Fakti.lv
Autorizācija

Lietotājs:
    Parole:

Noderīgas saites:

Dzintra Dzene, "Ogres Vēstis Visiem"
  Publicēts: 2011-02-19  06:51:00 / Sabiedrība
 
 Ziņot redakcijai  

Plašsaziņas līdzekļos bieži vien tiek vēstīts par trūkumā nonākušām ģimenēm, kurām nepieciešama sociālā palīdzība. Kā jau ikvienai medaļai, arī šai ir otra puse, un to vislabāk redz sociālo dienestu darbinieki, kuri ik dienu strādā ar klientiem sociālajos centros. Diemžēl sociālajiem darbiniekiem šajā sakarā nākas teikt arī rūgtus vārdus.

Ogres novada sociālā centra Palīdzības nodaļas sociālā darbiniece Ingrīda Medne un viņas kolēģe Atbalsta nodaļas ģimenēm ar bērniem vadītāja Ilona Reinholde atzīst, ka mediji bieži vien, stāstot par konkrētām situācijām, kurās it kā kādam nav sniegta pienācīga palīdzība, notikušo ataino vienpusēji, neiedziļinoties būtībā un aizmirstot uzklausīt sociālo darbinieku viedokli šajā jautājumā.

Jāpilda līdzdarbības pienākumi

Nesen LNT raidījumā tika vēstīts par daudzbērnu ģimeni Madlienā, kur sociālie darbinieki bērnus atstājuši bez skolas brīvpusdienām. Madlienas sociālā centra vadītājai vēl joprojām ir grūti runāt par notikušo, jo ģimene, kura izraisīja minēto ažiotāžu, pašvaldības palīdzību saņēmusi regulāri un summa, kas tai gada laikā piešķirta dažādu pabalstu veidā, nebūt nav maza. «Atainojot šādas situācijas ar televīzijas starpniecību, svarīgi atspoguļot vairāku pušu objektīvu viedokli. Jāpiebilst, ka «Sociālo pakalpojumu un palīdzības likuma» 7. pants nosaka klienta pienākumus aktīvi iesaistīties savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus. Te nu gribētos jautāt, vai tas ir daudz prasīts, – pašai ģimenei līdzdarboties savas situācijas uzlabošanā?» saka I.Reinholde.

Jāiegūst trūcīgā statuss

Ritot laikam, mūsu sabiedrībā ir izveidojusies klientu grupa, kuru sociālie darbinieki sauc par ilgstošiem klientiem. Tie ir sociālās palīdzības saņēmēji vairāku gadu garumā, un diemžēl šo modeli lēnām un neatlaidīgi pārņem ilgstošo klientu pēcnācēji. I.Medne stāsta, ka trūcīgām ģimenēm, kurām nav nekādu ienākumu vai tie ir mazāki par valstī noteikto garantēto iztikas minimumu (GMI), tas ir, 40 latiem, ir iespējams sociālajā centrā saņemt GIM pabalstu, dzīvokļa pabalstu komunālo un īres maksājumu segšanai, ēdināšanas pabalstu skolās un pirmsskolas izglītības iestādēs. Atlaidi pirmsskolas izglītības iestādēs piešķir uz trīs mēnešiem, pusdienas skolā – vienam mācību pusgadam. Ja ģimenes materiālais stāvoklis neuzlabojas, iespējams sociālajā centrā vērsties atkārtoti. Lai ģimene vai persona saņemtu GMI vai cita veida pabalstu, tai vispirms jāiegūst trūcīgas ģimenes vai personas statuss, un tas notiek, deklarējot savus ienākumus.

