Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Čempionāta pirmā posma divas kārtas notika uz Mazā Baltezera ledus. Kopumā sacensībām tika pieteiktas 13 komandas: «Salmo», «Pasaule1», «Pasaule2», «Rapala», «BB Cope», «Dobele», «Limbaži – ceļi», «Liarps», «Pansija», «Kalsnava», «Asaris», «Mēs zivīm» un «Maver».

Pēdējo vismaz astoņu gadu laikā šis čempionāts iezīmējās ar vismazāko dalībnieku un komandu skaitu. Ļoti iespējams, ka te savu lomu nospēlēja ekonomiskā krīze valstī un daļēji arī lielais aukstums. Tiem, kas piemirsuši, atgādināšu, ka sacensību dienās – 23. un 24. janvārī – gaisa temperatūra pulksten 11 no rīta, kad tika doti starta šāvieni trīs stundu ilgai sacensībai, pirmajā dienā bija mīnus 21 grāds, bet svētdien jau – 24 grādi. Šādā aukstumā visbiežāk sacensības tiek atliktas, taču neviens no dalībniekiem īpašas pretenzijas neizvirzīja, tāpēc, metot cerīgus skatienus uz saules pusi, kas kā zeltains «glābējrausis» strauji cēlās augšup virs krasta koku galotnēm, tās notika. Neviens neko tiešām nenosaldēja un neapslima, jo, aizsteidzoties notikumiem priekšā, pēc divām nedēļām Dūņezerā, kur notika otrais posms, visi dalībnieki bija ierindā.

Treniņi un mači ir ļoti atšķirīgas lietas

Vismaz nedēļas trīs iepriekš jau bija zināms, kad un kuros datumos notiks Latvijas zemledus makšķerēšanas pirmais posms, tāpēc daudzi steidzās izmantot situāciju un copējot mēģināt noteikt medīgāko mormišku, ieteicamāko dziļumu vai urbumu izvietojuma stratēģiju. Treniņi gan praktiski nedeva nekādu skaidrojumu vai kādu īpašu jauninājumu, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Pats arī, protams, divas dienas pavadīju uz ezera ledus, un, kā dziļumā, tā seklākās vietās zivis ņēma ļoti aktīvi. Izmēģināju astoņus mormišku variantus, un visi viņi bija rezultatīvi. Bija pilnīgi skaidrs, ka šāda cope neko nedos un mačos, kā jau parasti, viss būs savādāk.

Neiedziļināšos īpašos sacensību sīkumos, bet pašos pamatos uzvarēja tie, kas ar savu ēsmu trāpīja zivīm, tā teikt, «pa galvu». Par to liecina kaut vai fakts, ka piemēram, es metra attālumā izurbu trīs urbumus, visus vienādi iebaroju, visos vienāds dziļums, bet nez kāpēc «strādāja» tikai viens āliņģis, bet atlikušajos divos nebija ne copītes visu trīs stundu laikā. Ļoti iespējams, te savu lomu nospēlēja lielais aukstums. Protams, zivīm nu nekādi nevarēja iepatikties tā situācija, ka vienlaikus aptuveni piecu minūšu garumā 65 cilvēki nemitīgi visi reizē borē katrs pa pieciem līdz desmit āliņģiem. Varu iedomāties, kas tas par troksni, kaut gan pašam nav nācies no malas to dzirdēt, jo esmu bijis sacensību dalībnieku vidū. Ap Baltezeru esošo privātmāju četrkājainie sargi vēl minūtes desmit pēc tam nevarēja nomierināties, ko tad vēl runāt par tramīgām zivtelēm! To, ka zivij bija jātrāpa, apliecināja arī fakts, ka pat daudzkārtējais Pasaules čempions Normunds Grabovskis pirmajā posmā, pirmajā dienā savā zonā no 13 dalībniekiem bija tikai 8. vietā, bet otrajā dienā – priekšpēdējais. Komandu vērtējumā vadībā pēc pirmā posma izvirzījās «Rapalas» komanda, kurā no pieciem sporta makšķerniekiem trīs ir no Ogres novada. Otrie –   «Salmo», bet trešajā vietā – «Pasaule1». Individuālajā vērtējumā vadību uzņēmās Guntis Kārkliņš («Salmo»), bet otrajā un trešajā vietā ogrēnieši Raimonds Kinerts («Rapala») un Sergejs Sergejevs («Mēs Zivīm»).

