Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Tajā brīdī, kad Ogres Centrālās bibliotēkas bērnu nodaļa sabirst pilna ar mazajiem, ne tās vadītājai IVETAI SKREBELEI, ne galvenajai bibliotekārei AIJAI PULKSTENEI nav laika sevi viņu vietā iztēloties un šajā vecumā atcerēties. Taču abām tieši bērnībā pirmoreiz rokās paņemtā grāmata ar laiku pāraugusi mīlestībā un pārvērtusies visa mūža sirdsdarbā.

Kur tie gadi palikuši

Aijas bērnības grāmatas, protams, ir gan latviešu tautas pasakas, gan brāļu Grimmu pasa- kas – kā daudziem vienaudžiem tolaik un tagad. Taču tās nav vienīgās, ir arī citas, nopietnākas. "Mans tēvs, lai gan pats strādāja pienotavā, naudu grāmatām nežēloja. Atceros, skolas gaitas sākot, viņš man uzdāvināja skaistu Raiņa lugas "Zelta zirgs" izdevumu. Bet vienā dzimšanas dienā, kā liecina ieraksts, dāvanā saņēmu lugu "Jāzeps un viņa brāļi". Gan jau tētis saprata, ka man tās dzīvē noderēs. Mācījos vēl pamatskolā, kad jau lasīju "Tūkstoš un vienas nakts pasakas", tāpat Dostojevska "Brāļus Karamazovus"..."

Jau agri grāmatu pasaules savaldzinātai, profesijas izvēle Aijai galvassāpes nerada, un, beigusi Ogres 1. vidusskolu, viņa mācās Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā (KDT), kas sagatavo arī bibliotekārus. Turklāt šī izvēle ir divtik veiksmīga, jo mācību process ļauj iegūt ne vien konkrētajai specialitātei nepieciešamās zināšanas, bet bagātina ikvienu jauno kultūras darbinieku.

Vēl diplomu nesaņēmusi, viņa sāk strādāt Poligrāfiķu kluba bibliotēkā Rīgā, kam seko divi darba gadi Fizkultūras institūta bibliotēkas lasītavā, bet pēc tam – pārnākšana mājās. "Ogres rajonā esmu dzimusi, un te arī atgriezos," stāsta Aija. "Toreiz gan nokļuvu vienīgajā savā darba vietā, kas nav bibliotēka, Lēdmanes Tautas namā. Taču 1977. gadā sāku strādāt Ogres Centrālajā bibliotēkā (OCB), un kopš tiem laikiem esmu Ogrē."

Metot skatu atpakaļ uz nu jau četros gadu desmitos mērāmo bibliotēkai atdoto darba mūžu, mana sarunu biedrene neslēpj, ka darbs joprojām sagādājot lielu prieku, un uzteic kolēģus, ar kuriem kopā strādāts un kas visi bijuši un ir dziļas kultūras cilvēki. Taču atmiņās ir vieta arī vārdam "žēl", un Aija saka: "Visu laiku man paralēli gājis darbs un nostabilizēšanās – kur strādāt vienmēr bijis, kur dzīvot – ne... Atnācu te par abonementa vadītāju, tad mani pierunāja uzņemties bibliotēkas direktores pienākumus un solīja dzīvokli. Piekritu, jo savu darbu pratu un zināju arī, ka man ir lieliski kolēģi, tātad tikšu galā. Tas bija ļoti jauks laiks. Tomēr dzīvoklis joprojām bija aktuāls, un 1985. gadā es aizgāju uz Ogres Meža tehnikumu. Man bija ļoti žēl iet prom no šejienes..."

Tehnikums tolaik vēl tikai pārceļas no Aizupes, un arī bibliotēka tiek veidota no jauna. Aija tajā strādā viena pati, un darāmā netrūkst. Tā ir visu laiku, un divi gadu desmiti tehnikumā paskrien it nemanāmi. Taču, ja laiks darba prieku nemazina, tad "fiziski" bibliotēku gan nesaudzē. Uzlabot situāciju gan nav vadītājas spēkos, tomēr pieņemt to kā normu viņa arī nespēj. Un tad atskan glābējzvans...

"Man piezvanīja Iveta (Skrebele – I. K.): ko tu tur mokies, nāc atpakaļ! Īstajā brīdī viņa mani paaicināja. Lai gan tas, ka jāatgriežas savā kolektīvā, savās mājās, visu laiku man bija sirdī. 2007. gadā atnācu atpakaļ. Tā tie gadi pagājuši. Ja tā padomā – nemaz neliekas tik daudz. Taču pienāk tāda Kultūras darbinieku diena, kurā tev to atgādina, un tad gan šķiet – kur tie gadi palikuši?"

Ko ierakstīt CV?

