Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

19.februāra pēcpusdienā Ogres Centrālajā bibliotēkā notika Ogres dzimšanas dienas ieskaņas pasākums – tikšanās ar dzejnieci Maiju Laukmani.

Pasākuma ieskaņā Ogres novada pašvaldības kultūras darba organizatore Anita Ausjuka klātesošajiem atgādināja, ka dzejnieces M.Laukmanes dzeja katrā mājā ienākusi savādāk. Pašai A.Ausjukai – pirms pāris gadiem, bet nu jau grāmatu plauktā gulst 11 grāmatas, kuras pārlasīt var katru dienu, un ikreiz tajās var atklāt ko jaunu. „Katra grāmata ir baltu un gaišu domu bagāta, palīdz uzveikt ikdienas grūtības, arī iedvesmo,” M.Laukmanes dzeju raksturo A.Ausjuka.

Bibliotēkas vadītāja Maruta Jēkabsone atklāja, ka bibliotēkā tiek pieminēta Kārļa Ulmaņa pirms 75 gadiem iedibinātā tradīcija dāvināt skolām dažādas kultūrvēsturiskas lietas, tostarp grāmatas. Gadu gaitā cilvēki sākuši ziedot arī savām bibliotēkām. Un nu bibliotēkā ziedotu grāmatu vesels pulks, no kurām dažas izstādītas un aplūkojamas arī bibliotēkas izstāžu zālītē.

Klātesošos uzrunāja arī pati M.Laukmane, kura sāka ar stāstījumu par sevi. M.Laukmane sevi dēvē par ziemeļkurzemnieci – dzimusi Kandavā un pēc Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma beigšanas nosūtīta darbā uz Talsiem, kur arī aizvadīti visi darba gadi, aktīvi iesaistoties kultūras dzīvē. M.Laukmane strādā Talsu bērnu bibliotēkas lasītavā, savukārt darba dienas vakaros mēro ceļu uz Talsu tautas namu, kur strādā divās teātra studijās – pusaudžu teātra studijā „Sprakšķi” un kopā ar horeogrāfu jauniešu kustību teātrī „Jandāls”. Tāpat noris radošs darbs, meklējot aizvien jaunas darba formas, strādājot kopā ar Talsu jaunajiem literātiem, ar kuriem gan dzejas sniegavīri tiekot velti, gan dzeja sveču gaismā lasīta.

M.Laukmanei ir divas māsas, dēls un meita, kā arī divas mazmeitiņas, kuras sagādā lielu prieku. „Kā lai es nerakstu bērniem?” retoriski vaicā dzejniece, pieminot mazmeitiņas, līdz ar kurām pie viņas atgriezušās bērnības izjūtas. „Laikam bērnības sajūtas no manis nemaz nav atvadījušās – aizvien lec ar lecamauklu vai spēlējas smilšukastē,” ar smaidu savās pārdomās dalās M.Laukmane. Un no vecmāmiņas, ko mīļi dēvējusi par memmiņu, viņa mantojusi iesākto darbu darīt ar rezultātu, nevis lai izrādītos. „Es rakstīšu, cik ilgi mācēšu pavilkt uz gaismu. Apkārt jau tā ir tik daudz dubļu, negatīvā. Mākslā, gan mūzikā, gan gleznās un vārdos es meklēju palīdzību, jo tas man palīdz saprast, ka es tikšu visam pāri.”

Tāpat ar lielāko prieku Maija apglezno stiklus – dažāda lieluma un formu pudeles, un ver rotaslietas.

Kad saruna nonāk līdz dzejas rakstīšanai, M.Laukmane atzīst: „Vārdi. Pati nezinu, no kurienes tie atnākuši pie manis. Un nezinu, cik ilgi tie paliks pie manis. Es nevaru tos pierunāt ne palikt, ne aiziet. Reizēm tie mani nogurdina. Vārdiem ir ārkārtīgi liels spēks – tie spēj celt debesīs un spēj arī dubļos iemīt. Manuprāt, vārdi ir iziešana ārpus laika.”

