Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Kādā pievakarē Ogres ģimnāzijā viesojās ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.

Ogres ģimnāzijā jau gandrīz par tradīciju kļuvušas vecāku sapulces, kuras norisinās pēc līdzīga principa – sākumā vidusskolas skolēnu vecāki tiek aicināti uz kāda zinoša un aktuāla speciālista lekciju skolas aulā, tad seko tikšanās ar klašu audzinātājiem un sapulces jau klašu kolektīvu vecāku starpā. Šoreiz pieaicinātais vieslektors bija ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.

Aina Poiša bija ieradusies, lai runātu ar vecākiem par motivāciju – gan sevī, gan – kā rosināt to savos bērnos. Viņa jau sarunas sākumā sacīja, ka šo vakaru vēlas veidot kā sarunu, vairāk skaļi domājot, nevis atstāstot gudras grāmatas. Saprotami un bez kā lieka. Lai, aizejot vakarā mājās, cilvēki atcerētos runātā būtību. Ģimenes psihoterapeite, kura plašākai sabiedrībai kļuvusi pazīstama pēc sarunu šova «Aina», stāstīja daudz noderīga, tomēr vairākkārt atgādināja, ka, tikai noklausoties kādu konkrētu recepti vai lekciju, nekas pats no sevis neuzlabosies. Vienas receptes, kas derētu visiem, nav un nekad nav bijis.

Krīzes blakusefekti ar plusa zīmi

Viens no krīzes nestajiem blakusefektiem, tomēr šoreiz ar nosacītu plusa zīmi, ir patiesums, ko tā gandrīz ar varu uzspiež. Vairs nevaram sacīt saviem bērniem: «Mācies, lai varētu iegūt augstāko izglītību un strādāt labi atalgotu darbu!», ja tajā pašā laikā paši esam palikuši bez darba. Atklāta attieksme ir daudz svarīgāka, kā mums brīžam šķiet. Tāpēc nevienu sargāt no realitātes nevajadzētu. Pēc Ainas vārdiem, krīze mums neļauj piemelot un pašiem dzīvot savās ilūzijās. Tā liek piepūlēties, lai darītu mūsu dzīves labākas. Izglītības diploms ir pārāk vispusīga motivācija, lai bērns ar prieku dotos uz skolu. Kā to radīt un kas katram ir motivācija? Tā atšķiras, jo atkarīga no emocionālā fona, kas ikvienam ir citāds, katram savs.

Krīze neļaujot uztvert apkārt notiekošo, cilvēkus un mantiskās vērtības, kā arī mazos (un lielos) dzīves komfortus kā kaut ko pašsaprotamu. Cilvēki vairāk apgūst ko jaunu. Kaut vai dažādas prasmes. Arī pati Aina bija ieradusies ar pašas gatavotu žabo. Viņa atzina, ka agrāk varbūt būtu atļāvusies ko tādu nopirkt, tomēr tagad viņa to uzmeistarojusi pati. Mums arī biežāk nākas uzņemties dažādus riskus, kas mūs padara drosmīgākus.

Krīze arī liek dzīvot šeit un tagad ar to, kas mums ir. Ja piemeklējusi apātija, neviens no malas dzīves sparu un dzirksti acīs nespēs iedot. Starp citu, no apātijas līdz depresijai ir viens mazs solis. Tomēr dzīvē visai reti atgadās kā pilnmetrāžas filmās, kad kāds notikums pēkšņi izmaina visu līdz šim šķietami pelēcīgo dzīvi un padara to baudāmu, krāšņu, un katrs rīts sākas ar smaidu sejā. Patiesībā, lai radītu sevī paliekošu optimismu (ja vien tas nav jau Dabas dots), ar sevi ir mērķtiecīgi jāstrādā.

Vienu no veidiem – šķietami elementāra metode. No rīta pamostoties, jāatrod kas tāds, kas liks priecāties par to, ka esam dzīvi. Tas var būt kāds mazs dzīves prieciņš, hobijs vai kas cits. Noteikti jāatrod vismaz nedaudz laika, ko veltīt tam. Vakarā pirms gulētiešanas domās «jāizķidā» pagājusī diena un jāatrod tas, kas vismaz kādu laika sprīdi sagādājis prieku. Jo arī gulēt doties ar problēmām pilnu galvu nedrīkst.