Arī Iveta bibliotēkai atdotos trīsdesmit piecus gadus neuzskata par nastu, un tos pat nejūt. Vienīgi mazliet jocīgi kļūstot brīžos, kad atnāk kāda mamma ar savu dēlēnu, meklē grāmatiņas un, norādot uz Ivetu, mazajam saka: "Tā tante man arī kādreiz deva grāmatiņas..." Vairāk gan Ivetu uztraucot (tas gan tiek teikts ar smaidu) fakts, ka neesot ko ierakstīt CV. Viens vienīgs ieraksts: "No 1977. gada strādā OCB", un viss.

Tomēr arī šim stāstam ir priekšvēsture, jo Ivetai (Ogrē dzimušai un uzaugušai) ceļš uz bibliotēku sācies bērnībā. "Ja mēs būtu patstāvīga bibliotēka, šogad svinētu jubileju, jo Bērnu bibliotēka ir dibināta 1953. gadā. Es vēl negāju skolā, kad mamma mani jau veda uz bibliotēku, ko vadīja Antonija Galindone. Manā ģimenē visi bijām lieli lasītāji. Kad pienāca laiks izvēlēties profesiju, domāju iet uz pedagogiem, jo gribēju būt bērnudārza audzinātāja, bet mani atturēja tas, ka būs jāapgūst klavierspēle. Aizgāju uz bibliotekāriem."

Taču ar KDT iegūto izglītību Iveta neapmierinās un neklātienē (tāpat kā Aija) beidz Filoloģijas fakultāti. Tajā laikā gan viņa strādā OCB, ir metodiķe, daudz brauc pa rajonu un turpina krāt "praktiskās" zināšanas. Pirmajam darba gadu desmitam apritot un agrāk visam jaunajam pārtopot ikdienā, viņa apjauš, ka labprāt kaut ko mainītu. Taču skatu uz skolu, kurā paralēli arī nedaudz pastrādāts, viņa nevērš: "Tas nav man. Mana sirdslieta tomēr ir bibliotēka. Sagadījās arī tā, ka ilggadējā Bērnu bibliotēkas direktore Galindone 1987. gadā bija aizgājusi prom, un es no pieaugušo bibliotēkas pārgāju pie bērniem."

Tolaik gan bibliotēkai ir pašai savs statuss, taču ērtas mājas gan ne. Iveta atceras, ka astoņdesmito gadu beigās, kad bibliotēka atradusies tur, kur tagad Swedbank, darba apstākļi bijuši ļoti smagi. "Telpas kurinājām ar malku... To gan atveda, izgāza, un mēs pašas katru vasaru krāvām, 45 sterus ikreiz. Jo neviena cita, kas to darītu, nebija. Pat pie ripzāģa vienu gadu stāvēju. Bet ziemā, tik un tā, kājas nosalušas, jo grīdas izpuvušas. Tad bērnu bibliotēku pārcēla uz Kultūras centru, un pēc tam atnācām šeit, uz Brīvības ielu. 2000. gadā mēs apvienojāmies ar Centrālo bibliotēku, un tagad esam te visi kopā."

Šobrīd Bērnu literatūras nodaļā strādā piecas darbinieces un apkalpo 2,5 tūkstošus lasītāju. "Tas ir daudz," atzīst Iveta. Turklāt ik gadu notiek vismaz pusotrs simts pasākumu, kas veicina bērnu lasītprieku un draudzību ar grāmatu. Tiesa, nu jau atkal prasītos plašākas telpas (mazajiem rotaļu stūrīti vajadzētu iekārtot), taču galvenā darbā ar bērniem gūtā atziņa nav mainījusies: "Te var ļoti radoši strādāt."

Mazo lasītāju audzinot

Ar kolēģi vienisprātis ir Aija: "Bibliotekāra profesija – tas vispirms ir ļoti interesants darbs. Tiesa, gadu gaitā daudz kas ir mainījies, un nepārtraukti arī jāmācās pašām. Tagad taču ir pilnīgi cita pieeja informācijai, nekā tad, kad sākām strādāt. Tolaik vajadzēja visu centralizēt, un šajā centralizācijā tika ieguldīts ļoti liels darbs. Pēc tam viss mainījās, un bibliotekārs atkal bija spiests strādāt citos apstākļos. Sākoties datorizācijai, kursi sekoja kursiem, mācījāmies, apguvām... Ja to nedarītu, bibliotēkā nevarētu strādāt. Tāpat jaunākajai literatūrai jāseko līdzi, jālasa, sevi jāpilnveido. Visur mīlestība uz grāmatu bijusi vajadzīga. Jāmīl arī strādāt ar informāciju. Ja tu cilvēkam vari palīdzēt, tas ir galvenais."

Jaunākajām tehnoloģijām mūsu dzīvē ienākot, pamatotas arī bažas par to, vai grāmatu loma cilvēku dzīvē nemazinās, tāpēc bibliotēku (īpaši bērnu bibliotēku) atbildība kļūst jo dienas, jo lielāka. Ogres bibliotēkas darbinieces to labi apzinās.

