Fakti.lv
Autorizācija

Lietotājs:
    Parole:

Noderīgas saites:

Einārs Siliņš, "Ogres Vēstis Visiem"
  Publicēts: 2011-03-25  09:24:00 / Sports
 
 Ziņot redakcijai  

Tieši tagad uz pēdējā ledus var tikt pie visiepriecinošākajiem lomiem. Saulīte patīkami silda, un ne dienā, ne naktīs neaizsalstošajos āliņģos ieplūst ledus un sniega kūstošais ūdens, kas savukārt zem joprojām biezās ledus segas rada papildu skābekļa piegādi, un zivīm, neapšaubāmi, sākas kustību un barošanās aktivitātes.

Papildus skābekli daudzās ūdenskrātuvēs ienes arī gar upju un ezeru krastu kūstošais sniegs, bet tāpēc ir pienācis tas brīdis, kad pirms uzkāpšanas uz ledus derētu padomāt, kā copes dienas beigās tiksim no tā nost. Ka nesanāk, kā te vienam otram jau ir gadījies, vakarpusē pa noteiktu ūdenskrātuvi nosoļot diezgan labu gabalu, līdz atrodas daudz maz droša vieta, kur izkāpt uz cietas zemes. Pašlaik, kad, vispirms gan ņemot veselo saprātu līdzi, un sevišķi jau tas attiecas uz labākajām copes vietām, kuras atrodas uz neprognozējamām upēm, sāk ķerties lieli asari, brekši, vimbas un raudas. Trāpās arī līdakas, bet neaizmirsīsim, ka tām pašlaik ir paturēšanas liegums, par kura neievērošanu – 100 latu naudas sods par katru paturēto zivi.
 
Ruduļu maisam gals vaļā
Visas «ejošās» zivju sugas nosaucu, bet nepiedodami aizmirsta brīžiem ir vēl viena, kas, sevišķi ezeros, kad ledus sāk kristalizēties un palikt nedaudz «putraināks», sāk ļoti aktīvi baroties, un tie ir ruduļi. Nav jau gluži tā, ka arī pa ziemas vidu tos nevarētu sameklēt, tomēr tieši tagad dienas laikā, uzejot bariņu, var iznākt tā pastrādāt, ka vakarā nevarēsiet no zivju zupas šķīvja karoti pacelt. Rudulis gan nav pieskaitāms pie gardākajām zivīm. Ja man pēc 10 ballu skalas būtu jānovērtē tā gastronomiskās īpašības, es vairāk par 0,5 ballēm šai zivij iedot nevarētu. Pat līdakas, ja vasarā vai ziemā ruduli uzliek par dzīvo zivtiņu, uz to noraugās visai skeptiski un daudz labāk ķeras pie «dziesmas» asarītim. Rudulis ir ļoti asakaina zivs un praktiski noder tikai voblai vai samalšanai kotletēs. Vairāk pielietojumu virtuvē šīm zivīm nezinu un nevaru iedomāties, taču no makšķerēšanas viedokļa tās tiešām ir ļoti sportiskas un, tikušas uz tievās aukliņas, mormiškas galā izrāda cienīgu pretestību, tāpēc ir patiess kaifs makšķerēt. Turklāt rudulis ar savām spilgtajām krāsām uz baltā sniega fona ir tā vērts, lai veiktu foto sesiju. Ruduļi ziemā, pilnīgi pretēji vasarai, sapulcējas lielos baros un kaut kur pacenšas nolīst. Turklāt tie ir ļoti mazaktīvi. Diez vai atradīsies kāds, kas droši varētu teikt, ka, lūk, tur un tur visas ziemas garumā ruduļus var vilkt tāpat kā asarus, raudas vai pličus. Ja arī šīs zivis kaut kur parādīsies, tad tie būs smalki un nelieli eksemplāri, kas nevienu makšķernieku praktiski neinteresē. Taču pašlaik viss krasi mainās. Sajūtot pavasara vēsmas, šīs skaistās zivis paliek ļoti aktīvas, un bars kā smagais vilciens iesāk savu kustību, lai ieskrietos un apstātos tikai rudens pusē. Ja vasarā ruduļus sameklēsim pie jebkura zāļu kušķa, tad uz pēdējā ledus tik vienkārši vis nebūs. Ruduļi var būt jebkurā, arī pilnīgi neloģiski klajā, vietā. Tie var būt metra dziļumā un arī vietās, kur dziļums ir lielāks par 5 metriem. Bet ir kāda nianse. Rudulis nedzīvo pa gultnes dibenu. Drīzāk tas atradīsies kaut kur pusūdenī. Protams, ar iebarojamās barības palīdzību to var novilkt lejā pie grunts, taču tas tāpat pie pirmās izdevības celsies augšā. Tāpēc, meklējot šīs zivis, sākt ar iebarošanu būtu diezgan muļķīgi.
 
