Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Virsdiriģenti AIRU BIRZIŅU esmu intervējusi ne reizi vien, tāpat viņas profesionālais viedoklis par kordziedāšanu un Dziesmu svētkiem izzināts visai regulāri. Tomēr uzdot kādu personiskāku vai sadzīviskāku jautājumu līdz šim nebija iznācis, un zinu, ka arī mani kolēģi vienmēr aizņemto un lietišķo Airu par tiem maz tincinājuši. Šoreiz gan sarunas tēmu gribējās paplašināt – reizē ar aktuālāko, paritināt vaļā to notikumu un atmiņu kamolu, kas gadu gaitā satinies kārtu kārtām.

Aicina uz koncertu
Taču dzimšanas dienas un dziesmas Lielās dienas zīmē atnākušais jūnijs tik un tā vispirms mudina runāt par darbu, kas tieši svētku dēļ nāk un nāk klāt. Turklāt Aira precizē: "Mani ikdienas pienākumi un pamatdarbi tāpēc nekur nepazūd. Rīgas Doma kora skolā nupat bija iestājeksāmeni 1.klasītei, Mūzikas akadēmijā tiek kārtoti nobeiguma eksāmeni. Gribu zināt, kā klājas ne tikai maniem audzēkņiem, bet arī paskatīties, kā veicas nākamajiem jaunajiem kolēģiem. Paralēli gan koris Dzintars, gan Rasa turpina gatavoties koru kariem. Rasa gatavojas arī tautas tērpu skates nākošajai kārtai, un man par to ir ļoti liels prieks. Turklāt mēs jau trešo reizi ejam uz skates noslēguma kārtu."

Pavisam drīz, 19. jūnijā, diriģente un abi viņas vadītie sieviešu kori aicinās uz koncertu Ogres Kultūras centrā. To raksturojot, Aira stāsta: "Programma "Jaunlaiku tautasdziesmas", ko mēs ar Juri Vaivodu kopā izdomājām pagājušajā pavasarī, Dzintara 65. jubilejā, šogad skanēs otru reizi. Uzstāsies Dzintars un Rasa, kam piepulcēsies vēl vairāki mūziķi, un kopā mēs atskaņosim tās dziesmas, kas radušās apmēram mana mūža garumā un ko klausītāji jau pazīst no daudzām solistu vai rokgrupu programmām, izrādēm, kinofilmām... Juris tās visas ir sabalsojis korim, izveidojis instrumentācijas. Manuprāt, programma ir ļoti krāsaina. Dziedātājām patīk, ceru, ka nevilsies arī klausītāji."

Cūku bēres un "Mežrozīte"
Kāda? Darbīga, aizņemta, radošu ieceru pārpilna, gudra, prasīga, neatlaidīga, pat sīkumaina, lai panāktu vajadzīgo rezultātu... Nopietna un lietišķa, kad darbs darāms... Temperamentīga un sievišķīgi spītīga. Jautra, dažādām everģēlībām gatava un liela dejotāja, kad iemesls dzīvi svinēt. Neformālos apstākļos ar kaut ko līdzīgu zirgastei uz pakauša savirpinātu un uzreiz par studenti noturama, cēla un majestātiska, īpašās notikuma sajūtas pārpilna Dziesmu svētkos ("Esmu izjutusi, kā kleita mani nes")... Diriģente, pedagoģe... Viena no izredzētajiem, kā arvien biežāk tiek godāti mūsu virsdiriģenti.

Taču ceļš līdz šādam godam, piedzimstot un uzaugot Lubānā, ko vēl septiņdesmitajos gados no Rīgas šķīra septiņu stundu garš brauciens autobusā (pāri Kangaru kalniem), ir krietni grubuļaināks, vairāk neatlaidības un uzņēmības prasošs, nekā tam, kurš jau no mazotnes dzīvo galvaspilsētā, un, pienākot skolas laikam, tiek aizvests uz mūzikas skolu blakusielā. Turklāt mazpilsētā vecāki bērnus pie rokas reti kad vadā. Viņi lielākoties ir patstāvīgi, un iet paši.

Birziņu pirmdzimtā noteikti. Tik tikko divos gadiņos ieaugusi, mazā knīpa droši kniksē katram ciemiņam un braši sveic ar latviešu tautasdziesmu "Suņi zaķim pēdas dzina". Vēl pēc pāris gadiem par repertuāra "stūrakmeni" kļūst tolaik īpaši populārā Raimonda Paula dziesma "Mežrozīte", un uzstāšanās iespējas paplašinās. "Vēl viena jauka "skatuve", kur es varēju uzstāties, bija cūku bēres," smaida Aira. "Vectēvs gāja draugiem un kaimiņiem cūkas kaut, es viņam līdzi, un tā man bija iespēja cilvēku pulcēšanās reizēs uzdziedāt savu mīļo dziesmu." 

