Teātris-studija „Estepatās” Publicēts: 2012-09-13 10:53:00 / Kultūra
Ziņot redakcijai
Vēl nav izpakotas iepriekšējā brauciena mantas, jau jāgatavojas nākamajam...-mazliet komiski nopūšas Liena. -...Un pēc katra tāda radošā ceļojuma vismaz divas dienas jāpavada Facebook, apstiprinot uzaicinājumus draudzēties, - piebilst Zane.
Normāli cilvēki vasaras brīvdienās vienkārši brauc uz Turciju, - turpina Kristīne.
Bet te nu mēs sākam smieties. Kristīne Muižniece, teātra-studijas „Estepatās” aktrise, režisora asistente un skatuves kustības pedagogs, šīs vasaras nogalē pati devās uz Turciju, tikai nevis atpūsties, bet gan piedalīties organizācijas Youth in Action (Jaunatne darbībā) rīkotajā projektā There is Life in the Street (Dzīve uz ielas). – Pagājušajā gadā veidoju iestudējumu The Silent Village (Klusais ciems), kas lika aizdomāties par tādām lietām kā rasisms, neiecietība, vardarbība pret citādo. Tāpēc izvēlējos šo projektu, kura mērķis – pētīt un apgūt veidus, kā runāt par šīm lietām mākslas valodā, taču – nevis akadēmiskā, tradicionālā teātra spēles telpā iesprostotā un tikai izredzētajiem pieejamā formā, bet uzrunājot garāmgājēju tieši uz ielas, aicinot pievērst šīm problēmām uzmanību savā ikdienā. Viena no teātra „Estepatās” darbības pamatformām ir šādas akcijas pilsētvidē, kas integrē gan māksliniecisko, gan sociālo aspektu, tāpēc projekta ietvaros galvenokārt meklēju iespējas iepazīt jaunas izpausmes formas, gūt jaunas idejas. Jā, un nenoliegšu – patiesi izbaudīju nedēļu brīnišķīgajā Amāzijā, vietā, kur augstas klintis satiekas ar mūsdienu nemierīgo dzīves ritmu. Pīniju audzes, tradicionālās mūzikas koncerti naktīs, granātāboli piemājas dārziņos, svelmainā saule – tā visa man pietrūks Latvijas rudenī, - stāsta Kristīne.
Zane Hartmane ir ne tikai lieliska aktrise un skaista meitene, bet arī teātra „Estepatās” „vistehniskākais vecis”: vienīgā no mums, kas patiesi zina, kā darbojas visas tās podziņas uz skaņu, gaismu un videoprojekcijas pultīm. Savu nākotni pēc 12.klases beigšanas Zane saista ar kino režiju, tāpēc kad teātris saņēma vasaras radošo nometņu piedāvājumus, Zane nešaubījās ne mirkli –Summer Film Academy Austrijā, Glognicas pilsētiņā netālu no Vīnes. Raiba internacionāla kompānija, kuru veidoja gan iesācēji, gan jaunie profesionāļi nedēļas garumā apguva kinomākslas pamatus pasaulē labi zināmu kinorežisoru Gregorija Kenedija-Salemi un Stjuarta Džolija vadībā. – Strādājām ar profesionālām kamerām un montāžas programmām, apguvām scenārija veidošanas pamatus, katru rītu iesākām ar diskusiju par aktuālajām tēmām, par kurām var un vajag runāt ar kino un videomākslas starpniecību. Tas, ko pieminēja Kristīne – rasisms, aizspriedumi, diskriminācija, vardarbība, arī nevēlēšanās klausīties un saprast citus, - šīs lietas nenotiek kaut kur „tur ārā”, bet šeit pat, pasaulē, kuru mēs visi kopīgi apdzīvojam, tātad – ar mums. Mūsu spēkos ir cīnīties pret tām ar mākslas starpniecību. Nometnes ietvaros tikai izveidotas arī divas šīm problēmām veltītas īsfilmas, kas pieejamas Facebook, Youtube un Vimeo – ja kādam tās pēc noskatīšanās liek padomāt, tad šo nedēļu neesam pavadījuši velti,- visbeidzot Zane noslēdz nopietno atskaites daļu ar smaidu,- Un, jā, protams, arī kino nometnē teātra māksla noderēja – kad demonstrēju savu ieceri aktierspēlei vienā no īsfilmām, izmantojot pantomīmas elementus, nometnes dalībnieki un darbnīcu vadītāji burtiski rēca no sajūsmas!
Uz ļoti prestižu pasākumu – Woman Playwrights International Conference Stokholmā šovasar devās mūsu režisore Liena Tina Galeja. – Lai gan konference bija veltīta galvenokārt dramaturģijai, gandrīz visas dramaturģes, līdzīgi man, apvienoja vairākas profesionālās jomas gan saistībā ar teātri, gan literatūru, gan citām nozarēm: kopā ap 300 dalībnieču no visas pasaules, un varam lepoties, ka no gandrīz 1000 (!) iesūtītajām lugām starp simt prezentācijai atlasītajām bija arī mūsu „Zaudētāja zirgs”. Biju patiesi pārsteigta, ar kādu atsaucību un interesi zāle uzņēma prezentāciju, un šobrīd izskatās, ka darbs tiks iestudēts arī profesionālos teātros Zviedrijā, Lielbritānijā un Austrālijā. Tāpat esmu mājās pārvedusi vairākas labas lugas, par kuru eksistenci bez konferences starpniecības neuzzinātu, saņēmusi interesantus aicinājumus līdzdalībai starptautiskos projektos un, protams, iepazinusi lieliskus cilvēkus. Bez lugu prezentācijām konferencē bija skatāmi arī teicami iestudējumi, un bija iespēja piedalīties ļoti labās radošajās darbnīcās, kas koncentrējās uz ļoti dažādiem aspektiem saistībā ar theater making (burt., teātra taisīšanu) – sākot no aktiermeistarības līdz finansējuma meklējumiem gatavam projektam. Arī Stokholmā ļoti daudz runājām par to, ko mēs ar mākslas starpniecību varam mainīt pasaulē. Emocionāli saviļņojošs mirklis – kad visas 300 konferences dalībnieces piedalījās demonstrācijā pie karaļa pils, paužot atbalstu Pussy Riot Krievijā.
Vasaras braucienu koferi vēl pusē pilni, bet jau gatavojamies septembra beigās atkal doties ceļā – šoreiz ar The Silent Village iestudējumu uz festivālu Vācijā, Frankfurtē. Šis ir arī nozīmīgs solis saistībā ar mūsu interesi par sociālajiem projektiem – festivāla izrādi veltīsim globālajam projektam Playing for Change, kas cīnās par to, lai bērniem visā pasaulē būtu pieejama mākslas, īpaši mūzikas, dejas un teātra izglītība. Esam lepni par atļauju pārstāvēt Latviju šajā projektā. Kad atgriezīsimies – ja nu kādu tas interesē – arī gaidīsim jaunus dalībniekus studijā, uzņemšanu plānojam oktobra sākumā. Gaidīsim! |