Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Trešdien, 12.jūlijā savā dzimtajā pilsētā Ogrē, zemes klēpī guldīja Oļģerta Pūres pelnus. Tā bija viņa pārliecība mūža garumā - lai kur viņu aizveduši dzīves līkloči, pēdējā atdusas vietai jābūt Ogrei, pilsētai, kurā viņi ar brāli Ēriku dzimuši, tolaik pilsētā zināmā uzņēmēja, pilsētas valdes locekļa ,Ogres Aizsargu biedrības priekšnieka Mārtiņa un Vilmas Pūres ģimenē.

Oļģerts Pūre (Pūris) dzimis 1930.gada 10.martā, Ogrē, Brīvības ielā 23 (tagad atrodas kafejnīca „Niko”).

Domājot par dēliem, pagājušā gadsimta 30-to gadu beigās viņa tēvs uzceļ vēl vienu ēku, blakus savai mājai, Brīvības ielā 21 (tagad atrodas beķereja un restorāns „M.Pūre”), taču šai jaunuzceltajai mājai nav lemts piedzīvot jauno saimnieku klātbūtni. Sākas karš, Mārtiņu Pūri izsūta uz Sibīriju, bet pārējie ģimenes locekļi – māte Vilma, vecmāmiņa Marija un abi Mārtiņa dēli –Oļģerts un Ēriks sāk garo un sarežģīto emigrācijas ceļu – sākotnēji uz Vāciju, līdz vēlāk nokļūst Kalifornijā.

Pēc kara no izsūtījuma Ogrē atgriežas arī Mārtiņš Pūris, taču nekad dzīvē viņam vairs savus dēlus, sievu un mammu nesatiek. 

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, ģimene atgūst savus īpašumus Ogrē un Oļģerts Pūre (Pūris) uzņemas galveno atbildību pār tiem.

Visus šos gadus vasarās un rudeņos Oļģerts Pūre (Pūris) mēro ceļu no Kalifornijas uz Latviju un Ogri, kur viņam iekārtots savs dzīvoklītis Brīvības ielā 23.

Allaž mundrs un dzīvespriecīgs, viņš sapņoja sapņus par laivu piestātni Ogrē, par dzīvi, kurā kūsās cilvēku prieks, par rikšām un daudz ko citu..

2014.gadā kādā sarunā Oļģerts Pūre smējās, ka viņš nodzīvošot līdz 88 gadiem. Viņam patika algoritmi, matemātika..Viņš taču bija inženieris..

Diemžēl Dievam bija citi plāni.

 Oļģerta Pūres sirds apstājās 2015.gada 11.decembrī Kalifornijā, 86 gadu vecumā.

Oļģertu Pūri pēdējā gaitā izvadīja mācītājs Modris Īvāns, klātesot viņa dēliem ar ģimenēm, draugiem, partneriem.

Kad uz Oļģerta Pūres kapa sagūla skaistie vasaras ziedu pušķi, tajos ielaidās balts tauriņš. Pasēdēja mirkli un tad pacēlās spārnos...

Varbūt tas bija pats Oļģerts?