Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Aprīļa sākumā teātris „Estepatās” no Ogres viesojās starptautiskā teātru festivālā „Theatertage am See” Frīdrihshāfenā, Vācijā, kur pirmizrādi piedzīvoja estepatiešu jaunākais iestudējums „The Silent Village” jeb „Klusais ciems”.

Iestudējumu paši izrādes dalībnieki uztver kā eksperimentu. Režisore Liena Galeja: „Festivālos ārpus Latvijas, esam daudzkārt saskārušies ar valodas barjeru. Ja izrāde nav kādā no lielajām Eiropas valodām, atliek trīs ceļi: klasiskā dramaturģija, kustību teātris vai milzums paskaidrojošā teksta programmiņās utt. No vienas puses, tevi uztver kā eksotisku un interesantu dzīvnieku, no otras puses, nepieņem faktu, ka tu neesi tāds pats kā visi. Lielā mērā par to ir izrāde, kurā mēģinājām runāt par šo problēmu, bet – visiem saprotamā valodā.”

Izrādes darbība notiek kādā ciemā, kura iemītnieki savstarpējai komunikācijai neizmanto skaņu valodu. Tad kādu dienu nejauši ciemā nokļūst Pauls – starptautiski atzīts pianists. Ja sākumā Pauls kā „subjekts, kas rada skaņu” cieminieku vidē tiek pielīdzināts dzīvniekam, tad pakāpeniski tomēr cieminieki apgūst un dod priekšroku skaņu valodai. Tomēr līdz ar to mainās cieminieku domāšana un saskarsmes modeļi, tādējādi sabrūk arī sabiedrības struktūra. Cerībā atjaunot zudušo harmoniju cieminieki nogalina Paulu, taču tas neatrisina problēmu, un Paula pēdējais aicinājums: „Lūdzu, iemācieties mūziku...” tikai norāda uz ceļu, ko cieminiekiem vajadzētu apgūt, lai radītu jaunu pasauli izirušās vietā – tā atslēgas vārdi ir sapratne un tolerance.

Liena Tina Galeja: „Šāds stāsts, protams, pirmkārt mums sniedza iespēju izmantot vairākas vispārsaprotamas valodas: gan ķermeņa valodu, kurā sazinās cieminieki, gan veidot multilingvālu izrādes tekstu. Saka, ka civilizētam cilvēkam jāprot vismaz piecas valodas. Kāpēc lai vismaz izrādes ietvaros Ogres aktieri to nespētu? Tā, piemēram, izrādē ir epizode – stāsts par „kraukļsievieti” – die Rabenfrau. Tā ir veca vācu leģenda un nevienā citā valodā neskan tik labi kā vāciski. Vai Osipa Mandelštama dzeja, kas tiek lasīta oriģinālvalodā. Arī valodas ir ceļš uz toleranci – spēju saprast un pieņemt citādo. Iestudējums meklē atbildes, ko vispār jēdziens „tolerance” ietver, kā izdzīvot globālajā ciematā, nepazaudējot savu identitāti, kā neradīt ap sevi tādu kā eža kažociņu – ja citi mani uzskata par sliktāku, tad es darīšu tāpat ar viņiem – un kas ir tas, kas ir pāristāvošs rasu, kultūru, dzimumu u.c. atšķirībām? Vai vispār mums visiem ir kaut kas kopīgs? Cik tālu sniedzas spēja saprast vienam otru? Vai iespējams būt laimīgam, nenodarot ļaunu kādam citam?”

Izrādes ietvaros Pauls uzdod šos jautājumus arī skatītājiem. Cik bieži tu esi laimīgs? Kad tu biji laimīgs pēdējo reizi? Vai tavs kaimiņš pa labi arī ir laimīgs? Vācu skatītāji un festivāla publika Frīdrihshāfenā estepatiešu jautājumu-atbilžu spēlē iekļāvās bez vilcināšanās un izrādi uztvēra ar sajūsmu un aplausiem. Aplausi vairākreiz skanēja arī pēcizrādes sarunās ar festivāla žūriju, īpaši atzīmējot izrādes dalībnieku izkopto ķermeņa tehniku. Tā – rezultāts vēl vienam eksperimentam „The Silent Village” ietvaros – pirmoreiz kādam „Estepatās” iestudējumam ir divi režisori, - veiksmīgs tandēms pretstatā pieņēmumam, ka divi zodiakālie Auni kopā strādāt nevar.

Iestudējuma režisore Kristīne Muižniece: „Iestudējumā milzīga loma ir skatuves kustībai, un izrādes kustību zīmējuma veidošana bija aizraujošs piedzīvojums gan man pašai, gan izrādes dalībniekiem – vispirms tu iepazīsti un apzinies sava ķermeņa robežas, tad meklē veidus, kā tās pārkāpt. Katrs atklājums radīja stimulu paplašināt savu spējas ne tikai fiziskā, bet arī emocionālā ziņā.”

Jāpiebilst, ka jaunajai režisorei ir tikai divdesmit, bet jau iegūta pamatīga pieredze dažādās starptautiskās skatuves kustības un fiziskā teātra meistarklasēs, un tagad – pirmais nopietnais un veiksmīgais izrādes projekts.

Vai iestudējumu būs iespēja redzēt arī ogrēniešiem? „Estepatās” menedžeris Ojārs Stepens (arī Pauls izrādē): „Grūti pateikt. Izrāde ir ļoti specifiska. Pašlaik jau zinām, ka „The Silent Village” vasarā brauks uz vairākiem festivāliem ārpus Latvijas. Dažādās valodas izrādē, citāti, kultūras kodi – tas viss prasa sarunu pēc izrādes. Festivālā tāda iespēja ir, cilvēki sēž, analizē, jautā. Mēs paši, gatavojot iestudējumu, esam pavadījuši neskaitāmas nedēļas nogales mājas atmosfērā – estepatiešu meitenes cep lieliskus šokolādes mafinus un pankūkas! – runājot, klausoties mūziku, skatoties filmas iedvesmai. Lieliska iespēja iedvesmoties radās, pēc izrādes mājās braucot caur Ķelni: iestudējumā ir epizode, kur Pauls citē Heinrihu Bellu, stāstot par laulību ceremoniju otrā pasaules kara laikā Ķelnes Domā, izrādes beigās šī ceremonija tiek izspēlēta, un tad – iespēja pabūt šajā katedrālē. Nesalīdzināma, īpaša izjūta. Ja cilvēkam informācija ir pieejama, ir vieglāk. Ja nē, ar viņu ir daudz jārunā, jāstāsta. Ceram atrast pieeju sarunai arī ar pašmāju skatītāju.”

Iestudējums pabeigts, ceļasomas vēl neizpakotas, bet estepatiešu  galvās jau rosās plāni – taps atkal kaut kas jauns un šoreiz – arī tepat, savējiem rādāms...