Nelaipnais Dūņezers...

Latvijas čempionāta otrais posms, kaut arī daudziem pret tā vietu bija iebildumi, tomēr notika uz Dūņezera. Jau vairākas dienas pirms bija zināms, ka ezerā slāpst zivis, un tas nozīmēja, ka atsevišķās zonās zivju daudzums trīs sacensību stundās varētu būt stipri «smieklīgs». Man pašam bija ļoti konkrēta informācija, ka ezera ledus ir «nosēdies» un virspusē ir vismaz 10 centimetru biezs ūdens slānis. Tas nozīmē, ka sporta makšķerniekiem, kuri pieraduši neizmantot copes kastes, bet gan tupēt uz ceļiem, būs lielas problēmas. Tajā pašā laikā, esot copes lietu veikala īpašniekam, pārdevējam, apkopējai un sagādniekam vienā personā, informācijas bija pietiekami, lai izdarītu attiecīgus secinājumus.

Lai vai kā, Salmo», kas uzņēmās sacensību otrā posma organizēšanu, tomēr izšķīrās par Dūņezeru. Visiem noteikumi vienādi, un, ja būtu jāurbj ledus caurumi mežā,  droši, ka arī tas tiktu darīts. Jautājums vien – kāda gan te loģika? Sacensības bija noorganizētas teicamā līmenī, un tiem, kam bija pretenzijas ar zonu izvietošanu (par tālu no krasta, vai otrādi) gribu oponēt, ka noteikumi un sacensību vietas bija visiem vienādas. Visu izšķīra izloze.

Dūņezera «ikriņi»...

Būšu godprātīgs un taisnīgs. Kā pirmās dienas, tā otrās dienas zonas tika novilktas tieši turpat, kur dažus gadus iepriekš, kad Dūņezerā notika Latvijas zemledus makšķerēšanas čempionāta posmi. Man pašam vienmēr «Dūnītī» bija labi rezultāti un uz tiem arī cerēju šoreiz, jo pirmais posms Mazajā Baltezerā pagalam neizdevās.

Pilnībā pierādījās pirms tam gūtā informācija, ka zivis Dūņezerā ir ļoti pasīvas, lai neteiktu vairāk. Sacensību pirmajā dienā pat gadījās zināms kuriozs, ka E zonā, kur tika ielozēti itin meistarīgi sporta makšķernieki, astoņi no 13 dalībniekiem palika vispār bez rezultāta.

Diez vai ir jēga atstāstīt sacensību norisi, jo nekas īpašs nenotika. Visi cīnījās ar miniatūru ķīšiem, un, kam gadījās piecdesmit gramu smags asarītis, tas tika uzskatīts par nopietnu bonusu. Laila Grīnberga no «BB Copes» un vēl daudzi citi komandu dalībnieki pēc pirmās sacensību dienas vienkārši zirgojās, bet pēc otrās jau sāka runāt konkrētu valodu. Neviens nebija gatavs un apmierināts ķert zivju ikrus ar tikko attīstījušamies acu vietām un nedaudz pavērtām mutes atverēm.

Rezultāti uz tablo «saasinās»!

Sacensību otro posmu individuālā vērtējumā novinnēja Normunds Margēvičs («Pasaule1») ar 2,722 kg zivju svaru. Otrais tika kronēts Krišjānis Krasovskis («Pasaule1») ar 2,783 kg zivju svaru, bet trešo vietu ieņēma daudzkārtējais Pasaules čempions Pēteris Liders («Salmo») – 2,339 kg. Individuālajā vērtējumā vietu nosaka arī divu dienu attiecīgā vieta savā zonā.

