Jauna tradīcija dzimusi Ikšķilē. Marģers un Inese Zeitmaņi ir pirmie, kas pēc Laulību sakramenta saņemšanas Ogres Romas katoļu baznīcā nolika ziedus pie svētā Meinarda – pirmā Latvijas bīskapa – pieminekļa.

 

Saņemot Laulību sakramentu, Dievs jaunlaulātajiem piešķirot sargeņģeli. Vienu par abiem, lai gan pareizāk būtu teikt – trešo, jo katrs cilvēks piedzimst ar savu sargeņģeli. Zeitmaņu ģimenē viņu tagad ir vesels pulks: eņģeļi sargā arī bērnus – vecāko dēlu Rūdolfu (11 g.), jaunāko – Arnoldu (7 g.) un audžudēlu Denisu (20 g.).

 

Atzīšos: sarunāt šo interviju ar Zeitmaņiem bija problemātiski. Pēc laulību ceremonijas 2.aprīlī – vecākā dēla dzimšanas dienā – sekoja kāzas, ceļojums uz Itāliju, tad abi ierauti darba mutulī. Inese pēc specialitātes ir ekonomiste, Marģers – jurists. Strādā vienā nozarē – veselības aprūpē un aizsardzībā. Inese Zeitmane ir liela medicīnas kompleksa – Veselības centra «Pļavnieki» – valdes priekšsēdētāja, bet Marģers Zeitmanis – Veselības aprūpes Fonda valdes priekšsēdētājs.

 

Kādā vēlā vakara stundā mums beidzot izdodas satikties sarunai. Abi nāk ar lielu intelektuālo bagātību. Tās pamatā – sakārtota laicīgā un garīgā dzīve. Pirmajā brīdī apmulstu: par «biznesa lēdijas» maigumu un viņas vīra ātro un precīzo domāšanas stilu.

Taču, kā saka, nekas nav garlaicīgāks par sarunu, kad intervējamais un žurnālists domā vienādi.

 

«Cilvēki patiesībā aizvien vairāk meklē garīgumu, garīgās vērtības un gara spēku. Ir būtiski mainījušās formas, vietas un veids, kā runā par garīgumu, kā runā par Dievu. Ir atšķirība, kā tas bija astoņdesmitajos gados, deviņdesmitajos gados un šodien. Tomēr cieši tic, tur sevī un strādā pie sevis pilnveidošanas.

Latvieši, kā zinām, maz runā par patieso, par labo, par ļauno. Turam sevī! Nedalāmies! Neizkliedzam, neizraudam! Šobrīd dzīvojam ļoti dinamiskā un ļoti mainīgā laikmetā. Ilūziju laikmetā, kur ar cilvēku prātiem manipulē ne tikai valsts vadītājs, muižas kungs, muižas mācītājs un cienījamākais kaimiņš ciemā. Mēs pat nenojaušam, ko jaunās tehnoloģijas un metodes ar televīzijas, preses, interneta un modernākajiem propagandas instrumentiem spēj ar cilvēka prātu izdarīt! Rezultāts ir gaužām bēdīgs – cilvēks ir apjucis, cilvēks ir apmaldījies. Vai nu turpina maldīties ilūzijās, vai arī nonāk pie atziņas, ka spēks un glābšanās ir jāmeklē garīgajā pasaulē. Un meklējumi ir visdažādākie.»

 

«Tā ir lieliska vieta, kur dot uzticības zvērestu un slēgt laulības līgumu vienuviet – Dieva, valsts, draugu un radu «uzraudzībā». Svētā Meinarda vārds Latvijas vēsturē ir nesaraujami saistīts ar Ikšķili. Esmu vienmēr lepojies ar mūsu pilsētu, neskatoties ne uz kādām peripetijām un sarūgtinājumiem. Kāzu dienā simboliskā pateicībā ziedus dāvājām baznīcai, Svētā Meinarda piemineklim, likteņupei Daugavai, senajai un mūžam jaunajai Ikšķilei.»

 

«Budistiem, piemēram, sevišķi budistu mūkiem un mūķenēm, iet daudz «smagāk» – viņiem ir vairāki simti stingru noteikumu un «baušļu». Kristiešiem ir tikai 10! Starp citu, ceļu satiksmes noteikumi ir vēl sarežģītāki. Bet cilvēki tos akceptē, iemācās un vairums pat ievēro...»

 

«Likumi radās, kad cilvēki sāka pārkāpt nerakstītos likumus. Taču pārkāpt gan rakstītos, gan nerakstītos likumus ir cilvēka dabā. Apliecinājums tam ir Ievas un Ādama grēki paradīzē.

Taču: ja cilvēki dzīvotu pēc Dieva likumiem, vai kā tiesību vēsturē saka – «pēc dabiskajām tiesībām», nebūtu darba likumdevējiem, likumu rakstītājiem, tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem.»

 

«Pirmkārt, jāmāca bērni domāt. Tad viņi paši atradīs īsto ceļu. Taču bērniem ir jāzina noteikumi, un, tēlaini runājot, vajadzīga garīgā karte. Ne visi aug kristīgās ģimenēs. Tāpēc ļoti svarīga ir ticības mācība. Ikšķiles vidusskolā, papildus saviem priekšmetiem, to pasniedz fantastiska skolotāja – Velga Pujate.

Otrkārt, kā mēs zinām, bērniem ir simtiem reižu jāatgādina, ka, pārejot ielu, jāpaskatās pa kreisi un pa labi. Kādam tas būs «asinīs» jau pēc 100 reizēm, citam tas būtu jāatgādina pat 500 reizes. Ar dabiskajām tiesībām jeb Visuvarenā likumiem ir tieši tāpat.

Treškārt, sabiedrībā ir jābūt stabilām garīgajām tradīcijām un skaidrai vērtību skalai. Tas bērnam būs kā ceļvedis, kā karte, kā GPS.»