Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

27.decembrī Ogres kultūras centrā notiks Ogres politiski represēto kluba ikgadējā konference, atzīmējot kluba dibināšanas 25.gadskārtu.

1949. gadā Sibīrijā madlienietis Jānis Liepiņš rakstīja:
„Kaut esmu es kā putns sprostā,
Kam spārni sieti, brīvs vēl gars,
un tēvzemei un tautai postā
Es ticu atnāks pavasars”.
 
Bieži vien tieši ticība un mīlestība pret dzimteni daudziem latviešiem deva spēku, kas ļāva izturēt smagos dzīves apstākļus izsūtījumā. J.Liepiņš un daudzi citi viņa likteņbiedri piedzīvoja savu pavasari. Viņš atgriezās Latvijā 1956. gadā un šogad atzīmēja 90 gadu jubileju.
 
Sapulcina cilvēkus ar kopīgu pagātni
Aktivizējoties neatkarības kustībai, ogrēnietim Augustam Meijeram ar domubiedriem radās doma sapulcināt cilvēkus ar kopīgu pagātni. Tas notika pirms 25 gadiem, 1988. gada 8.decembrī. Ogrē LKP Ogres rajona komitejas zālē tika dibināts Ogres rajona Nepamatoti represēto klubs, kluba vadībā izvirzot Augustu Meijeru (miris 2002. gadā) un Edmundu Būmani. Klubs organizēts, lai saglabātu totalitārajos režīmos iznīcināto cilvēku piemiņu, organizētu represēto uzskaiti un atjaunotu dzimtenē atgriezušos cilvēku godu un taisnīgumu. Kopš 1990. gada kluba nosaukums ir Ogres rajona politiski represēto klubs.
 
Apzina komunistiskajā režīmā cietušos
Kluba primārais uzdevums bija apzināt komunistiskajā režīmā cietušās personas. Kluba valde veica nepieciešamo dokumentu sakārtošanu represētās personas statusa piešķiršanai. Lielākā daļa Ogres rajona represēto personu tika apzinātas, kluba uzskaitē bija 1800 šādas personas. Kluba biedri aktīvi iesaistījās sabiedrības izglītošanā par komunistiskā režīma represijām. 1989. gada 14. jūnijā tika atvērta izstāde „Sāpju un cerību dienas” Ogres kultūras namā. Notika tikšanās rajona skolās, presē publicēti raksti. Ar mērķi apvienot vienā organizācijā visus Latvijas politiski represētos, klubs veica organizatorisku darbu politiski represēto organizāciju izveidē citos Latvijas rajonos. 1989. gada 14. oktobrī Ogrē notika Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) dibināšanas konference. Par LPRA pirmo priekšsēdētāju ievēlēja E.Būmani. Kopš apvienības dibināšanas aktīvākie kluba biedri darbojās tās institūcijās. Tāpat tika ierīkotas piemiņas vietas represijās cietušajiem. Piemiņas akmens politiski represētajiem Ogrē tika atklāts 1989. gada 14. jūnijā, vēlāk šādas piemiņas vietas atklātas Jumpravā, Ķeipenē, Lauberē, Lēdmanē, Mazozolos, Meņģelē, Suntažos, Rembatē un Tīnūžos. Šī gada 18. novembrī, pieminot represijās cietušos, atklāta tēlnieka Jāņa Karlova (arī politiski represētā) Baltās cielavas skulptūra Ogres centrā.
 
Līdzīgo likteņu stāsti
Pēc Augusta Meijera kluba vadību uzņēmās Tālrīts Krastiņš, bet no 2004. gada klubu vada Ivars Kaļķis. Pēc paziņojuma izlasīšanas laikrakstā 1988. gada 8. decembrī I.Kaļķis devies uz LKP Ogres rajona komitejas zāli, kur 142 dalībnieku vidū pirmo reizi uzzināja par ikdienā bieži sastapto cilvēku likteni, kas izrādījās līdzīgs, pirmo reizi cilvēki par to runāja atklāti. „Līdz šim brīdim kā atceros – skatos, uz konferenci atnākuši cilvēki, ar kuriem kopā 20 gadus strādāju trikotāžas kombinātā, sākām runāt – izrādās, kāds izsūtīts 1941. gadā, kāds 1949. gadā – Omska, Tomska, Krasnojarska, Novosibirska… Līdz tam visi bijām dzīvojuši bailēs par to runāt.”
 