Viņas bērnībā dziesmu ir daudz, jo gan mamma, gan tētis ir skanīgu balsu īpašnieki. Tāpat tētis spēlējis akordeonu, vijoli, cītaru, nedaudz arī klavieres. Visos ģimenes saietos, kā tolaik ierasts, pie galda gan dziedāts, gan dancots. Abi vecāki arī jaunībā dejojuši deju kolektīvos, un Aira lepojas, ka tieši tētis viņu izskolojis šajā mākā: "Dažādās ballītēs viņš mūs, visas trīs meitas, vienmēr dancināja – mācīja". Turklāt uzskatījis, ka riktīgi cilvēki esot tie, kuri labi dejo. "Laikam jau tētis dziedāšanu uztvēra kā pašu par sevi saprotamu," pieļauj meita. "Tāpat kā mamma, kuru joprojām mulsina tas, ka daudzu tūkstošu cilvēku vaļasprieks kādam (man) ir darbs... Es saprotu vecākus, jo laukos ar vārdu "darbs" pieņemts saprast kaut ko praktiskāku, taustāmāku..."

No solistes par pianisti
Airas pašas bērnu dienās šis taustāmais pienākums, līdzās melodiju, brīnumaini zilo debesu ("Tādu debesu nav nekur citur", joprojām viņa uzskata), sulīgi zaļo pļavu un dzelteno sviestabumbu iekrāsotajiem gadiem, netālās baznīcas zvanītajiem (arī padomju laikā) svētvakariem sestdienās un svētrītiem svētdienās, ir dārza ravēšana, govs pārdzīšana mājās no ganībām, piena atnešana... (Nebrīnieties, tāda tolaik ir mazpilsētas specifika!) Arī atbildība reizi mēnesī paganīt ciema govis un nopelnīt rubli no vecāsmammas... "Man ļoti patika braukt ar riteni, un piena kanniņu tad varēja uzkarināt uz velosipēda ragiem," ar sajūsmu atceras bijusī lubāniete. "Tiesa, ceļā bija arī uzkalniņš, un nereti kanniņa izlija... Pati biju negausīga piena dzērāja, dzēru to pie visiem ēdieniem: zupām, kotletēm, rasola... Dzēru parasti aukstu, bet ziemā, nevarot sagaidīt, kad atkusīs, jo ienests no āra, kur sniegā stāvējis un sasalis, kasīju ar karoti un grauzu... Ne vēderu sabojāju, ne slimoju. Piens man joprojām garšo. Taču pati nekad neesmu mēģinājusi govi slaukt, jo ļoti baidījos no govīm, tikai ar lielām grūtībām varēju atdzīt no ganībām, stāvēju pa gabalu ar stibu rokā..."

Kad Aira sāk mācīties skolā, klases audzinātāja Bāliņa vecākiem iesaka meiteni sūtīt mūzikas skolā. Toreizējās Madonas mūzikas skolas Lubānas filiāles piedāvājums nav plašs: tikai dažu instrumentu spēles apguve, tāpēc Birziņai tiek klavieres. Tobrīd mājās ir tikai akordeons. Bet vecmamma, īpašā mīļuma lokā mazmeitas ietvērusi, apņemas katrai (!) no viņām uzdāvināt klavieres, un to arī izdara.

Tieši klavieres centīgo mūzikas skolas audzēkni, kurai daudzi pirms tam pareģojuši dziedātājas nākotni, pirmoreiz arī izved uz skatuves, un viņa, vēl 4. klases skolniece, spēlē pavadījumus gan skolas, gan sovhoza vidējās paaudzes deju kolektīvam. "Joprojām nespēju aptvert, kā deju kolektīva vadītāja, pieaudzis cilvēks, varēja man to uzticēt, jo no pianista taču tik daudz kas atkarīgs?" brīnās Aira. "Turklāt tolaik visas skates notika ar klavierēm, nekādu ierakstu nebija..." Taču arī klases audzinātāja nešaubās, ka meitene tiks galā, un uztic viņai sagatavot savējos – 4. klases ansambli – patriotisko dziesmu konkursam. Šis pienākums tiek izpildīts, un mazā vadītāja ar "savu kolektīvu" uzvar pat rajonā.

