"Vajag tik rakt," savulaik mudināja Edgars Liepiņš. Šķiet, šis aktiera aicinājums saklausīts visā Latvijā, un daudzo "racēju" (apzinātāju, vācēju, krājēju un glabātāju) centība pagastu "biogrāfijām" ļāvusi ieņemt goda vietu to šodienā. Taurupe šajā ziņā nav izņēmums. Turklāt pati vēsture te gādājusi bagātīgas notikumu kārtas un slāņus, sarūpējot darbu ne vienai vien izzinātāju paaudzei.

 

Piemēram, pagasta nosaukums. Kāda no teikām vēstot, ka reiz Taurupes teritorijā bijusi maza upīte, ko iedzīvotāji saukuši par Taurupi, jo pie tās regulāri gājuši dzert tauri, kuri te agrāk mitinājušies. Cita teika, kurai vairāk piekritēju nekā pirmajai, stāsta, ka tauri dzēruši pie Taukātnītes, kas arī sākas pagasta teritorijā un ietek Ogres upē. Vēl citi Taurupes vārdā atrod avotainas vietas nosaukumu.

 

Savukārt laika rits cieši jo cieši kopā savijis Taurupes un Aderkašu vārdu, ļaujot runāt par vairāk nekā 500 gadu garu vēsturi. Proti, senākās rakstiskās liecības par Taurupes apkaimi atrodamas   1499. gadā, kad Rīgas virsbīskaps Mihaels iznomāja zemi Jākobam Aderkasam, no kura vārda arī veidots apdzīvotās vietas nosaukums. 1687. gadā Aderkašu muižā bijis 30 saimniecību un ķieģeļceplis. Taurupes muižas centrs veidojies krietni vēlāk - 18. - 19. gadsimtā. Tad arī dibināta Aderkašu Svētās Marijas-Magdalēnas latviešu pareizticīgo draudze (1848. gadā), bet mūra baznīca, kurā dievkalpojumi notiek joprojām, par saziedotiem līdzekļiem uzcelta 1867. gadā.

 

Taču stāsts par pagasta vēsturi noteikti ir arī stāsts par cilvēkiem. Vispirms tiem, kuri dzimtās puses vārdu tālāk nesuši. Arī viņu šaipusē ir pārsteidzoši daudz.

 

Latvijas kultūras vēsturē uz laiku laikiem ierakstīts gleznotāja Vilhelma Purvīša vārds, kura dzimtās mājas "Vecjauži" ir valsts nozīmes vēstures piemineklis. Mūzikas mīļotājiem nevar būt svešs dziedātāja Paula Saksa, tāpat komponista Kārļa Kažociņa vārds (zināmākā viņa dziesma ir "Kā gulbji balti padebeši iet..." ar Veidenbauma vārdiem). Mūsu Dziesmu svētku tradīciju pieminot, atmiņā noteikti saucama Maija Rožlapa, kas daudz darījusi gan kora dziesmu popularizēšanā pasaulē, gan šo svētku organizēšanā.

 

Savukārt literatūrā par pagasta vārda skanējumu parūpējies rakstnieks Mārtiņš Krieviņš, kura 1960. gadā izdotais romāns "Taurupē – viss kā Latvijā" ir vēstījums par latviešu kolonistiem Donas stepēs. Cieša saikne ar Aderkašu Pareizticīgo draudzes skolu ir rakstniekam Sudrabu Edžum. Par savējo vietējie uzskata arī pāragri mūžībā aizgājušo dzejnieci Violu.

 

Taču šaipuses ļaudis "karojuši" ne vien ar vārdu vai dziesmu, bet, savu taisnību aizstāvot, rokās ņēmuši īstus ieročus. Gan ģenerāļa Eduarda Kalniņa, gan vēsturnieku dažādi vērtētā ģenerāļa Rūdolfa Bangerska saknes ir šeit. Turklāt Latvijā ir tikai viena ģimene, kuras četri (!) brāļi ir saņēmuši augstāko militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni. Tie ir taurupietes Edas Blauas dēli Jānis, Roberts, Eduards un Leopolds. Bet pati māte Eda Blaua saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.

