Vietējie par savu dzimto pusi stāsta labprāt un skaidri redzams, ka lepojas ar to. Lepojas arī Ķeipenes tautas nama vadītāja Inese Daugaviete, tāpat Eizenšteina komunikāciju centra vadītāja Velta Riekstiņa. Tiesa, Inese gan bilst, ka steidzami vajadzētu nopietnāk papētīt tautas nama un citu centra ēku vēsturi, aptaujājot ķeipeniešus (un Velta viņai piebalso), taču pat daži viņu minētie fakti liecina par bagātīgām pagasta vēstures zināšanām.

 

Ir vērts kādu lappusi pavērt kopīgi. Jo tā iespējams uzzināt, kāpēc, piemēram, Ķeipenes pagasta ģerbonī attēlota senā latgaļu rota – pūces sakta? Tāpēc, ka XII gs. beigās šī teritorija atradusies latgaļu Jersikas zemes malā. Pati sakta atrasta Saliņu senkapos un piedalījusies arheoloģijas izstādē Francijā. Bet Saliņu senkapi, Šķērstenu pilskalns un Baznīckalns, kā arī Klētnieku senkapi tagad ir valsts aizsargājamie arheoloģijas pieminekļi.

 

Vēl cits stāsts ir par Jaunķeipenes muižu, kurā XVIII gs. darbojies brūzis, ķieģeļu ceplis un kaļķu ceplis. Par to, ka Ķeipenes muižkunga valdīšanas laikā te audzēti zirgi pasta pārvadāšanai. Arī par Vatrānes muižu, kura atradusies pašreizējā pagasta teritorijā un rakstos minēta jau ap 1600. gadu. Tieši cienījamās vēstures dēļ un garā mūža dēļ, vietējiem ļoti žēl, ka 1988. gadā tīši sarīkots ugunsgrēks ēku pilnībā izpostīja. "Skumjākais, ka tas notika brīdī, kad cilvēki sāka apjaust šādu ēku vērtību," saka Velta. "Bet muiža bijusi ļoti skaista, un tās parka (dārza) plānojumā varēja samanīt kaut ko no Rundāles. Vajadzēja tikai izlikties neredzam padomju laikā tur ierīkotās saimniecības mehāniskās darbnīcas, fermu, šķūnīšus... Agrāk arī skoliņa muižā mājojusi, un bērni, kuri tajā mācījās, to ļoti iemīļoja."

 

Savukārt Kastrāne, vēl viena no tuvējām apdzīvotajām vietām, kas tagad iekļaujas Ķeipenes pagastā, pirmskara Latvijā lepojusies ar savu kultūras biedrību, divstāvu biedrības ēku un aktīvu kultūras dzīvi. Vēl Atmodas laikā tur ballītes rīkotas un filmas demonstrētas. Ēka gan vēl esot, taču bez deju un kino vakariem turieniešiem nākoties iztikt, un neesot arī pieprasījuma.

 

Gadu desmiti un laika nastas nav saudzējušas arī Ķeipenes muižu, un nu par tās agrāko greznību liecina tikai kāds rets fotoattēls vai rakstu rinda. Taču vēl joprojām vietējie uztur spēkā leģendu, ka no muižas pils esot gājusi pazemes eja uz 5 km attālo Madlienas baznīcu. Inese: "No pils gan pilnīgi nekā vairs nav palicis, tikai kaut kas no saimniecības ēkām saglabājies. Bet muižas laikos pils atradusies tieši kalna galā, tur, kur mums tagad ugunskura vieta. Padomju laikā visas drupas esot sastumtas vienuviet, un buldozerists vēl stāstījis, ka kaut kādas grāmatu lapas lidojušas pa gaisu... Ilgus gadus vēl noturējās muižas suņu māja: skaista sarkanu ķieģeļu ēka, ar "cakām". Saimniecības laikā tajā bija iekārtota pienotava. Stāvēja, līdz beidzot sabruka. Muižas alejas ir saglabājušās, bet ar mašīnām tur vairs neizbraukt - šauri. Klēts te vēl ir no senajām ēkām. Veikals "Namejs" atrodas vecajā kalpu mājā."