No mērķa – mācīties mūziku – nenovirza arī tas, ka pēkšņi filiāle uz gadu tiek slēgta, jo risinājums atrodas: bariņam bērnu tiek atļauts divas reizes nedēļā ātrāk aiziet no stundām, lai brauktu uz 40 km attālo Madonas Mūzikas skolu. Ceļš gan ir garš, autobusa šūpošanās rada nelabumu, un mājās izdodas pārbraukt vēlu, taču Airas atmiņā šim laikam ir gaiša toņkārta. "Tobrīd es mācījos 5. klasē, bet mūzikas skolā klasi zemāk. Tas tomēr vēl ir mazs bērns. Deviņos vakarā atbraucu Lubānā, gāju mājās un vienmēr skatījos debesīs. Ziemā tās allaž bija pilnas zvaigznēm – cita aina nemaz nav prātā palikusi. Bet pavasaros, kad braucām mājās, abpus ceļam stiepās pļavas, ziedēja dzeltenās sviestabumbas, gaiļbiksīši... Mūsu pusē ir daudz līdzenumu, tāpēc viss pārredzams, un arī apvārsnis ir tālu."

Pēc izslēgšanas metodes
Brīdī, kad jāsper nākamais solis iz-glītības ieguvē, jo abas vietējās skolas absolvētas, par, šābrīža acīm skatoties, vērtīgāko padomdevēju Airai kļūst klavierskolotāja, rosinot vispirms aiz-braukt uz konsultācijām Rīgā, Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas Kordiri-ģēšanas nodaļā. "Līdz tam vārds "koris" man asociējās tikai ar pašas dziedāšanu skolas korī un dažiem neaizmirstamiem koncertiem kā klau-sītājai. Atceros Dārziņskolas zēnu uz-stāšanos Madonā, izpildot Raimonda Paula dziesmas, stalto Jāni Erenštreitu kora priekšā un to, ka vienā dziesmā solists bija Mārtiņš Klišāns. Tāpat atmiņā kora Gaudeamus koncerts Lubānā ar vētraino Edgaru Račevski uz skatuves, Silvicolas un Paula Kveldes viesošanās. Tāda vien man tā "bāze" un priekšzināšanas." 

Aira, pa pusei jokojot, pa pusei nopietni stāsta, ka kordiriģēšanas nodaļā nonākusi pēc izslēgšanas principa – "no visiem ļaunumiem izvēloties mazāko". Klavierspēle, lai gan labi padevusies, atmesta tāpēc, ka šaubījusies, vai pietiks uzņēmības katru dienu garas stundas vingrināties... Arī mūzikas vēstures un teorijas nodaļa brāķēta, par spīti vienmēr mīļajam solfedžo priekšmetam: neesot gribējies rakstīt grāmatas... (Taču tagad šī doma saista arvien vairāk, pat tematu, par kuriem rakstīt, daudz, un viņa sev pārmet, ka joprojām tam neatrodot laiku) Bet vokālā nodaļa prasījusi 18 gadus, kuru viņai vēl nebija. "Domāju – tagad gaidīt trīs gadus un mūziku nemācīties? Nē! Atlika tikai diriģenti, kā gudri ieteica mūzikas skolotāja." Savukārt Rīgai priekšroka dota tāpēc, ka te dzīvojusi tēta māsa, Airas krustmāte, un viņas joprojām dzīvo vienā mājā.

Tikai pārākajā un vispārākajā pakāpē viņa runā par saviem pedagogiem – izcilām un interesantām personībām: "Es esmu pateicīga viņiem visiem, jo no katra esmu varējusi daudz ko mācīties un daru to joprojām. Man arī bija lieliski kursa biedri, kuru ieguldījums Latvijas mūzikas dzīvē tagad jau ir pamanīts un atzīts.”

Robežas neiezīmē
Par saviem vienaudžiem teikto (pamanīti un atzīti) pilnā mērā var attiecināt arī uz Airu pašu. Koris Sakta (vēl mācoties Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas 4. kursā), Ogre, Ausma, Dobeles Sidrabe, Ādažu Jumis... Kopš 1997. gada – darbs ar pašas dibināto OKC Rasu, kopš 2000. gada – Dzintara mākslinieciskā vadītāja un Rīgas Doma meiteņu kora diriģente. Pati dziedājusi kamerkorī Sacrum un Versija, tāpat dažādos muzikālos projektos. Bijusi vairāku kormūzikas pasākumu koordinatore, direktore un producente, strādājot Tautas mākslas centrā, organizējusi 1998. gada Dziesmu svētkus. Mācījusi jaunos kordiriģentus Mediņskolā, strādājusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, strādā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Bijusi Saldus rajona koru virsdiriģente, joprojām ir Ogres rajona un Rīgas pilsētas sieviešu koru virsdiriģente.