 

"Pagātnē ir jādzīvo, sava vēsture ir jāzina, taču ar pagātni vien nekā nebūs," uzskata pagasta muzeja vadītāja Inta Antone. Tieši viņas veikums ir gan pats muzejs, gan četri pagasta vēsturi apkopojoši "sējumi" (paldies par iespēju tos izlasīt un izmanot stāstījumā!), kuri, lietpratīgi sakārtoti un izdoti, noteikti kļūtu par vēl lielāku vērtību. "Mans mūža darbs," par tiem saka Inta. Taču viņas "mūža darbs", manuprāt, ir arī pagasta muzejs. Gan ceļš uz to, materiālus apzinot un vācot, gan desmit lieliski muzeja darba gadi tam īpaši pārbūvētās telpās, muižas vecajā klētī. Līdz brīdim, kad visu, izņemot Aderkašu baznīcas grāmatu, paņēma liesmas. Trīs gadus uz to pusi pat nerādījusies, muzeja vadītāja tomēr saņēmās un sāka vākt visu no jauna. Tagad savākts vēl vairāk, arī apmeklētājiem tas viss apskatāms, taču... "Nav vairs agrākā plašuma un ērtuma," nopūšas Inta Antone. Arī no štatu sarakstiem muzeja vadītājas vārds svītrots, taču ierasto viņa turpina tāpat – sabiedriskā kārtā.

 

Bet ierasta ir arī līdzdarbošanās pagasta kultūras dzīvē, kur viņas "stāžs" jau pārsniedz vairāk nekā pusgadsimtu, jo Taurupei viņa piederīga jau kopš 1955. gada, kad šeit ieradās uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. Strādājusi vietējā skolā, bijusi arī tās direktore, vadījusi Taurupes jauniešu deju kolektīvu, spēlējusi teātri.

 

Tieši par teātri pagasta vēstures zinātājai īpašs stāsts (tas nedaudz vēlāk), kas iekļaujas kopējā kultūrainā, kura ļoti daudzveidīga bijusi XX gadsimta 20.-30. gados. Jau 1911. gada 18. novembrī netālu no Aderkašiem, uz triju pagastu robežām, ticis atklāts kultūras nams "Austrums". Tas celts par šo pagastu – Plāteres, Taurupes un Meņģeles – iedzīvotāju saziedotiem līdzekļiem. Notikušas balles, koncerti, izrādes. Vēl 60. gados te viesojies Latvijas Nacionālais teātris, rādot Blaumaņa "Ugunī". Savukārt Aderkaši par galveno novada kultūras centru kļuvuši 50. gados, un vēl 70. gados muižas pilskalna brīvdabas estrādē vasarā rīkoti visi lielie pasākumi.

 

Bet taurupieši sevi apliecinājuši kā lieli dziedātāji. Gan koros, gan ansambļos. Dziedāts kopkoros ar Plāteri, Meņģeli un Madlienu. Jau kopš 1948. gada piedalījušies lielajos Dziesmu svētkos Rīgā. Deju prieka arī nav trūcis, īpaši 50.-70. gados, kad jauniešu kolektīvs piedalījies dažādos sarīkojumos un viesojies kaimiņu pagastos ar plašiem koncertiem.      

 

Inta Antone vada arī pagasta amatierteātri "Maska", un skaidrs, ka teātra spēlēšanas tradīcijas apzinātas ļoti rūpīgi. Izrādās, jau vairāk nekā pirms 75 gadiem Taurupē sācis darboties dramatiskais kolektīvs. Spēlēti gan skeči, gan viencēlieni, gan iestudētas arī 3 cēlienu lugas. Viena no senākajām spēlētajām ir arī nesen iestudētā K. Miķelsones luga "Jāju dienu, jāju nakti..." - pirmoreiz tā Taurupē izrādīta 1935. gadā. Bet 1938. gadā muižas parkā parādīta J. Janševska luga "Dzimtene". Taču vēl lielāku interesi ieguva 1939. gada otrajos Vasarsvētkos vietējā parkā sarīkotā Taurupes aizsargu nodaļas brīvdabas izrāde "Vermlandieši". Zviedru rakstnieka F. Dālgrena lugu iestudēja režisors Teodors Podnieks, dejas - Milda Lasmane, bet lomās vietējie pašdarbnieki. Toreiz arī skatītāju rindas kuplas jo kuplas – 400.