Pabalstos saņēmuši vairāk kā tūkstoti latu

I.Medne atzīst, ka iepriekš minētais diemžēl nav izņēmuma gadījums, kad sociālās palīdzības saņēmēji visu atbildību uzveļ institūcijām, uzskatot, ka sevis un savas ģimenes labā pašiem nav jāpakustina ne pirkstiņš. «Mums ir patstāvīgi, turklāt ļoti prasīgi, klienti. Ir ģimenes, kurām pašvaldība gadā dažādu pabalstu veidā izmaksājusi 1181, 940, 886, 835 un 775 latus. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Palīdzība, ko sniedz pašvaldība, ir liela, tikai nereti ar rūgtumu jāsecina – tai nav novērtējuma. Realitāte ir tāda, ka lielākoties šie klienti, kuri nekad nav bijuši aktīvi darba tirgū, ir ar izteiktām prasībām. Daudzi no viņiem nezina, ko nozīmē nostrādāt noteiktas stundas un tad pagūt apdarīt mājas darbus, pabarot bērnus utt. Arī tā saucamā simtlatu stipendija nav risinājums šiem klientiem, jo liela daļa no viņiem atrod iemeslu, lai strādāt vajadzētu mazāk vai vispār nestrādāt, jo GMI pabalstos var saņemt pat vēl lielāku summu kā mēnesi nostrādājot stipendijas programmā.

Pabalsta izmaksas dienu neaizmirst

Atgriežoties pie iepriekš pieminētās Madlienas ģimenes, I.Medne atzīst, ka viņu ļoti satrauc tas, cik vienpusēji TV raidījumā atspoguļota šī problēma. «Toreiz skaļi izskanēja – daudzbērnu ģimenē bērni atstāti bez brīvpusdienām! Kādi gan darbinieki tur strādā! Bet tika aizmirsts, ka arī vecākiem pašiem ir pienākumi, kas jāpilda. Arī mums ir klienti, kuri pašu neizdarības dēļ nav saņēmuši pabalstu, un tad nākas dzirdēt – ak tā, man nepienākas? Es saprotu, ka klienti ir psiholoģiski noguruši, bet tas nedod tiesības mūs personīgi aizskart,» saka I.Medne, un I.Reinholde papildina: «Tiekoties ar klientu, mēs varam runāt par sociālo darbu, palīdzību. Ja atbilde uz iesniegumu cilvēku neapmierina, viņam ir tiesības to pārsūdzēt. To visu var izdarīt civilizēti, nevis situāciju risināt, aizskarot darbiniekus. Daudzi klienti ilgstoši nestrādā, viņiem veidojas depresija, bet ir jāsaprot, ka arī šeit strādā cilvēki ar saviem pienākumiem, kritērijiem, un mēs nevaram tos pārkāpt.» «Šobrīd likumdošana šiem ilgstošiem klientiem ir labvēlīga, jo klientu līdzdarbība ir nosacīta. Pirms kāda laika pašvaldība apmaksāja psihologa pakalpojumus. Mēs uz tiem pierakstījām klientus, bet daļa tā arī neieradās. Aizbildinājums, – ak, aizmirsu! Pabalsta izmaksas dienas sociālajā centrā šie klienti gan neviens neaizmirst,» saka I.Medne, raksturojot palīdzības prasītāju vēlmi vai, pareizāk sakot, nevēlēšanos, kaut ko savā dzīvē mainīt.

Sociālajiem darbiniekiem ir savi kritēriji

«Sadarbībā ar NVA pie mums vairākas reizes bija pieejamas jurista bezmaksas konsultācijas. No sešiem pierakstītajiem cilvēkiem atnāca tikai divi. «Kad vēl būs, es aizmirsu?» Es saku: «Diemžēl šis bija vienreizējs projekts, un jūs šo iespēju neizmantojāt.» Pērn vecākiem varējām apmaksāt bērnu emocionālās audzināšanas kursus. Šo grupu vadīja psihologi, nodarbības notika tuvu šo klientu dzīves vietai, bet arī tad atnāca tikai daži cilvēki,» stāsta I.Reinholde.