 

Dažādiem nolūkiem un vajadzībām iepriekš kalpojusi arī ēka, kuru tagad par savu sauc tautas nams un tā vadītāja. Izrādās, pašos pirmsākumos te atradies muižkunga zirgu stallis. Latvijas laikā tas pārbūvēts par pagasta tiesas māju un uzbūvēts arī otrais stāvs. Viss bijis vienuviet: tiesas zāle, dzīvoklis pagasta tiesnesim un cietuma kamera, ar kārtīgām durvīm... Pēc kara ēkā iemājojusi ciema padome, telpas atradušās arī bibliotēkai un klubam. Kad piecdesmitajos gados tapusi piebūve, visas kluba telpas pārbūvētas, pat skatuve pārcelta no vienas puses uz otru.

"Žēl, ka daudz ko no pagātnes liecībām nespējam saglabāt, un nevis tāpēc, ka nevarētu, bet tāpēc, ka tas nešķiet svarīgi, jo, kā tagad populāri teikt: ir citas prioritātes." Ar viņu vienisprātis ir Velta: "Vajadzīgs arī entuziasms, ne tikai nauda, lai kaut ko darītu. Bet mēs to aizmirstam, aizmirstam arī tādu vārdu kā "godkāre": es kļūšu slavens, ja būšu restaurējis kādu ēku, atjaunojis kādu muižiņu, palīdzējis sakārtot vidi, kurā dzīvoju.

 

Gados vecākie ķeipenieši atceras, ka tieši pēc kara ļoti daudzi gribējuši nākt un darboties, izmantojot visas kluba piedāvātās iespējas. Daudz pašdarbības kolektīvu tolaik bijis, arī koris, arī dejotāji. Bieži tiek pieminēta Milda Rinkuse, kura visus pašdarbniekus vadījusi.

 

"Cilvēki tolaik bija ļoti aktīvi," atzīst Inese. Par laimi pagastā entuziasti vēl esot. Arī skola ir, un tas nozīmē, ka pagastā joprojām ir radoši cilvēki, kuri kaut ko vēlas darīt un arī citiem iemācīt. Piemēram, Daiga Bombāne (māca tautas dejas un sporta dejas), Andris Upenieks, kurš ir sacerējis dziesmu Ķeipenei (ar dziedošajiem bērniem darbojas). "Mazie ir ieguvēji," nešaubās Inese, "un kad paaugas, viņi jau zina, ka bez algas dienas gaidīšanas un svinēšanas šajā pasaulē ir vēl kas cits – garīgās vērtības." Ķeipenē ir arī bērnudārzs. Turklāt – pēdējos gadus sadzimuši vairāki dvīņi. Tas skan cerīgi.

 

Inese arī no sirds priecājas, ka pagasta cilvēki nāk uz tautas namu, apmeklē pasākumus, atbalsta, līdzi jūt saviem pašdarbniekiem un darbojas arī paši.

 

Ķeipenē ir divi deju kolektīvi. Viens no tiem - senioru deju kolektīvs - ir vecākais no šobrīd esošajiem, jo, Ineses vadīts, darbojas kopš 1998. gada novembra. Otrs – vidējās paaudzes deju kolektīvs "Dandzis", ko vada Aiga Jermaka, darbojas tikai otro sezonu. Toties nesen notikušajā skatē startēja teicami, iegūstot 40,44 punktu un I pakāpes diplomu. "Mēs ļoti centāmies," neslēpj Inese. "Kaut arī viens puisis skates dienā nekādi netika, nodejojām labi. Domāju, ka plusu mums iedeva arī jaunie tērpi, lai gan puiši vēl nebija pilnībā jaunajā kārtā. Turklāt "Dandzis" neesot nodibinājies tāpēc, ka tautas nama vadītājai noteikti vajadzējis vēl kādu pulciņu – nē, "vidējie" paši sapratuši, ka vēlas dejot, paši savākušies un strādā. Arī Inese, sākotnēji sevi šajā dejotāju pulkā neredzējusi, tomēr paklausījusi Aigai un nenožēlojot, jo visiem kopā esot labi.

"Galvenais, ka šie kolektīvi ne vien rodas, bet arī noturas, un tas nu ir tīrais entuziasms," savu prieku pauž Inese. "Daudzi kultūras darbinieki jau ir ievērojuši, ka šajā laikā, kad ekonomiskā situācija ir pasmaga, cilvēki meklē, kā dvēseli piepildīt, kā atslēgties no problemātiskās ikdienas. Ja viņi izvēlas atnākt uz tautas namu, mums ir jādara viss, lai viņi nenožēlotu savu izvēli un varētu sevi radoši attīstīt."