Apzina represēto personu vajadzības
I.Kaļķis skaidro, ka laikam ejot, mainījušās arī kluba funkcijas. Kad represēto personu kartotēka izveidota, varēja sākt apzināt šo cilvēku ikdienu un vajadzības, informēt par tiesībām, kopā ar pašvaldībām apzināt represēto personu materiālo stāvokli un piedalīties sociālās palīdzības sniegšanā. No 1800 Ogres rajona represētām personām šobrīd klubā reģistrētas 671 – Ogres novadā 439, Ķeguma novadā 54, Lielvārdes novadā 86 un Ikšķiles novadā 92. Šobrīd kluba valdē darbojas I. Kaļķis, Silvija Dukāte, E. Būmanis (koordinators Ķeguma novadā), Monika Turlaja (koordinatore Ikšķiles novadā), Māra Dredžele, Lienīte Sestule (koordinatore Lielvārdes novadā), Dagnija Liepiņa, Astrīda Salmiņa un Guntis Saulkalns.
 
Iesaistās sabiedriskajās norisēs
I.Kaļķis norāda, ka kluba valdē bieži vien tiek apspriesti politiskie jautājumi un I.Kaļķis kā Ogres nodaļas pārstāvis LPRA, kur ir arī valdes loceklis, aizstāv represēto tiesības un viedokli valsts līmenī. Šobrīd dienas kārtībā aktuāls jautājums ir par prezidenta likumdošanas iniciatīvu tuvināt Latvijas parlamentāro iekārtu racionālā parlamentārisma modelim, padarot stiprāku un efektīvāku izpildvaru, ar lielākām Ministru prezidenta pilnvarām. „Tas nozīmē, ka Valsts prezidents nominē Ministru prezidentu, kurs savukārt izvēlas ministrus, kurus ieceļ Valsts prezidents, nevis tos nosauc partiju koalīcijas. „Agrāk esam lēmuši, ka ir jāmaina Saeimes vēlēšanu likums, lai pie mums, līdzīgi kā ir Lietuvā, būtu daļēji mažotāra vēlēšanu sistēma,” norāda I.Kaļķis, un piebilst, ka klubs aktīvi iesaistās sabiedriskajās norisēs, pauž viedokli un malā nestāv.
 
Nemainīgas tradīcijas – piemiņas pasākumi, tikšanās, darbs Likteņdārzā
Šo gadu laikā kluba biedriem ir izveidojušās savas tradīcijas (E.Būmaņa fotogalerija par kluba aktivitātēm pielikumā). Vēl aizvien katru gadu represēto kluba biedri organizē un piedalās likteņbiedru atceres pasākumos 25. martā un 14. jūnijā. Katru gadu Ikšķilē tiek rīkots salidojums, kurā satiekas politiski represētie no visas Latvijas.

Represēto klubs savus biedrus atceras un apsveic apaļās jubilejās. Šogad kluba biedram Jānim Liepiņam, atzīmējot viņa 90 gadu jubileju, klubs izdeva dzejoļu grāmatu „Ar sapni pa svešu taku” (par šo pasākumu var lasīt šeit).
 
Pēdējos gados katru gadu vasarā kluba biedri ar Ogres novada pašvaldības atbalstu dodas uz Likteņdārzu Koknesē, kur aktīvi veic dārza saimnieku uzdotos uzdevumus – stāda, ravē, rok, grābj. Likteņdārza vadība ļoti atzinīgi un ar lielu pateicību kluba biedriem ikreiz pasniedz Pateicības rakstu un ir teikuši, ka tikai divi kolektīvi Latvijā ir tik atsaucīgi un čakli strādātāji. Likteņdārzā dēstīta arī piemiņas priede, kas ir Ogres simbols, un šogad arī visa Ogres rajona vārdā - ozols īpašajā Ozolu alejā (par kluba aktivitātēm Likteņdārzā šogad var lasīt šeit).
 
Kluba biedri katru gadu dodas arī vairāku dienu ekskursijās. Tās ir gan izklaidējošas, gan informatīvas ekskursijas, kurās pats galvenais – būt kopā. „Esam bijuši Igaunijā, Polijā Hitlera bunkurus jeb „Vilku midzeni” apskatījām, 2011. gadā bijām Litenē, esam apskatījuši arī Ziemeļvidzemi, Liepāju, Latgali, Ventspili, šogad ar kuģi devāmies uz Stokholmu,” stāsta I.Kaļķis. Lai paplašinātu zināšanas par represēto likteni un vēstures liecībām, klubā ir izveidota un pieejama plaša bibliotēka.
 