Komandu vērtējumā otro posmu novinnēja Pasaule1» komanda, otrie – Salmo», bet uz trešo vietu «noslīdēja» Rapala» komanda. Individuālajā vērtējumā pirmais trijnieks bija ar vienādu 10 punktu skaitu. Attiecīgā secībā, ņemot vērā noķerto zivju kilogramus, pirmais – Andis Vecvērdiņš («Pansija»). Otrajā vietā – Harijs Raciborskis («Rapala»), bet trešajā vietā Rita Verza – Grabovska («Salmo») – daudzkārtējā Pasaules čempione gan individuālajās sacensībās, gan komandu.

Komandām pēc diviem posmiem par līderiem kļuva «Rapala» komanda ar 73,5 punktiem. Sekoja «Salmo», kam «pūrā» 86 punkti, un goda pjedestālu noslēdza Pasaule1» ar 95 punktiem.

Latvijas čempionāta noslēgums uz Mazā Baltezera

Trešais čempionāta posms uz Mazā Baltezera pārvērtās par īstu rakstura pārbaudi. Pirmkārt, sacensību dalībniekus nepatīkami pārsteidza pamatīgs putenis. Uz ezera ledus sniega biezums sasniedza 50 cm, bet tam pa vidu bija uzsalusi plāna ledus kārta, kas ejot brīžiem cilvēka svaru noturēja, bet brīžiem solis «iekrita» 10 – 15 cm ūdens un sniega masā. Neviens neapskauda tos dalībniekus, kam iekrita izloze uz tālāko E zonu, jo, lai līdz tai tiktu, nācās krietni papūlēties. Man pirmajā dienā sanāca tieši tā, un, kad es līdz tai biju ticis, man jau viss bija «piegriezies». Taču, ja tā nopietnāk, tad pārbaudījums bija ne pa jokam. Lielas problēmas sagādāja liekais ūdens virs pamatledus. Makšķerīti no rokām izlaist praktiski nevarēja. Savukārt, nemitīgi puteņojot, ļoti ātri «pazuda» izurbtie un iebarotie āliņģi. Tos vienkārši nevarēja vairs atrast. Viens otrs šajā šļūdonī pamanījās arī visā garumā izstiepties, un tur nu nebija vairs ko apskaust...

Vietā, kur notika mači, dziļums sasniedza piecus metrus. Tātad auklas garums arī pieci metri, bet, kā zināms, sporta makšķernieki izmanto ļoti tievas aukliņas (0,05 – 0,08 mm). Šādos apstākļos tievās auklas pinās uz nebēdu. Lipa pie drēbēm un rokām, neļaujot normāli darboties.

Lai vai kā, bet kaut kas jau tomēr ķērās, un tie, kas trāpīja uz zivi, arī šo to izvilka. Pārsvarā tie bija nelieli pliči, asarīši un nekur neiztrūkstošie ķīši.

Savukārt otrajā sacensību dienā Dieviņš laikam apžēlojās, un bija iestājies pilnīgs bezvējš. Arī no gaisa nekrita neviena sniega pārsla, un sacensības noritēja ļoti spraigi. Vairākās zonās ik pa brīdim kādā āliņģī «atvērās» pliču straume. Gadījās arī pa 300 gramīgam asara vai pliča bonusam, un tas jau bija nopietni. Taču atkal tas pats, un es atkārtošos, ka zivs bija jāsameklē. Es pats izurbu ap padsmit āliņģiem, bet «strādāja» tikai divi. Tas vien pierāda, ka zivis ezeros tagad ir mazkustīgas.