Taču neviens no šiem pienākumiem iepriekš nav ticis iekļauts "obligāti" veicamo darbu vai sasniedzamo mērķu sarakstā. Jo šāda saraksta viņai nemaz nav un nav arī bijis. "Nekad neesmu iezīmējusi kādas robežas vai plānojusi tad un tad izdarīt to un to. Man vienmēr ir bijis tik daudz ko darīt, ka allaž nācies secināt: gads atkal paskrējis. Tiesa, pēdējiem piecpadsmit gadiem tādus kā robežstabus "sazīmē" Dziesmu svētki, bet man pat nepatīk šādas mērvienības. Jo liekas, mērot piecgadēs, laiks tiek saspiests un saīsināts."

Tomēr, ikdienas veikumam summējoties, ir tikai likumsakarīgi, ka 2003. gadā Airai Birziņai tiek lielo Dziesmu svētku virsdiriģentes gods. Par laimi, nerakstītā vecuma cenza "barjera" (bez pusgadsimta plecos neesi Mežaparka tribīnes cienīgs) ir noārdīta, un arī noturīgais uzskats – "Tā nav sieviešu profesija", Latvijas kora mūzikas Grand-Dame (Aira gan saka: koru karalienei) Ausmai Derkēvicai 1973. gadā pirmoreiz kopkora priekšā izejot, stipri saļodzīts. Airasprāt, diriģenta profesijā nevajadzētu būt dalījumam pēc dzimumiem, un viņa arī neuzskata, ka sievietei ir grūtāk sevi šajā profesijā pierādīt nekā vīrietim. "Tā atbilde laikam ir: būt īstajā vietā un laikā. Manuprāt, lai kaut ko sasniegtu, ir jānoiet zināms ceļš, un katram tas ir cita garuma. Vīrietis vai sieviete – tas tajā brīdī varbūt pat nav izšķirīgi. Piekrītu tiem, kuri uzskata, ka sasniegumus dod talanta reizināšana ar darbu, nevis pieplusošana."

"Es bij' meita..."
XXIII Vispārējie latviešu Dziesmu svētki virsdiriģentei joprojām palikuši prātā triju notikumu dēļ. Vispirms jau pirmās diriģētās kopkora dziesmas – "Es bij' meita" – dēļ. "Man bija arī citas sieviešu kora dziesmas, pārliecinošas skanējumā, bet šī, Pētera Plakida veidotā apdare – jaunākā un grūtākā, gara, ar nerātno dainu tekstu. Jau iedomājoties vien, ka tūlīt būs jākāpj tribīnē, kas ir augstākā Latvijā, un atpakaļceļa nav, un no brīža, kad es pacelšu rokas, neko mainīt vairs nevarēs, emocionālā spriedze bija neizsakāma. Dzirdot, ka tiek pieteikta mana dziesma, sāku trīcēt. Nekad iepriekš nebiju tā trīcējusi. Blakus man sēdēja Romāns Vanags, otrā pusē – Ivars Cinkuss, viņi to juta un saspieda ar pleciem no abām pusēm kopā, saņēma aiz rokām un izstūma mani uz priekšu. Neatceros, kā tiku tribīnē. Atguvos vien tad, kad jau biju augšā, un atceros mirkli, kad man ir paceltas rokas, un es saprotu: ir jāsāk..."

Otrs brīdis bijis ne mazāk mulsinošs. Aizstājot kolēģi Ausmu Derkēvicu, kura lauzusi roku, Aira diriģējusi divas dziesmas sieviešu korim. Brīdī, kad skanējusi "Pie Dieviņa gari galdi" Romualda Jermaka apdarē, zemu pāri Mežaparkam lidojusi lidmašīna, un tās radītajā troksnī koris nemaz nav bijis dzirdams. Bet dziesmu jau nepārtrauksi...

Ne mazāk lielu satraukumu radījis lietus, kas tieši tad, kad Valda Zilvera apdarei "Vēja māte" bijis nepieciešams kokļu pavadījums, no smidža pārgājis arvien stiprākā. "Dziesmai jāsākas, un es aptveru, ka nav paredzams, kas notiks, jo instrumenti taču nav šādiem laika apstākļiem piemēroti. Ceļu rokas un redzu, ka puse koklīšu (mazās meitenes un akadēmijas koklētājas) ir gatavas spēlēt, bet pieredzējušās apklājušas savus instrumentus... Būs pavadījums, nebūs? Situāciju vajadzēs glābt sintezatoram? Taču sāka spēlēt mazās meitenes, viņām pievienojās arī pārējās, un lietus gāja mazumā. Dziesmai izskanot, es dzirdēju vairs tikai mežu un putnus."