Motivācija izmantot to, kas dots

Svarīgs faktors motivācijas un arī baudāmas dzīves veidošanā ir vide. Ģimenē visi ir emocionāli atkarīgi viens no otra. Bērnu motivācijā īpaši liela nozīme ir vecākiem, jo, lai gan pieaugot tas mazinās, tieši māte un tēvs ir paraugs. Labs vai slikts, tas ir katra paša ziņā. Savukārt bērni ir motivācija saviem vecākiem, jo tieši viņi ir tie, kas liek ticēt nākotnei un labākai rītdienai. Pēc Ainas vārdiem: «Aiziet pasaulē bez spārniem, tas ir – neaiziet nekur!»

Bet tajos brīžos, kad šķiet, ka vairs nav spēku dzīvot tālāk un turpināt darboties un cīnīties, ir jāpiespiežas, jāatver savas iekšējās rezerves un pāri savam tukšumam un nespējai jādod kādam citam. Vienalga, vai kas mantisks, vai vēl labāk, kas netaustāms. Tad, dodot citiem, arī sevī radīsies attieksme «man ir». Un, ja ir šī apziņa, tad tiešām atrodas spēks darboties tālāk.

Cilvēkam var iedot zelta oliņas, bet vai viņam būs motivācija un vēlēšanās tās likt lietā? Tas atkarīgs no katra paša, kā izmantot to, kas dots.

Aina Poiša arī pieminēja pirms pāris gadiem mūsu aktualitāšu lokā ienākušo aizraušanos ar psiholoģiju. Pēc būtības iedziļināties prāta procesos un mēģināt labāk izprast sevi un citus, protams, ir tikai apsveicami. Tomēr psiholoģija kā aktuāls hobijs arī izdarīja milzīgu lāča pakalpojumu. Lielākā daļa cilvēku uzsvaru tajā likuši uz personību. Tāpēc, attīstot apziņu, ka katrs esam tāds individualitāte, personība un tik neatkārtojams, piemirsām par sazināšanos ar citiem un to, ka arī apkārtējie ir tikpat unikāli un neaizstājami, kā mēs paši. Domājams, tas nav attiecināms uz visiem, tomēr šāda tendence esot bijusi vērojama.

Pēc Ainas vārdiem, skaisti runāt par dzīvi – tā nav māksla. Tomēr, lai dzīvotu baudāmu dzīvi, bieži nākas pārbaudīt savu pašdisciplīnu, lai dažādās situācijās un pārbaudījumos nezaudētu cerības un nepadotos. Aina Poiša katram novēlēja sastapt savu aicinājumu, būt laimīgiem un nevis tikai atražot.

Ne tā pati Aina, kuru iepazinām «Ainā»

Pēc publiskās sarunas devāmies uz Ainas Poišas vārda māsas Ainas Bērces, Ogres ģimnāzijas direktores, kabinetu, kur viešņa mūs laipni uzņēma, lai turpinātu sarunu nu jau starp psihoterapeiti un topošajām žurnālistēm no «Ogres Vēstis Visiem” un Ogres ģimnāzijas avīzes. Nu apspriestās tēmas bija vairāk personiskākas, lai labāk iepazītu pašu Ainu Poišu, viņas uzskatus un viedokli.

Nedaudz tika runāts arī par nu jau pasenā vēsturē esošo sarunu šovu «Aina». Poiša atzīst, ka, izlemjot, piedalīties tajā vai nē, īsti nav zinājusi, uz ko «parakstījusies». Lēmumu nācies pieņemt gandrīz sasteigti. Arī ar zvaigžņu slimību neesot slimojusi, visdrīzāk, savu gadu un dzīves pieredzes dēļ. Saistībā ar šovu esot dalītas jūtas, tomēr viņa dzīvojot dzīvi bez nožēlas. Aina, kā pati atzīst, ir avantūriste. Un, ja ir iespēja, tā jāizmanto, jo otrreiz tā var arī neatnākt. Viņas vīzija par šovu esot bijusi veidot to kā alternatīvu žurnālista Jāņa Dombura politisko debašu raidījumam «Kas notiek Latvijā?» sabiedriskā un sociālā jomā. Tomēr, ja šovs būtu raidīts reizi nedēļā, nevis katru dienu, būtu bijusi iespēja radīt daudz kvalitatīvāku materiālu. Lai gan pati jau sen esot atstājusi to laiku aiz muguras, tikai tagad saņemot atgriezenisko saiti – tieši tagad cilvēki sakot, ka šāda šova pietrūkst. Toreiz tika nolemts pārtraukt, jo bija kritušies reitingi, parādījusies konkurence. Tēls, kāds tika radīts šovā, gan īsti neatbilst Ainai pašai. Tomēr viņa bijusi darba ņēmējs, tāpēc nācies spēlēt pēc producentu noteikumiem.