 

Raksturojot savus seniorus, vadītāja saka: "Laukos dejotājus kopā savedis ne tikai dejotprieks, bet arī vēlme būt cilvēkos, kolektīvā, sabiedrībā, tāpēc var teikt, ka tautas nams veic arī sociālu funkciju. Redzam taču, ka ne mazums cilvēku mūža otrajā pusē paliek vieni, un ko tad darīt – sēdēt mājās un skumt? Labi, ka viņam ir vēlēšanās būt cilvēkos, iemācīties ko jaunu. Tas nekas, ka kāds solis nesanāk, pat, ja uz brīdi tiek uzmesta lūpa, pēc brīža viss aizmirstas, un viņš mēģina atkal." Savējie tiek slavēti arī par lielo atbildības sajūtu, precizitāti un apzinīgumu. Inese neslēpj, ka nekādu speciālu zināšanu, lai citus mācītu, viņai neesot, tikai pašas dejotājas pieredze. Tas arī bijis galvenais arguments, ko pierunātāji likuši lietā, mudinot viņu šos pienākumus uzņemties. Sākumā dejot pulcējušās tikai sievas, tad pierunāti arī vīri, līdz 8 pāri tomēr atrasti. "Tā mēs turamies," pasmaida Inese. "Nākamgad kolektīvam jau būs 15 gadu. Atkal būs jātaisa balle."

 

Viņa arī nenoniecina pieredzes lomu un reāli vērtē situāciju. "Mēs šeit, laukos, nevaram paņemt senioros bijušos vidējās paaudzes deju kolektīvu dalībniekus. Un, ja kādam reiz bijusi traumēta kājā, es nevaru pateikt: lec augstāk... Nevaru arī no sava dejotāja dabūt tādu žestu, kāds būs pa spēkam tam, kurš dejojis kopš bērnības. Tas jāapzinās. Kā mēs spējam, tā dejojam. Mēs neesam skatēm, žūrijai, mēs esam sev. Saviem cilvēkiem.”

 

Sev un savējo priekam trīs gadus (no 2009. gada) dziedāja arī vokālais ansamblis. Diemžēl kopš janvāra šā kolektīva Ķeipenē vairs nav, jo nav vadītāja. Tomēr Inese ir noskaņota to atrast, lai ansamblis jau rudenī varētu sākt strādāt.

 

Bet vietējais amatierteātris, pērn krāšņi nosvinējis savu pirmo desmitgadi, par spēles prieka vai enerģijas trūkumu nesūdzas. Arī tautas nama vadītāja netaupa labus vārdus, aktierus un režisori slavējot, lai gan atzīst, ka pašā sākumā viss nedaudz līdzinājies "kaķa pirkšanai maisā", jo Alda piezvanījusi un uzdevusi jautājumu: "Vai varētu vadīt teātri?". Padomājuši, parunājuši, piekrituši un nav vīlušies. Velta Riekstiņa atzīst, ka Alda prot strādāt ar pašdarbniekiem, zina, ko kurš spēj, ko ne, un tāpēc rezultāts arī ir labs. Viņa esot īsti radošs cilvēks. "Uzreiz visus mūs pārsteidza ar savu entuziasmu. Kā viņa brauca pie mums, kad dzīvoja Krapē? Stopojot mašīnas un ar velosipēdu! Un tā reizi nedēļā, kad mēģinājums." Bijuši arī daži mēneši, kad samaksa izpalikusi, taču Alda strādājusi.

 

Ķeipenieši, savas režisores vadīti, uz skatuves izveduši visdažādāko lugu varoņus: ar smagiem likteņiem, ar komiskiem raksturiem, atskatoties pagātnē, izceļot šodienas tuvplānus. Spēlētas Paula Putniņa, Hermaņa Paukša, Andreja Upīša, Monikas Zīles, Dzintras Žuravskas lugas. Bet jaunākais iestudējums ir Vigitas Pumpures joku luga "Kaimiņu būšana". Vietējie neliekuļo un netaisās smalkāki nekā ir, jo atzīst, ka šobrīd skatītāji vēlas vienu – atpūsties, relaksēties. Tas arī galvenokārt nosaka repertuāra izvēli. Taču pērn iestudējuši Žuravskas "Līdz pēdējām dzērvēm" – pasmagu darbu, un daudzus tā uzrunājusi. Ar to arī viņi pērn piedalījušies reģionālajā skatē Tukumā.

 

Inese: "Alda ļauj sākotnēji mums pašiem visu izjust un izdomāt, ko varam šajos tēlos ielikt, un tad papildina to ar savu režisores redzējumu. Dekorācijas veidojam paši un paši esam skaņu režisori, gaismu meistari. Redzu, ka cilvēki uz mēģinājumiem un izrādēm nāk, kaut reizēm noguruši, ar prieku un ieinteresēti."