Šogad 25 gadu jubilejas svinības
Īpaša tradīcija ir katra gada 27. decembrī Ogres kultūras centrā pulcēties uz ikgadējo konferenci un kopīgi atzīmēt Ziemassvētkus. Šogad būs īpaša svētku gaisotne, jo tiks atzīmēta kluba 25 gadu jubileja. „Šajā pasākumā šogad būs iespēja aplūkot dažādus informatīvus uzskates materiālus, izsūtījumu vietu karti, iepazīties ar represēto atmiņām dažādos preses rakstos. Uz pasākumu, kā ik gadu, tiks aicināta visu bijušā Ogres rajona pašvaldību vadība,” stāsta I.Kaļķis.
 
Klubā kopš tā dibināšanas
Kluba darbā kopš tā dibināšanas aktīvi iesaistījies E.Būmanis un S.Dukāte. E.Būmanis uzskata, ka politiski represēto klubs ir likteņbiedru un domu biedru kopa. „Mēs viens otram nereti esam vēl tuvāki par ģimenes locekļiem,” saka E.Būmanis. Viņš ir ne tikai kluba valdē un rūpējas par Ķeguma novada represētajām personām, bet arī ir veicis nopietnu zinātnisku izpēti un apkopojis arhīva materiālus par izsūtījuma vietām Omskā, Tomskā un Amūras apgabalā. S.Dukātei klubā ir kasieres pienākumi un viņa ir atbildīga arī par kluba bibliotēku. Vaicāta, kāpēc viņa ir uzņēmusies šos pienākumus, viņa atbild: „Nav jau nekas sarežģīts. Gribu, lai viss ir sakārtots. Manu ģimeni izsūtīja, kad man bija 9 mēneši, atgriezos 8 gadu vecumā. Neko daudz no izsūtījuma laika neatceros, biju paēdusi un apģērbta, bet man ir interesanti klausīties cilvēkos, kas to visu piedzīvoja, turklāt ar katru gadu šo cilvēku paliek aizvien mazāk. Par to stāstu arī savam dēlam, un viņš ar interesi klausās cilvēkos, kuri stāsta par piedzīvoto. Viņš pat vēstures skolotājai skolā ir aizrādījis par neprecizitātēm, jo viņa vecmāmiņas par šo laiku stāstījusi savādāk,” saka S.Dukāte. „Pirmie dari pat politiski represētajām personām glabājās kluba telpās un manai mammai zem gultas. Ar aktīvajiem darboņiem solīja izrēķināties, un mamma man teica: „Es vairs nevaru darboties, tev, meitiņ, tas ir jādara.” Tā nu arī iesaistījos kluba darbā.” Silvija ir pārliecināta, ka šodien daudzi kluba biedri te atrod ģimenisku atbalstu un izjūt kopības sajūtu. „Daudziem aiziet otrās pusītes, viņi paliek vieni un zina, ka var atnākt uz klubiņu, kur cilvēki viņus sapratīs, un, ja vajadzēs, sniegs kādu padomu,” saka S.Dukāte.
 
Viens no Sibīrijas bērniem
Ogres politiski represēto klubā 90. gadu sākumā aktīvi iesaistījās Pēteris Pļavnieks, vairākus gadus bijis arī kluba valdes loceklis. Tagad ir koordinators Ogresgalā – no 60 sākumā reģistrētajām represētajām personām nu vairs palikušas 30. Tolaik radušies vairāki neskaidri jautājumi par represēto tiesībām, uz kuriem atbildes gūtas klubā, turklāt te ir patīkama likteņbiedru satikšanās vieta.
 
Atmiņas par Sibīriju
P.Pļavnieka vecāki tika izsūtīti 1941. gada 14. jūnijā, pēc diviem mēnešiem Sibīrijā, Krasnojarskas apgabalā Pēteris piedzima un bija trešais bērns ģimenē – viņam bija divas  vecākas māsas, no kurām jaunākā nomira 1942. gadā no šarlaka, bet vecākā 1948. gadā no tuberkulozes. „No turienes atceros tikai dažas epizodes. Par dzīvi sādžā, kur bija daudz dubļu, atceros, kā izskatījās mājas. Kalnos krūmos spīdēja vilku acis. Kad latvieši sāka turēt govis, ziemā piens tika saldēts un uzglabāts apaļos klučos, un, kad vajadzēja zupai vai putrai, no tā tika noskaldīts gabals. Putrai graudus parasti smalcināja ar pudeli. Veikalu, protams, nebija un neko iegādāties nevarēja. Aukstums bija līdz mīnus 50 grādiem. Kā šādos apstākļos cilvēki spēja izdzīvot un vēl bērnus pabarot – es īsti nesaprotu. Un tā jau arī bija domāts – lai šeit izvestie tautas ienaidnieki neizdzīvotu,” pārdomās dalās P.Pļavnieks. Latvijā viņš atgriezās 1946. gada decembrī pie mātes brāļa Ērgļos. „Kad Latvijā sāka organizēt izsūtīto bērnu atgriešanos, māte nolēma mani sūtīt uz Latviju. Pati drīkstēja atgriezties tikai 1957. Ceļš mājup ilga 2 līdz 3 nedēļas. Man bija 5 gadi, mājupceļā vilcienā bez valsts pavadoņiem mani uzraudzīja kāds lielāks puika.” Lai apskatītu savu pirmo dzīvesvietu Sibīrijā, P. Pļavnieks uz turieni devies 70. gadu sākumā. „Nekas iepriecinošs jau nebija,” viņš rezumē. „Pēc mammas stāstītā, toreiz vietējie iedzīvotāji izsūtītos uzņēma labi, neuzskatīja par noziedzniekiem. Kad atgriezās, viņa pat sarakstījās ar bijušajiem kolēģiem. Vēlāk arī atstāja piezīmes no izsūtījuma gados piedzīvotā un nodzīvoja līdz pat 88 gadu vecuma. Mans tēvs aizgāja bojā GULAGā Urālos 1942. gada augustā, ko uzzināju tikai 90. gados, kad bija piekļuve arhīva materiāliem.”
 
