Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Tradīcijas ir tās, ar kurām var lepoties ne tikai mūsu valsts, bet arī Ikšķiles vidusskola. Domāju, ka, jautājot bijušajiem skolēniem, ar ko saistās Ikšķiles vidusskola, pirmais, kas ienāks prātā, būs– nepārspējamie Žetonu vakari un, otrkārt, tas noteikti būs ”Lāčausis”, kas ir kļuvis par skolas neatņemamu tradīciju.

Kā jau zināms, "Lāčausis" ir pasākums, kurā stiprie un sportiskie puiši no mūsu un sadraudzības skolām savā starpā sacenšas par to, kura klase būs stiprākā, un nobeigumā arī par to, kurš no puišiem būs pats stiprākais individuālajās sacensībās.

Šogad zēniem bija jāveic 13 uzdevumi, kurus tiešām varēja izpildīt un izturēt tikai paši sportiskākie un spēcīgākie. Par viegliem tos, manuprāt, nenosauktu neviens. Taču bija prieks skatīties, ka visi mēģināja, centās, cik spēdami, un nepadevās pie pirmajām sāpēm, kā saka, turējās līdz pēdējam.

Par uzvarētājiem šogad tika pasludināti mūsu nu jau pastāvīgie viesi – Ogres Valsts Tehnikums (10.-12. klašu grupā), otrajā vietā atstājot Ikšķiles vidusskolas 10. klasi, un trešajā – Lietuvas vidusskolu. Pamatskolas grupā pirmā vieta izcīnīta Ikšķiles vidusskolas 9.a klasei, otrā – Ikšķiles 9.b klasei, bet trešā- mūsu viesiem no Lietuvas. Individuālajās sacensībās pamatskolas grupā pirmā vieta Tomam Ābeltiņam, bet vidusskolas grupā – Jēkabam Bitānam.

Sacensības organizēja skolēnu pašpārvalde sadarbībā ar sporta skolotāju Iļju Nazārovu. Paldies skolas ēdnīcas darbiniecēm no IK "Starpbrīdis", kas sagatavoja garšīgas balvas sacensību uzvarētājiem.

Pēdējā laikā, kad daudziem diemžēl atkal un atkal nākas apšaubīt visapkārt dzirdamos tematus par valsts valodu, sarūkošo patriotiski noskaņoto cilvēku skaitu, ticību valstij, zemei un tās vadītājiem, manuprāt, šādas tradīcijas mūsu tautai nozīmīgākajos datumos palīdz atcerēties, ka esam stipri, mūsos ir spēks un mēs nepadodamies. Šie datumi atgādina to, ka mūsu vecvecāki ir izcīnījuši un uzcēluši mums valsti, ka viņi tai ir ticējuši ar visu sirdi un dvēseli, lējuši asinis un asaras, lai mēs šodien lepni varētu teikt: "Dzīvojam Latvijā!" Lepnums un ticība ir tas, kas šobrīd mums ir tik ļoti nepieciešams, mēs nedrīkstam uzgriezt muguru savai zemei, kad tai visvairāk esam nepieciešami. Tādēļ mums visiem IR jāiet lāpu gājienā, mums ir jāaizdedz svecīte 11. novembrī, mums ir jāpiesprauž pie krūtīm Latvijas karodziņš un jānēsā tas ar lepnumu, lai apkārtējie redz, ka es esmu latvietis un ar to lepojos, es mīlu savu zemi un par spīti grūtajiem laikiem es ticu tās nākotnei!