Gribētos prasīgāku patērētāju sabiedrību

Skatoties uz reitingiem, var secināt, ko publika «ēd». Aina vēlētos, lai sabiedrība būtu prasīgāka pret masu medijiem.

Par ieguvumu savai dalībai sarunu šovā viņa min pieredzi un ieskatu tajā, kā TV saturs rodas. Iespēju redzēt no otras puses, ne tikai no dīvāna. Šova laikā viņa esot apguvusi TV noteikumus un ir pateicīga par to.

Arī šovā «Dziedi ar zvaigzni» Aina piedalījusies sava avantūristiskā rakstura dēļ. Ar paškritiku Aina esot uz «tu», tāpēc paredzējusi, ka tikšot izbalsota jau pēc otrās nedēļas. Tomēr sanācis palikt daudz ilgāk. Ļoti patīkami bijis pēc šova vēl gadu muzicēt kopā ar kantri grupu «Klaidonis». «Ja man kāds būtu teicis pirms pieciem gadiem, es neticētu. Bet tagad tas ir noticis!» viņa saka.

Lai gan par ekstrēmisti sevi neuzskata, kā pašu pārgalvīgāko savā mūžā pagaidām uzskata kāpšanu kalnos bez īpašas sagatavošanās, kad kalna vidū nespēj vairs iet uz priekšu, bet gribas nomirt. Un tad piedzīvot otro elpu un tikai kalnā saprast, uz ko īsti esi parakstījies.

Kad jautājām par profesijas un privātās dzīves robežām, Aina atbildēja, ka tās sev  novilkusi visai striktas. Viņa nemēdz strādāt ar paziņām, jo tad novērtēt situāciju, pacienta psiholoģisko stāvokli objektīvi, neņemot vērā tēlu, kāds par cilvēku izveidojies, ir ļoti grūti. Ģimene un draugi zina un rēķinās ar to, ka ārpus darba laika Aina ir tikai cilvēks un uztver lietas un notikumus tāpat kā visi, bez nepārtrauktas psiholoģiskas analīzes, kā kādam varētu šķist.
Vēl ikdienā mēs visi mēdzam grēkot ar to, ka, kādam iesākot ko teikt, mēs domājam, ka jau zinām, kas otram padomā, un pārtraucam, tādējādi atņemot to uzmanību, kas ir ļoti vērtīga, lai cilvēks atvērtos un justos novērtēts.

Svarīgākā no nākotnes iecerēm? Aina Poiša min ieceri strādāt ar karavīriem, kuri atgriezušies no Afganistānas, Irākas un citām militārajām zonām. Jo tieši šo karavīru ģimenēs pēc atgriešanās ir ļoti liels šķiršanos skaits. Lai gan karavīrus uz pāris nedēļām ved uz rehabilitāciju, tomēr tur viņi iziet medicīnisko rehabilitāciju, kā jau parasti sanatorijās – masāžas un citas procedūras. Tomēr psiholoģiski viņi joprojām ir tur, misijās, un ir psiholoģiski deformēti. Un viņu sievas to nespēj saprast. Viņiem trūkst ģimenes izglītības. Tomēr pagaidām to kavē birokrātiskais aparāts un papīru kalni, kas jāparaksta, jāsaskaņo un jāapstiprina. «Karavīrs ir karavīrs. Kas tad viņam, tikai iemācīties izjaukt automātu, ciniski šaut, un nekā cita nav. Tā nav, tas arī ir it tikai darbs, ko viņi izvēlas, ja tā ir profesionālā armija. Tā nav visa dzīve.»

Signes Madaras Akmeņkalnes foto: Psihoterapeite Aina Poiša kopā ar Ogres ģimnāzijas skolas avīzes žurnālistēm Zani un Elīnu.