 

"50.-60. gados, "atceras I. Antone, "spēlējām gan "Pazudušo dēlu", "Zaudētos gadus", "Mucenieks un Muceniece" – visas trīscēlienu lugas. Braucām ar vaļējo mašīnu apkārt un spēlējām - pat 10 reižu. Tolaik taču elektrības lielākoties nekur nebija, bet mums bija Jānis Zariņš ar savu "citronu" (patērētāju biedrības mašīnu). Pievienoja klāt divus akumulatorus un ražoja uz skatuves elektrību, lai nebūtu jāiztiek ar petrolejas lampām."

 

Savulaik Taurupes tautas namā aktīvi darbojies arī pirmskolas bērnu dramatiskais pulciņš. Vairāk nekā 10 gadus tāds bijis arī vidusskolā. "Skolas kolektīvs daudz spēlēja," papildina I. Antone, "arī Aspazijas "Sudraba šķidrautu"". Pati viņa sākusi iestudēt 1976. gadā, vispirms ar klases kolektīvu, bet pēc gadiem desmit paņēmusi savā ziņā skolas kolektīvu. Piedalījušies visās skatēs, paticis gan bērniem, gan pašai. Kolektīvam arī dots nosaukums "Maska". Kad spēles prieks skolā apsīcis, teātra gars iemājojis vietējā tautas namā. "Maskas" vārds gan pārmantots, un rudenī jau būs 8 gadi, kopš darbojas šis pamatsastāvs. "Kolektīvā esam 12," savējos raksturo režisore, "ja vajag kādu piemeklējam klāt, ja ne, iztiekam paši." Pirmais jaunā kolektīva iestudējums bija "Polianna", kas pašu mājās un ciemos parādīta 12 reižu. Arī pārējiem iestudējumiem bijis cienījams mūžs.

 

"Domāju, ka ļoti jauka mūsu tradīcija ir tā, ka ar vienu izrādi vien nekad neapmierināmies," saka   I. Antone. "Visus kaimiņu pagastus esam izbraukuši: Bērzauni, Ērgļus, Kalsnavu, Vestienu, Inešus, Bebrus, Liepkalnu, Praulienu, Zaubi, Nītauri... Tie ir mūsu pieturas punkti, kurp mēs braucam un kuros mūs gaida. Par 10 izrādēm mazāk nespēlējam. Ja darbs ir ieguldīts, izrāde ir "jāved tautās". Tik vien jau pašdarbniekiem ir tā ieguvuma kā iespēja kaut kur aizbraukt, parādīt, satikties. Tas ir ļoti no svara."

 

Inta Antone arī zina teikt, ka Taurupes kultūras dzīve gadu gaitā piedzīvojusi gan dažādus pulciņu vadītājus, gan tautas nama vadītājus. Viens gribējis, lai dejotāji precīzi ievēro baleta solistu pamatsoļu precizitāti, un šķendējies, ka šoferim vai laukstrādniekam tas nav bijis pa spēkam, tādējādi aizvainojot cilvēkus un laupot viņiem vēlmi dejot. Cits centies laukos ievest "lielo mākslu", pašdarbībai ierādot otršķirīgu lomu. Neviens no viņiem Taurupē, protams, vairs nestrādā, taču kolektīvi savulaik tikuši paputināti, un koris joprojām nav izveidots.

 

Nellija Balode tautas namu vada tikai pusotru gadu, un atzīst, ka vēl pilnībā veicamos pienākumus neesot apzinājusi. Taču nenoliedz, ka darbs pats daudz ko pasakot priekšā, savukārt iedrošinot fakts, ka viņa ir taurupiete jau kopš dzimšanas. Te augusi, skolojusies, dziedājusi, dejojusi, teātri spēlējusi. "Tas ir liels pluss, ka vietējie visi ir pazīstami," saka Nellija. "Es arī cenšos darīt to, ko varu izdarīt, un esmu laimīga, ja cilvēki nāk, uzticas, ja vēlas darboties vai apmeklē pasākumus." Viņa arī ļoti precīzi formulē sava darba pamatuzdevumu: "Manā izpratnē lauku kultūras nama galvenā funkcija ir ļaut cilvēkiem pašiem šeit darboties. Te nevar gaidīt, kad visi nāks klāt un paši piedāvāsies kaut ko darīt..."

