Komentāri (1)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

14.jūlija pēcpusdienā „Aldaru” mājas saimniece Ilze Knutova aicināja suntažniekus brīdi veldzēties mākslas pasaulē.

Pie simtgadīgās ēkas guļbaļķu sienas savu gleznu izstādi bija izveidojusi Rēzeknes māksliniece Ilvija Juškeviča, latviešu dūdu skanējumā ļāva ieklausīties Eduards un Audars Klinti.

Māksliniece Ilvija Juškeviča dzimusi 1981. gadā Gulbenē, šobrīd dzīvo un strādā Rēzeknē. Mācījusies Rēzeknes Mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē, ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura grādu vizuāli plastiskajā mākslas glezniecībā.

“Esmu reāliste. Gleznoju to, ko redzu. Glezniecībā mans iedvesmas avots ir daba un cilvēks, un šīs arī ir galvenās gleznojamās tēmas. Ar savām gleznām skatītājiem saprotamā mākslas valodā vēlos aicināt šajā dinamiskajā laikā uz brīdi apstāties un ieraudzīt, cik daba ir skaista. Tā ir dzīva. Dabā var atrast mieru. Dabas spēks dod prieku dzīvot,” saka māksliniece.

Gleznošana ir Ilvijas vienīgā nodarbošanās un iztikas avots. "Līdz šim pasūtījumu nav trūcis. Rēzeknieši pasūta gleznas dāvināšanai - gan ziedus, gan ainavas, gan arī portretus, kas parasti tiek gleznoti pēc fotogrāfijām. No 2000. gada, kad sāku gleznot, ap 240 pasūtījuma darbi aizgājuši. Un vēl ir sezonas darbs, ko daru ar prieku – gravēju kapakmeņos ziedus, portretus. Esmu ļoti pieprasīta Latgales pusē, jo maz ir tādu, kas to dara un kam tas padodas.”

Pārsteidzoši daudzveidīgs Ilvijas gleznotājas talanta izaugsmes ceļš bija vērojams „Aldaru” mājas izstādē – no stingri klasiskām formām un tumšiem krāsu toņiem sākotnējās gleznās līdz gaisīgai atbrīvotībai un gaišām emocijām jaunākajos darbos.

Un tad nāk dūdinieki – Eduards Klints kopā ar dēlu Audaru.

„Mums ir latviešu dūdas. Katrai tautai atbilstoši viņu mentalitātei ir savas dūdas. Nevar teikt – vienam labākas, otram sliktākas. Atbilstošas katras tautas raksturam ir gan stabules, gan stabuļu skaņojums, gan mūzika – spēles tehnika un paņēmieni,” stāsta Eduards, viens no nedaudzajiem dūdu meistariem un spēlētājiem Latvijā. Viņš izpētījis muzejos visus senos instrumentus un gatavo pats gan dūdas, gan arī kokles, ģīgas, stabules, bungas. „Tie nav standartizēti instrumenti, kurus var nopirkt internetā,” saka meistars un ar nožēlu atzīst, ka viņa darbam nav sekotāju. Latvijā nav, kas taisa šādus instrumentus. Nav interesentu.

Eduards ir priecīgs „Aldaru” pagalmā spēlēt dūdas kopā ar domubiedru - dēlu Audaru.

Dūdas ir sens pūšamais instruments, kas bijis izplatīts visā Eiropā. Latvijas teritorijā tās skanējušas jau 14. — 15. gadsimtā, parasti lielos godos, bet nesenākā vēsturē, jau sākot ar 19. gadsimtu, vairs nav spēlētas, jo baznīckungi bija tās ar likumu aizlieguši. Dūdinieki tika bargi sodīti. Dūdu atdzimšana sākās deviņdesmito gadu sākumā līdz ar pieaugušo ieinteresētību par folkloras mantojumu.

Dūdu skanējums simtgadīgās mājas pagalmā un paši dūdinieki latgaļu 11. – 12. gs. tērpos, Ilvijas Juškevicas gleznu enerģētiskais starojums un „Aldaru” saimnieces pozitīvisms lietus mākoņiem lika atkāpties kaut kur pamalē, ļaujot pilnībā izjust krāsu un skaņu saspēli.