Rezumējot iepriekš teikto, I.Reinholde piebilst: «Arī sociālajiem darbiniekiem ir savi kritēriji, pēc kuriem tiek sniegta palīdzība katrā konkrētajā situācijā, mums ir jāievēro likumi. Bieži vien tiek uzsvērta institūciju neizdarība, bet kur ir vecāku atbildība? Normatīvie akti norāda, ka institūcijas atbalsta, sniedz palīdzību, bet Civillikuma ģimeņu daļā ir norādīta arī vecāku atbildība. Varbūt jāsāk ar primāro? Te nav runa par tām ģimenēm, kurās jau tiek risināts jautājums par aprūpes tiesību atņemšanu. Klienti ir dažādi. Vieni pilda līdzdarbošanās pasākumus, bet citi ir noskaņoti maksimāli gūt labumu no pašvaldības. Tas ir patērētāja modelis. Ir cilvēki, kuriem statusa maiņa notikusi krīzes rezultātā, bet ir ilgstošie klienti, kas šeit nenāk lūgt palīdzību – viņi to pieprasa! Te nu gribas jautāt – bet vai pats esi izdarījis visu savā labā?»

Tie, kas paši vēlas, problēmas atrisina

Darot sociālo darbu, darbiniekiem liels gandarījums ir par tiem klientiem, kas nonākuši vien īslaicīgās grūtībās. «Šiem cilvēkiem vajag tikai nedaudz palīdzēt, ieteikt, kā labāk risināt viņu problēmas, un klients saka, – ak, kā gan es pats to neiedomājos! Viņš šos ieteikumus ņem vērā un pilda, līdz situācija pamazām atrisinās. Dažreiz ģimene, kurai palīdzība patiesi būtu nepieciešama, līdz mums pat nenonāk. Par viņiem mēs uzzinām no radiem vai kaimiņiem, un viņi ir tie, kuri gandrīz vai aiz rokas šurp jāatved. Ja notiek kas slikts – pirmais jautājums – kur bija sociālais dienests un sociālie darbinieki? Bet te man gribas jautāt – cik tālu sociālais darbinieks cilvēkam var palīdzēt, ja viņš pats neko necenšas mainīt ?» saka I.Medne. Vienisprātis ir arī kolēģe I.Reinholde: «Mēs savā ikdienas darbā piesaistām ļoti daudz resursu, tajā skaitā arī nevalstiskās organizācijas. Skaidrojam, kādas ir iespējas. Tie, kas patiesi vēlas, savas problēmas atrisina. Ja tādas rodas atkārtoti, mēs atkal risinām. Bet, ja problēmas jau ir ilgstošas un cilvēkam vairākkārt izskaidrots, kas viņam savā labā jādara, turklāt uz vienu vai otru iestādi pat uzzīmēts ceļš, un tomēr nepieciešamais netiek izdarīts, tad grūti te ko piebilst. Parasti ir konkrēts pamatojums, kāpēc palīdzība netiek piešķirta, vai tas ir bijis līdzdarbības trūkums, vai kāds cits pamatojums. Likumdošana nosaka, ka mums ir jāpalīdz, jāatbalsta, bet ir noteikta arī vecāku atbildība. Te nu atliek novēlēt vispirms sākt ar sevi un tikai tad prasīt no citiem,» saka I.Reinholde.




Pievienot komentāru:     

   Vārds vai segvārds:*
  Skaitlis "7":*   
   Komentārs:*

    


Portāla Fakti.lv vadība neatbild par rakstiem pievienotajiem apmeklētāju komentāriem, kā arī aicina to autorus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā rakstu komentēšanas iespēja var tikt liegta.

        


 1. 

enija 
2011-02-20  18:33:22
Pilnīgi pareizi, kas cilvēkus noved tik tālu , pašu ievēlētie deputāti. Lai arī skandina darbus var atrast, ja grib , var strādāt, jā var . Tikai visi uzdzīvo uz tā darba ņēmēja, gan valsts, gan darba devēji. Maksā verga algu.

tātad 
2011-02-20  13:16:05
izsalkušie paliek nikni

vidutajs 
2011-02-19  21:19:29
un diez ko dos emocionālās audzināšanas kursi darba meklējumos, un vēl laukos. zemē nosviesta valsts nauda- un viss un cik vietās tā netiek nelietderīgi izmantota. par LNT gan var piekrist, ar to viņi grēko-tautas balss. komentāri vajadzīgi no visām konfliktā iesaistītajām pusēm.

1
Aktuāli
Jaunākās ziņas
Arhīvs
          1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29  





© JP. Visas tiesības rezervētas.  | Kontakti  | Reklāma portālā  | Komentāri portālā  | Autortiesības