 

Bet jau tagad vadītāja priecājas, ka "kaut ko ir izdevies atjaunot". "2010. gada septembrī, kad sāku strādāt, uzrunāju Daigu (Rosicku), kura strādā skolā. Priecājos, ka viņa bija ar mieru, un mums izdevās savākt 8 pārus, kuri dejo. Taču dejots nebija ilgi. Tagad mums ir vidējās paaudzes deju kolektīvs, bet tikai pusei no viņiem ir 30-40 gadu, jo vairāk šāda vecuma dejotāju te nemaz nav. Klāt paņēmām arī kādu no skolas. Ceru arī, ka uz svētkiem viņi aizbrauks. Jā, piedalījāmies arī skatē, tāpat pērn Vidzemes Deju svētkos Aizkrauklē, bet galvenais ir lielie svētki. Tas ir stimuls, kas viņiem pašiem liek nākt dejot."

 

Deju kolektīva "Taurupe" vadītāja Daiga Rosicka ir fizikas un matemātikas skolotāja. Mācījusies Daugavpilī, dejojusi "Laimā", zināšanas par deju papildinājusi kursos un sarunā saka: "Dejošana man ļoti patīk, es arī cenšos savu darbu darīt pēc labākās sirdsapziņas un priecājos par tiem cilvēkiem, kuri nāk un dejo." Viņa gan neslēpj, ka sākumā domājusi: pašdarbība, savam priekam. Taču vajadzējis braukt uz skati, saņēmušies un braukuši. Rudenī gan dejot atnākusi tikai puse no bijušajiem, jo skolu beigušie mācās un strādā Rīgā. Palicēji sākuši visu no gala. "Taču 8 pāri mums ir," atkārto Daiga," arī skatē nodejojām. Paldies pagastam, jo vienmēr, kad bijis vajadzīgs transports, tas iedots. Daļa tautastērpu arī jau sagādāta. Vienīgi gribētos, lai to cilvēku, kuri varētu sevi atlicināt pašdarbībai, būtu vairāk."

 

Skolas un tautas nama sadarbību uzteic arī Nellija Balode. Turklāt Daiga nav vienīgā, kura "raujas divās frontēs" – tautas nama vokālo ansambli vada skolas mūzikas skolotāja Ligita Millere. "Ar skolu draudzējamies vienmēr - viņi izpalīdz mums, kad vajag, un mēs viņiem," piebilst Nellija un papildina Daigas teikto par pagasta vadības atbalstu. "Mēs redzam, ka pagasts atbalsta visus pašdarbnieku saprātīgos mērķus, un tas ir labi. Šogad mums iecerēta zāles pārbūve, jo pašreizējā nekas nav remontēts vai atjaunots kopš 70. gadiem, no saimniecības laikiem. Tiks mainīta skatuve – pārcelta no viena zāles gala uz otru. Nupat jau sezona tikpat kā beigusies, pārcelsimies uz savu skaisto estrādi, bet tad, kad rudenī nāksim atpakaļ, būsim jaunās telpās. Būs skaisti! Un tā ir tikai pagasta labvēlība."

 

Lūgta dažos vārdos raksturot aizvadīto darba cēlienu kopumā, Nellija saka: "Manuprāt, tautas nams šobrīd savu funkciju pilda: tie, kuri grib kaut ko paši darīt, var to darīt. Arī pasākumi notiek, lai interesentiem ir iespējams brīvo laiku dažādi pavadīt. Šķiet, ka vide nav tik vienmuļa, ka nekā cita, izņemot darbu un mājas nebūtu, bet, ja gribas vēl kultūru baudīt, tad vienīgā iespēja ir braukt uz pilsētu. Domāju, ka tā nav. Cilvēki var paši izpausties un var arī vērot citus darbojamies."