Kur šīs skaistules meklēt
Vispirms jābūt pārliecībai, ka tieši šajā izvēlētajā ezerā ruduļu patiešām ir daudz. Vislabāk censties tos sameklēt nelielos ezera līčos un ne jau pie zālēm. Drīzāk tie atradīsies līcim vidusdaļā, un dziļumam nevajadzētu būt lielākam par pāris metriem. Tad nu tempā izurbjam kādus 7 āliņģus palielā aplī. Attālumi no āliņģiem varētu būt ap 7 līdz 10 metriem. Tā jūs vareni paplašināsiet savu meklējumu zonu un noteikti uzdursieties ruduļu bariņam. Tad pēc kārtas āliņģos no augšas ieberam (nevis ar barotavu nolaižam) raudu vai pliču barību, kas samaisīta kopā ar sarīvētiem cepumiem vai rīvmaizi. Barot ar motili nav nekādas vajadzības. Iebarojamai barībai jābūt sausai!!! Tas tāpēc, lai, lēnām samirkstot, tā grimtu pamazām uz leju, veidojot barības stabu. Ruduļiem šāda ēsmas ķēde būs tieši pa prātam. Kad pēdējais āliņģis iebarots, nākam atpakaļ, ņemam smalku mormišku un sākam apstaigāt iebarotās vietas. Mormišku ar motili vai baltajiem tārpiem nolaižam uz grunts un tad ar smalku driblu, ik pa laiciņam apstājoties, ceļam augšā kaut vai līdz lunkas malai. Tā reizes 10 izmēģinām un, ja copes nav, ejam tālāk. Tiklīdz kādā no āliņģiem piesakās sarkanspurainais rudulis, šo vietu piefiksējam, atceramies, kādā augstumā tas pieteicās, un iebarojam krietnu daudzumu barības, bet tikai un vienīgi no augšas. «Krietns daudzums» nozīmē – cik nav žēl, ja rēķinām, ka ruduļi noteikti būs lielā barā un diezgan ātri ar barību tiks galā, bet mums taču vēl vismaz puse dienas priekšā. Par ēsmu esmu pieredzējis visādus brīnumus, tāpēc, dodoties ruduļos, cenšos paņemt līdzi visas trīs ejošākās ziemas ēsmas – motili, baltos mušu kāpurus un smalkās slieciņas. Kādam varbūt liksies: ja jau motilis ir, ko tad vēl? Lūk, te jau ir tas joks, ka ir gadījies tā, ka rudulis motilim neskatās ne virsū, bet, tiklīdz uz āķa parādās baltais tārpiņš, tā signāls uz barošanos ir dots. Pavasarī, tāpat kā vasarā, gadījies, ka pienāk izcili eksemplāri, svarā ap 0,5 kg, un tāpēc salīdzinoši seklā vietā, kur auklas garums ļoti īss un līdz ar to nav vajadzīgā elastīguma, kas amortizētu piecirtiena brīdi, ieteiktu makšķeres spolītei bremzi atstāt vaļā. Citādi var sanākt šķirties no pavisam ne lētām mormiškām, un maciņā atkal parādīsies iztukšītis. Vēl – ruduļi nav no bailīgākajām zivīm, tāpēc, ja vietā, kur bariņš atrodas, izurbsiet vēl kādu āliņģi, arī copes kolēģim jautrākai sēdēšanai, varat pilnībā neuztraukties, jo zivis projām neaizmuks.
 
Kur pašlaik velkam vislabāk?
Liela daļa makšķernieku, kā katru pavasari, traucas Lielupes virzienā. Šai upei tiešām ir nopietns presings, jo aktīvi ķeras brekši, vimbas, asari un salakas.
 