 

Par dažādajiem interešu pulciņiem tautas nama vadītājai ir savs viedoklis: "Var jau gribēt vēl nez ko, bet, ja tuvākajā apkaimē nav vadītāja, tad nav... Arī skatītāji var prasīt tādu koncertu, tādu grupu, tādus māksliniekus, taču jautājums ir – vai mēs to varam samaksāt?" Šad tad gan iznākot riskēt, uz ballēm paaicinot kādu populārāku muzikantu, bet, Inesesprāt, šādās lietās nedrīkst skatīties uz pašfinansēšanos, jo kultūra nevar atmaksāties. "Diemžēl. Ir jāsponsorē. Nav jau citu variantu, ja mēs gribam, lai šeit kaut kas notiek."

 

Atzīstos, mani tiešām pārsteidz, ka no lielajiem centriem patālā pagastā kultūras dzīve ir tik intensīva, saturīga un daudzveidīga. Bet vēl nav pieminēti divi svarīgi fakti, kuri Ķeipenes vārdu vistiešākajā nozīmē nes pasaulē. Proti – plenērs un komunikāciju centrs.

 

Vietējie jau pieraduši, ka vasarā viņu dzimto pusi desmit dienas par savējo sauc arī bariņš mākslinieku, kuri braukuši šurp no visas Latvijas. Jo, kā to paredz pagasta un Latvijas Mākslinieku savienības uz desmit (!) gadiem noslēgtais līgums, Ķeipenē viņiem tiek nodrošināti visi nepieciešamie apstākļi, lai gleznotu. Bet pagastam tā veidojas gleznu galerija, no plenēra dalībnieku darbiem.

 

Savukārt agrākajā Ķeipenes stacijā mājvietu radušais Eizenšteina komunikāciju centrs man atgādina ko līdzīgu sižetam no fantastikas krājumiem. Stacija un Eizenšteins... Māksla un komunikācija... Vēsture un mūsdienas... Kā viss sācies, atceras Velta Riekstiņa: "Pēc tam, kad "Arsenāls" mūs pirmoreiz apciemoja 1996. gadā, stacija uzreiz asociējās ar šo kinoforumu. Rīgas-Ērgļu dzelzceļš pamazām "apdzisa", bet stacija turpināja funkcionēt kā "Arsenāla" pieturvieta. Festivāla organizētāji pieļāva, ka šī vieta varētu attīstīties un ikreiz, viesojoties Ķeipenē, kaut ko no tā atstāja . Piemēram, 2000. gadā tika uzslieta bāka, kas izplatījumā sūta sveicienus režisoram Jurim Podniekam. Stacijai kļūstot par pamestu telpu, tā pārgāja mūsu pagasta īpašumā. Tā nu šī vieta ir kļuvusi par neparastu kultūras vidi. Šovi un akcijas izčākst, paliek vien kāda fotogrāfija un raksti avīzēs, bet te viss ir "piefiksēts", visas idejas ir kā "pienaglotas": ir bāka, ir milzu galds kino dižgariem, ir ekspozīcija kinorežisoram Eizenšteinam, kurai ilgi Rīgā nevarēja atrast vietu..."

 

Velta neapstrīd Augusta Sukuta teikto, kāpēc "Arsenāla" pasākumiem savulaik izvēlēta Ķeipene: "Nejauši: atvēru karti, pamanīju. Vārds iepatikās." Taču es vairāk sliecos piekrist viņas viedoklim: "Viņiem te bija ļoti viegli braukt, jo viņi atbrauca uz gatavu kultūras vidi. Turklāt viņi te sastapa cilvēkus, ar kuriem var sarunāties savā valodā."

 

Šis kompliments pienākas arī pagasta pārvaldes vadītājam Vilnim Sirsonim. Viņa atbalstu novērtē arī Ķeipenes pašdarbnieki un kolektīvu vadītāji, jo zina, ka arī šai amatpersonai ir svarīgi, lai tautas nama durvis nebūtu slēgtas un cilvēkiem būtu iespēja brīvo laiku pavadīt pilnvērtīgi. Savukārt pārvaldes vadītājs par savu galveno uzdevumu uzskata noturēt vietējos šeit, noturēt Ķeipenē skolu un saturēt visus kopā: "Arī tad, kad pagasts visu lēma pats, mums bija skaidrs, ka jādarbojas tā, lai cilvēkiem patiktu dzīvot šeit - Ķeipenē.”