Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

To, ka Leonam Amoliņam piemīt apbrī-nojama enerģija, profesors Oļģerts Grāvītis secinājis jau pasen. Un vai gan cits vērtējums maz iespējams, ja diriģenta, pedagoga un komponista radošais mūžs ir daudzpusīgs un bagāts? To pamanījuši arī tie, kuru ikdiena vai svētku brīži nav iedomājami bez mūzikas. Tāpat tie, kurus kopā pulcē viņa autorkoncerti, kas pēdējos gados jau kļuvuši par jauku pavasara tradīciju.

Arī šis marts atnāk ar diviem koncertiem (Ogrē un Rīgā), un mēs, zinot, ka aprīlī Leonam Amoliņam ir dzimšanas diena, droši varam teikt: "Skaista 75. jubilejas ieskaņa!" Taču viņš pats šo faktu īpaši neuzsver.
- Par jubileju īpaši nedomāju, un nav jau arī laika tam. Brīžiem pasaules temps ir tik ātrs, ka nevari pat attapties, cik daudz gadu jau nodzīvots. Nereti man ir šķitis: laika skrējiens piebremzēsies, taču nekas lēnāks nekļūst, tāpēc arī es, atrodoties šajā ritumā, eju un neko nebremzēju. Ko vēl varu un spēju, to daru. Nezinu, vai citi arī tā domā, bet es uzskatu, ka laiks skrien milzīgi ātri

- Manuprāt, šī atziņa jums nav sveša jau sen. Kas bijis galvenais stimuls, kāpēc tik daudz esat centies paveikt, vadot korus, orķestrus, mācot jaunos mūziķus, pašam komponējot? Pat Mūzikas akadēmiju absolvējāt trīs reizes...
- Tajā laikā man šķita: būšu gudrāks, tātad būšu lietderīgāks. Nu, nesanāca viss, kā iecerēts... Pašam liekas: varēju vēl daudz ko izdarīt. Manas zināšanas, mana pieredze varēja tikt vairāk izmantota. Arī tagad labprāt piedalītos dažādās norisēs. Bet, ja nu man atvēlēta tikai skatītāja vai klausītāja loma, neko darīt. Neesmu mācējis sev kaut ko pieprasīt. Esmu strādājis, un viss.

- Radošajiem ļaudīm pēdējos gados pārmet pieklusumu, pagurumu. Vai jūs arī piekrītat, ka inteliģence šobrīd tā kā pagājusi maliņā?
- Jā, tā nu tas ir: radošie ļaudis, komponisti arīdzan, pašlaik ir ļoti neaktīvi. Pats arī par to esmu pārliecinājies. Piemēram, bija doma reizi mēnesī sanākt, salikt galvas kopā, pavērtēt mūsu kultūras situāciju, izteikt savus ierosinājumus, kas būtu darāms, lai pozitīvi mainītos vispirms jau valsts attieksme pret kultūru. Diemžēl tiem, kuri ir Saeimā, valdībā vai ministrijās ir citas prioritātes, tāpēc tas, kas saistīts ar kultūru, ir krietni nolaists. Bet tā nedrīkstētu būt. Arī par Dziesmu svētku kustību, par koru nākotni ir nopietnāk – valstiskāk – jādomā, nevis jāatstāj pašplūsmā un pašvaldību ziņā. Taču mums neizdevās sanākt kopā. Žēl. Pašlaik valdošais princips ir” "Kāpēc darīt, ja var nedarīt?"
 Vēl piemērs. Ielūdzu kādu cilvēku uz koncertu. Viņš man saka: "Tu esi traks, priekš kam tev to vajag? Kāpēc tu to dari?" Tad arī es sev pārjautāju: "Jā, kāpēc?" Es nedarīšu, un nekas nemainīsies.

- Bet pietrūks prieka tiem cilvēkiem, kurus esat iesaistījis koncertu sagatavošanā, tāpat klausītājiem.
- Jā. Un tas ir tas, kas mani dzen tālāk. Jo apkārt taču mums ir dzīvība, kustība, viss notiek, tātad arī es nevaru palikt uz vietas, arī man jāiet uz priekšu un kaut kas jādara.
 Man ļoti nepatīk, ja kāds žēlojas: "Ko nu te, te jau viss tāpat ir cauri...". Es prasu: "Ko tu pats dari, lai tā nebūtu?" Tad viņš apvainojas... Bet es remdenu pieeju neciešu. Vai nu esmu "par" vai "pret", bet nekādā gadījumā nevaru būt vienlaikus abās pozīcijās. Turklāt, jo kļūstu vecāks, jo stingrāk sevi vērtēju. Un tad liekas: ārprāts, kādas kļūdas esmu pieļāvis! Bet, ko es nu vairs! Kā ir, tā ir.