Jūrā pie Saulkrastiem joprojām labi ķeras lucīši. Izmērs gan varētu būt lielāks, bet daudzums ir labs, taču nupat ir tas brīdis, kad tuvāk krastam būtu jānāk lielākiem eksemplāriem. Taču atcerieties, ka ar jūru joki mazi, un var sanākt brauciens kā ar plostu.
 
Ogres upes grīvā, kā katru pavasari, ienāk un uz kādu laiku piestāj raudu un brekšu bari. Copmaņi to zina, un jau kopš 12.marta cope iet vaļā pa nopietnam. Jautājums tikai – kā kuram ķeras un cik to lietu katrs pieprot. Vienu dienu pagājos caur bariņu makšķernieku, kas bija skaitā ap 50, un konstatēju, ka daudziem joprojām ir tā saucamā nogaidīšanas metode. Ieliek divas makšķerītes, saber āliņģī auzu pārslas ar mannā un, salikuši rokas klēpī, kaut ko gaida. Nez ko?
 
Pavasaros Pierīgas ezeros sanāk jūras asari. Turklāt to daudzums ir iespaidīgs. Pagaidām gan neesmu dzirdējis neko īpaši slavinošu, bet, piemēram, M.Baltezerā pliči ir pārvērtušies par aptuveni kilogramīgiem brekšiem un pēc iebarošanas ķeras itin intensīvi. Vislabākā piebraucamā un arī apmakšķerējamā zona ir, pārbraucot pāri Baltezera kanālam un pēc nepilniem 100 metriem pagriežoties celiņā pa kreisi un tad tikai taisni. Tur būs iztīrītas stāvvietas un tajā pašā rajonā jādodas virsū uz ledus. Jāsameklē dziļums, aptuveni 4 – 5 metri. Vispirms gan pa ledu var droši pastaigāties un pameklēt iepriekšējā dienā iebarotās vietas, kuras nodos beigtu motiļu atliekas un putru izbirumi. Tāpat kaudze izsmēķu ir labs secinājums, ka šeit kāds ir intensīvi sēdējis, un par velti jau, cerams, tas netika darīts. Savukārt uz L.Baltezera ņem smuki asari, un vienam otram trāpās pat eksemplāri svarā ap kilogramu.
 
Dažas kompānijas pēdējā ledus laikā regulāri brauc uz Usmas ezeru. Aizvadītajās brīvdienās tur vilka ļoti labus raudu un brekšu lomus.
 
Tikpat labi varam aizceļot arī uz Igauniju, jo Peipusā ledus biezums ir ap metru, un uz tā, man šķiet, varēs copēt vēl visu aprīli. Tāpat viena daļa letiņu iecienījuši Pērnavas upi, bet brīvdienās braukt turp varētu būt diezgan liels neprāts, jo tautas tur ir makteni daudz. Pārsvarā visi sēž uz vimbām un brekšiem. Uzejot pa straumi uz augšu, kur paliek nedaudz seklāks un straujāks, parādās smukas raudas. Arī vimbas tepat atrodamas.
 
Kuldīdznieki stāsta, ka uz Ventas, viņu pusē, kur ir krietni straujāks nekā ap Ventspili, ledus palicis pavisam plāns un praktiski nestaigājams. Būtībā cope notiek Ventspils pusē, kur katru pavasari ķērušies smuki asari, bet šogad kaut kas ir mainījies, un cope kļuvusi ļoti vāja. Gaidāms, ka iesāksies palu laiks, un tad jau nav vairs ilgi jāgaida līdz vimbām, lašiem un taimiņiem. Sezona būs vaļā, un gruntsmakšķeru zvaniņi varēs atbrīvoties no ziemas apsūbējuma. Atliek vien izvēlēties vietu vai sagaidīt īsto laiku, un uz priekšu. Ne asakas!
 

 



Pievienot komentāru:     

   Vārds vai segvārds:*
  Skaitlis "7":*   
   Komentārs:*

    


Portāla Fakti.lv vadība neatbild par rakstiem pievienotajiem apmeklētāju komentāriem, kā arī aicina to autorus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā rakstu komentēšanas iespēja var tikt liegta.

        


 1. 

1
Aktuāli
Jaunākās ziņas
Arhīvs
      1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30    





© JP. Visas tiesības rezervētas.  | Kontakti  | Reklāma portālā  | Komentāri portālā  | Autortiesības