Iveta saka: " Jā, internets paņem daudz laika, taču mums ir arī bērni, kuri daudz lasa. Vienmēr bijis tā, ka ir tie, kuri lasa daudz, un tie, kuri lasa maz. Protams, ka mūsu pienākums ir rosināt lasīt vairāk, parādīt ceļu uz bibliotēku, palīdzēt sadraudzēties ar grāmatu."

Arī pirms mūsu sarunas Iveta tikko bijusi skolā, vienojusies, kad pirmās klasītes apciemos bibliotēku. Turklāt, kad mazie atnāk, viņa vairs neprasot kā agrāk, lai rokas paceļ tie, kuri bibliotēkā ir bijuši. Viņa rosina rokas pacelt tiem, kuri nav bijuši. Jo tādu vienmēr ir mazākums. "Jo mēs jau strādājam arī ar bērnudārziem, un pie mums organizēti nāk visas grupiņas. Stāstām par grāmatām, runājam par visdažādākajām tēmām. Pati eju uz bērnudārziem un stāstu. Tāpēc mazie bibliotēku jau zina. Ja mēs neietu un neaicinātu, viņu te būtu daudz mazāk. Man pat šķiet, ka Ogrē nav bērnu, kuri nezinātu, kur atrodas bibliotēka."

Turklāt mazā lasītāja atnākšanai uz bibliotēku nereti ir "pievienotā vērtība", jo viņš pēc kādas nodarbības atved arī savus vecākus parādīt, kur atrodas "viņa" bibliotēka. "Tas ir jauki," priecājas Iveta. "Galvenais, lai rodas interese un vēlme lasīt, tad viss būs kārtībā. Tad viņš lasīs arī turpmāk, un, pat kādu laiku aizrāvies ar datoru, tomēr atgriezīsies pie grāmatas. Tāpēc ir svarīgi, lai grāmata nonāk viņa rokās jau bērnībā. Jo pieaugušu cilvēku jau vairs nepieradināsi pie tās."

Atrast īsto grāmatu

Savukārt pašas bibliotekāres nemaz neslēpj, ka gadu desmiti kopā ar grāmatu viņu lasītprieku nav mazinājuši, turklāt lasītkāri joprojām pilnībā apmierināt neizdodas. Grāmatas krājoties kaudzītē, un, cik izlasītu tiek nolikts malā, tikpat neizlasītu nāk klāt.

Aija smaida, kad jautāju, vai savulaik, domājot par nākamo specialitāti, viņu vilinājusi arī iespēja augām dienām darbā lasīt grāmatas – tāds priekšstats daudziem saistās ar bibliotēku. "Jā, arī tāda doma sākotnēji bija: cik labi, nu tik varēšu lasīt... Taču pārējais darbs bibliotekāram tāpat veicams, un lasīšanai laika maz. Esmu arī pārliecinājusies, ka jāprot lasīt ātri. Bet tagad jau ir tas vecums, ka daudz ko gribas pārlasīt, jo pilnīgi citām acīm skatos uz jaunībā lasīto. Lasu un atrodu ko jaunu. Man grāmata vienmēr bijis glābiņš, kas grūtās dzīves situācijās palīdzējusi. Vajag tikai atrast īsto. Sevišķi patīk lasīt dzīvesstāstus – tie rosina padomāt un liek saņemties. Es uzskatu, ka laba grāmata ir viens no tiem avotiem, kas tiešām palīdz cilvēkam daudz kam tikt pāri."

Iveta: "Literatūra mani ir saistījusi vienmēr, un bibliotekāra profesija joprojām šķiet tikpat pievilcīga. Jā, vairāk gan tehnoloģiju nācis klāt, tāpēc zinu, ka tagad uz augstskolu mācīties bibliotekāros es noteikti neietu, jo tur taču literatūru vairs nemāca. Nesaprotu, kā bez tās iespējams iegūt izglītību? Bet mums jau jālasa tāpat. Bibliotēkā strādājot nevar nelasīt. Kā bērnam ieteiksi grāmatu, ja pati nezināsi, par ko tā stāsta? Tā nu galvenokārt lasu bērnu un jauniešu literatūru, jo citai pat laika neatliek. Ja bērns pajautā, ko jūs man varētu ieteikt, man ir jāzina, ko atbildēt. Turklāt jāatrod viņu interesējoša grāmata, ko varētu lasīt ar prieku. Lai nav tā, ka paņem grāmatu, viļas tajā un pēc tam vispār vairs negrib lasīt. Noteikti jāiesaka tāda, ko viņš izlasītu un pēc tam prasītu nākošo."

Ar Ogres bibliotekārēm tikusies Inta Kārkliņa