Par Latvijas zemledus čempionāta galarezultātiem. Varu itin priecīgi paziņot, ka pirmo vietu, nogāžot no troņa vismaz 10 gadus tur bijušo «Salmo» komandu, izcīnīja «Rapalas» komanda. Otrajā – «Salmo», bet bronzas godalgas izcīnīja «Pasaule1». Individuālajā vērtējumā nepārspēta palika daudzkārtējā «Pasaules» čempione Rita Verza – Grabovska («Salmo»), otrajā vietā Guntis Kārkliņš («Salmo»), bet trešais Harijs Raciborskis («Rapala»).
7. martā Latvijas izlase dosies uz ASV, kur notiks kārtējais Pasaules čempionāts zemledus makšķerēšanā. Lai viņiem tur «ne asakas»!

Kur copēt, kur nē...

Tiem kas spējīgi «mobilizēties», lai sanāktu lētāk, iesaku braukt uz Ventspili un Ventu. Tur, tāpat kā Liepājā, Kara ostas kanālā, ir sanākušas salakas. Salaka ir liela un smuka, dažbrīd pat sasniedz 25 cm garumu. Liepājā, Kara ostas kanālā, šī nav vienīgā zivs. Pašlaik tur ir arī vimbas, asari un lielas raudas. Makšķernieku presings ir liels, bet cope teicama. Netrūkst arī leišu bāleliņu, kas salakas ķer nevis atļautajos daudzumos (pēc Latvijas makšķerēšanas likumdošanas), bet gan krietni vairāk, un pēc tam tās tirgo Lietuvā pa smuku naudu. Te būtu darbs Latvijas zivju inspekcijai.

Savukārt Lielupē salaka ir uz pusi mazāka kā Kurzemē, taču makšķernieku skaits – vismaz trīs reizes lielāks, bet ķeras arī smuki asari. Tā īsti nav sācies vimbu pieplūdums no jūras, taču pa kādai jau arī noķeram. Tiklīdz sāksies siltāks laiks, tā šīs «sudraba bultas» kļūs ļoti aktuālas kā makšķerniekiem, tā zivju inspekcijai.

Latvijas seklākajos ezeros sāk slāpt zivis. Sevišķi Vidzemes augstienē un Latgales pusē. Pirms dažām dienām aizbraucu uz kādu ar līdakām bagātu ezeru Latvijā. Atklājās nepatīkama aina. Izurbjot āliņģus pat simts metrus no krasta, varēja sajust puvuma smaku. Pēc dažām minūtēm no āliņģiem uz ledus virspusi sāka «startēt» ūdens vaboles un vēl dažādi sīki kustonīši. Par copi te vispār nebija ne runas. Pašlaik uz ezeriem nav ko darīt. Labākajā gadījumā varēsiet papriecāties par mazizmēra asarīšiem, caurspīdīgiem plicēniem un raudiņām. Tas gan neattiecas uz tiem dziļajiem ezeriem, kur notiek licencētā makšķerēšana un to apsaimniekotāji sagatavo makšķerniekiem speciālas vietas un nemitīgi zivis piebaro. Tomēr pašreizējā brīdī mans ieteikums ir meklēt laimi upēs, kur vairāk skābekļa un zivis aktīvākas. Reālākā vieta ir Lielupe. Praktiski visa upe pašreizējā brīdī ir zem liela zemledus makšķernieku spiediena, bet tā jau tas notiek katru gadu un atrast kādu klusāku nostūri nemaz nav tik grūti. Vietas pietiek visiem. Pašlaik ļaužu tūkstoši sēž Lielupes grīvā, jo no jūras iekšā nāk salakas, vimbas un asari. Pamatīgs asaru bums ir sācies Lielupē, Jelgavas pilsētas teritorijā. Vienam otram gadījušies pat kilogramnieki. Tā kā upē ir vidēja straumīte, izmantojam palielas mormiškas un tā saucamos «velniņus», kas šajā upē vienmēr bijuši topā.