Dzejniece atceras Māra Čaklā vārdus: „Ja tu nerakstīsi, tad tu nedzirdēsi, ko tev ausī čukst Dievs.” Un pats dzejoļu tapšanas process esot līdzīgs tam, kādu to aprakstījis Knuts Skujenieks. „Laba dzeja ir vislabākie vārdi, salikti vislabākajā kārtībā. Meklēt īstos vārdus ir meklēt tādu sajūtu, meklēt tādu smaržu...papūst, pamiksēt, sakult, vēlreiz papūst... un just, ka no vārdiem nāk tāda velkme, tik blīvi uzpildīta...ka uz mirklīti pazūd laiks,” tēlaini vārdu salikšanu dzejas rindās apraksta dzejniece, turklāt latviešu valodā tas jāiespēj, strādājot tikai ar 33 burtiem.

Maija klātesošajiem atklāja, ka viņa ir sacerējusi arī haiku pantmērā rakstītas trīsrindes, kas gan vēl nav publicētas, bet iespējamais grāmatiņas nosaukums jau esot izdomāts. „Haika ir trīsrinde, kur pirmajā rindā ir piecas, otrajā – septiņas, trešajā – atkal piecas zilbes,” paskaidro dzejniece. Ar kādu no haikām dzejniece iepazīstināja arī ogrēniešus. „Mākoņi aizslīd/ upē slīd ūdenszāles/ viss dzīvo mirklim. Tik karaliski/ laiks uzknābā drupačas/ ka paberu vēl. Apstājos ceļā/ ikdienas zeķē caurums/ lāpu ar zvaigznēm.”

M.Laukmane arī paskaidroja, kāpēc pieaugušo dzejā neliek pieturzīmes. „Dzejoļus pieaugušajiem rakstu lielā ātrumā, parasti vārdus pierakstu uz plaukstas, un, lai nepazustu doma, tos pierakstu bez pieturzīmēm, vēlāk pārrakstot uz papīra. Turklāt Ziedonis savā epifānijā arī raksta, ka patiesībā visas pieturzīmes ir izdomātas,” smaidot saka dzejniece. „Bērnu dzejoļu grāmatās pieturzīmes gan ir, jo bērnu dzejoļi top daudz lēnāk, tiem katram ir sava režija un bērniem rakstu tikai tad, kad man viņiem ir ko teikt,” skaidro dzejniece. Turklāt Maija neraksta tikai dzeju vien, viņa spalvu iemēģinājusi arī pasaku rakstīšanā, nesen tapuši stāsti jauniešiem.

M.Laukmanes cienītāji interesējās par to, vai nav plānots vēl kāds jauns gara darbs. Un patiesi! Darbs nav rimis, jo pavisam drīz apgādā „Annele” iznākšot jauna M.Laukmanes dzejas grāmata – „Lapsenes mani nedzeļ”, savukārt apgāds „Jumava” izdos dzejas grāmatu „Nepārejoši” un Maijas pirmo stāstu pusaudžiem – „Nekādas pupu mizas!”, savukārt „Zvaigzne ABC”- stāstu jauniešiem „Svītra pāri”. Un Talsos tikšot izdota dzejas grāmatiņa „Viss ir iespējams”, kuras signāleksemplāru M.Laukmane atstāja vērtēšanai Ogres bibliotēkas lasītājiem.

Pirms nedēļas Kolkā notikusi M.Laukmanes dzejas grāmatas, veltītas Kurzemei un lībiešu krastam, atklāšanas pasākums. Ar šo grāmatu dzejniece ļoti lepojas, jo Kurzeme viņai ir ārkārtīgi tuva. „Kurzeme neatklāj sevi uzreiz – tā slēpjas aiz biezām egļu mugurām, aiz vēja,” savu Kurzemi raksturo M.Laukmane. Un šīs sajūtas ieliktas dzejas grāmatas „Šīpuse” lappusēs, ko paspilgtina Daiņa Kārkluvalka ilustratīvs noformējums - ap 60 fotogrāfiju.

Sarunas nobeigumā M.Laukmane atgādināja prātulu par trīs austrumu gudrajiem: „Gudrajiem katram tika iedots pa akmenim, nosakot, ka ar to jāizdara vērtīgākais, ko ar akmeni var iesākt. Pirmais tam skrēja apkārt, līdz izmērīja, otrais to mēģināja nosvērt, līdz nosvēra, bet trešais – pieskārās ar pirkstu galiņiem. Un akmens uzziedēja. Šis stāsts attiecināms arī uz dzeju, kas ir spēja uzziedināt.”

Klausoties dzeju autores lasījumā un viņas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, tikšanās divu stundu garumā pagāja nemanot. Un ikvienam bija iespēja nokļūt baltā, gaišā, mīlestības pilnā un labā pasaulē.