- Šobrīd jums aktuālākais ir gatavošanās koncertiem. Ar ko piepildītas citas dienas?
- Lielākoties arī ar mūziku. Mājās man klavieres atrodas telpā, ko tik bargā ziemā kā šī nespēju piekurināt, lai nebūtu jānokurina visa malku. Tāpēc braucu uz Rīgas 2.  mūzikas skolu, kur ir klavieres, pie kurām varu no rīta līdz diviem pēcpusdienā strādāt. Tas arī ir tas, ko es vēlos: gaiša, liela telpa, labas klavieres un klusums. Galvenokārt spēlēju savus skaņdarbus. Paskatos arī citas partitūras, kas interesē. Taču es ļoti daudz mūzikas zinu, un nav man īpašas vēlēšanās kaut ko atkārtot. Cenšos arī visus darbus un pienākumus sakārtot tā, lai atrastu laiku komponēšanai. Jo ar mani ir tā: ja es sāku ko jaunu, gribas tam veltīt katru brīdi, bet parasti visu iekārtot tā, lai varētu tikai komponēt, ir grūti.
 Bet pēcpusdienās un vakarpusē dažkārt aizbraucu kādu filmu vai sporta spēli noskatīties, vai braucu mājās, padaru kaut ko saimniecībā, palasu. Vasarās makšķerēju, rudeņos labprāt sēņoju. Ziemā arī sakārtoju un pārkārtoju to, kas man vajadzīgs notīs. Tv pārraides skatos maz, pārsvarā tikai krokodilus (raidījumus par dzīvniekiem – I. K.) vai sportu.

- Vai dzejoļi arī vēl rodas?
- Es nezinu, kad tie iesākās, un nezinu arī, kad tie beidzās... Jau apmēram gadu pa kādam atnāk, bet jūtu - nav tas. Laikam vairs nav nepieciešamības sevi tā izteikt. Savulaik gan bija tāds kā trakums iekšā: jāraksta, jāraksta. Pat, automašīnā braucot, esmu apstājies, lai pierakstītu. Pirmo krājumu "Mans mūžīgais sentiments" apgāds "Pētergailis" izdeva 2007. gadā. Gatavs arī otrs krājums. Ceru, ka to izdos. Jo es pats jokoju: ja tev ir tikai viens krājums, var domāt, ka esi to atradis uz ielas, ja divi – tas jau ir nopietnāk.
 Gribas savākt materiālus un uzrakstīt par Māti Terēzi. Tas ir mans sens sapnis. Pirms diviem gadiem tapa trīsdaļīgs skaņdarbs korim un sitamajiem instrumentiem "Vēstures liturģijas" ar Karola Vojtilas jeb Jāņa Pāvila II tekstu.

- Radošā biogrāfija liecina, ka tieši Ogrei pieder liela jūsu mūža daļa.
- Ļoti liela. Tas viss bija ļoti nopietni. Man patiešām ir laimējies, jo tas, ko es Ogrē darīju jau pirms Atmodas, un tas, ko veicu ar vienu slodzi, pusotru vai divām, viņiem bija vajadzīgs. Kultūras cilvēki to saprata, es to sapratu, un mūsu savstarpējās attiecības bija ļoti labas. Četrdesmit gadus es biju rajona virsdiriģents! Tagad domāju: četri gadu desmiti! Daudz. Ogrē paveiktais arī ir vislielākais, ko es varēju ar viņu palīdzību savā radošajā mūžā izdarīt. Man ir prieks, ka, laikiem un priekšniekiem mainoties, kultūras vide Ogrē saglabājusies ļoti labvēlīga. Vienmēr esmu ar mieru piedalīties viņu rīkotajos pasākumos, un daru to ar lielu prieku un atbildību.

- Kādus novēlējumus gribat dzirdēt dzimšanas dienā?
- Nekādu svinību nebūs. Tā jau ir nepieklājība, sagaidīt 75. dzimšanas dienu un vēl svinēt! Tāpēc arī koncertus rīkoju martā, nevis aprīlī. Dzimšanas dienā paņemšu mašīnu un kaut kur aizbraukšu uz visu dienu. Arī telefons būs izslēgts.
Ar Leonu Amoliņu tikusies Inta Kārkliņa