumu nepieciešamība, būvniecībai jākļūst kvalitatīvākai, pastiprinātu uzmanību pievēršot ēkas hermētiskumam, jākontrolē lietošanas paradumi. Par vienu grādu paceļot telpas temperatūru, apkures patēriņš pieaug 6–10% apmērā. Pie tik stingrām siltuma taupīšanas prasībām visiem iepriekš minētajiem aspektiem ir būtiska nozīme. Pretējā gadījumā var nākties atmaksāt jau saņemto ES finansējumu.

SIA “Ogres Namsaimnieks” gūtā pieredze liecina, ka ar pārvaldnieka iniciatīvu nepietiek. Ir nepieciešama lielāka ieinteresētība un aktivitāte no dzīvokļu īpašnieku puses. “Dzīvokļu īpašniekiem pieder ne tikai atsevišķi dzīvokļi, bet gan visa dzīvojamā māja kopumā, ieskaitot pagrabu, kāpņu telpas, liftu, bēniņus, balkonus, jumtu un arī koplietošanas inženiertīklus. Diemžēl Ogrē trūkst labo piemēru. Lai uzlabotu savas dzīvojamās mājas energoefektivitāti, paaugstinot tās ilgmūžību un vērtību, dzīvokļu īpašnieku kopībai ir jāapzinās sevi kā konkrētās dzīvojamās mājas saimniekiem. Esmu pārliecināts, ka ar laiku tas izdosies un, nosiltinot vienu dzīvojamo māju, drīz labajam piemēram pievienosies arī pārējās,” rezumē M. Kaiva.