Izmēģinājumu stacijas direktors
P.Pļavnieks absolvēja Ērgļu vidusskolu, pēc tam Lauksaimniecības akadēmiju. Darba gaitas kā galvenais agronoms uzsāka 1965. gadā Taurupē, savukārt 1973. gadā kā galvenais agronoms darbu uzsāka dārzkopības izmēģinājumu stacijā Ogresgalā. Paralēli P.Pļavnieks neklātienē turpināja studijas un 1985. gadā ieguva doktora zinātnisko grādu lauksaimniecībā, izstrādājot un aizstāvot disertāciju. 1987. gadā kļuva par Ogres izmēģinājumu stacijas direktoru, 1994. gadā ievēlēts par Ogresgala pagasta vadītāju.
 
Gandarījums par paveikto
Atskatoties uz aizvadītajiem darba gadiem, P.Pļavniekam vislielākais gandarījums esot par darbu specialitātē izmēģinājumu stacijā. „Mums bija laba saimniecība, daudz dažādu apbalvojumu saņēmām, braucām uz izstādēm Maskavā, saimniecībā bija nodarbināti līdz 500 strādnieku. Tagad žēl skatīties, kā šis darbs aizgājis nebūtībā. Notika privatizācijas procesi, zinātne likvidējās, saimniecība pārveidojās, tagad ir SIA,” pārdomās dalās P.Pļavnieks. Arī kā pagasta vadītājam izdevies īstenot vairākus lielus projektus – gan Ogresgalā, gan Ciemupē asfaltētas ielas un ceļi, uzlabots apgaismojums, ciematos renovēta ūdenssaimniecība, siltinātas ēkās, uzcelta skola Ogresgalā, Ciemupē - jaunā kapliča. Pēdējo 10 gadu laikā pagasta attīstībā ieguldīti pusotrs miljons latu. Tikai pēdējos gados finansiālās iespējas jūtami mazinājušās un līdz ar to dažādu projektu īstenošana apsīkusi.
 
Labāk pieminēt labo
Drīzumā P.Pļavnieks dosies pelnītā atpūtā. „Gandrīz 50 gadus esmu strādājis sabiedrisku darbu un neesmu varējis pietiekami daudz laika veltīt saviem tuvajiem. Tagad man vairāk laika atliks ģimenei, mazbērniem, būs laiks atpūtai, dārza un mājas darbiem. Vasarā man patīk braukt ciemos pie radiem un draugiem gan Latvijā, gan Igaunijā un Lietuvā, ” viņš saka. „Dzīvē esmu piedzīvojis daudz ko. Varbūt radīsies kādas piezīmes, ko atstāt nākamajai paaudzei.” Vaicāts, vai par latviešu piedzīvotajām represijām viņš runā ar saviem mazbērniem, P.Pļavnieks atzīst, ka tam vēl neesot pienācis laiks, bet ir pārliecināts, ka fonda „Sibīrijas bērni” aktivitātes (grāmatu izdošana, došanās ekspedīcijās un filmu veidošana) ir liels ieguldījums sabiedrības izglītošanā par šo vēstures posmu un notikumiem. „Runājot ar politiski represētajiem, bieži vien jūtu, ka viņi šo laika posmu no savas atmiņas vēlas izdzēst. Arī es pats uzskatu – kāpēc jāatceras tas sliktais? Labāk atcerēties un pieminēt labo!” ir pārliecināts P.Pļavnieks.