Kultūras Ziņas Publicēts: 2012-01-30 11:26:00 / Pašvaldība
Ziņot redakcijai
“Kultūras Ziņas” jautā Ogres novada domes priekšsēdētājam Edvīnam Bartkevičam.
- Ja jau pat aizvadītā gada nevārda statusu ieguvis jēdziens “konsolidācija”, nav grūti noprast, ka arī pašvaldību turība nevarēja lepoties ar pieaugumu. Šim gadam arī savas prasības un vēlmes, uzdevumi, kas jāveic, plāni, kuri jāīsteno.
- Pēdējie gadi bijuši kritiski daudzām jomām, un kritiski arī kultūras pasākumiem, jo tās rocības, kāda mums visiem bija līdz 2008. gadam, sen vairs nav. Arī pašvaldības cītīgi piedalījušās valsts budžeta konsolidācijā, un mūsu budžets tāpat gadu no gada ir samazinājies. Turklāt – ne jau pa santīmiem. Pērn, piemēram, par miljonu. Šogad budžets nav samazinājies naudas izteiksmē, taču viss kļuvis dārgāks: elektrība, degviela, līdz ar to arī siltums. Bet, piemēram, finansējums ceļu uzturēšanai, kas nāca kā mērķdotācija, ir samazināts. Ja šobrīd Ogres pilsētai ceļu uzturēšanai ir palicis ap 160 tūkst. latu, tad ceļu uzturēšanas iepirkums mums prasa 1,5 milj. latu. Savukārt mūsu teritorijā esošās Daugavpils maģistrāles uzturēšanai, kam 50% līdzekļu būtu jānodrošina valstij, bet 50% - pašvaldībai, valsts atvēl 20 tūkst., bet iepirkums prasa 170 tūkst. Tātad pašvaldībai jāpieliek 150 tūkst. No kā?
No šāda aspekta raugoties, pērnais gads jau bija dramatisks un kritisks, un tāds solās būt arī 2012. gads. Jo mūsu “maciņš” ir tikai tie nodokļi, ko paši iedzīvotāji samaksājuši. Bet visi uzskata: ja es maksāju nodokļus, tad ielai līdz manai mājai ir jābūt asfaltētai. Ja es maksāju nodokļus, tad ar savu kori gribu aizbraukt uz Ameriku. Tāpat gribu Dziesmu svētkos dejot jaunos brunčos, nevis vecajos. Taču "maciņš" ir viens!
- Kā šajā saspringtajā finanšu situācijā jūsu novada daudzo prioritāšu vidū vieta atrodas arī kultūras norisēm?
- Ogres novads vienmēr ir centies noturēt jau sasniegto bāzes līmeni. Proti: panākt, lai gan mākslinieciskajā ziņā, gan finansiālajā ziņā samazinājums nebūtu tik dramatisks, ka kaut kas likvidētos. Turklāt visus pēdējos gadus, dalot budžetu, ir skaidrs: ja mēs gribam kādam vairāk, tad no kaut kā ir jāatsakās. Par laimi, līdz šim brīdim neesam atteikušies ne no mākslas skolas, ne mūzikas skolas, ne dejotājiem vai dziedātājiem. Kolektīvu skaits mums nav samazinājies. Bet galvenais – viņu mākslinieciskais līmenis ir saglabājies augsts.
Atradām iespējas arī nosiltināt Ogres Kultūras centra fasādi, un jau šobrīd ietaupīto “siltuma naudu” varam izlietot kur citur – kolektīvu vai pulciņu vadītājiem, pasākumiem vai kam citam. Jā, arī siltummezgls ir izremontēts. Arī tas ļauj samazināt agrākās izmaksas.
- Nešaubos, ka it bieži dzirdat jautājumus (pārmetumus): “Kāpēc tomēr kultūrai tik daudz līdzekļu piešķirts?”
- Gadās. “Kāpēc kultūrai daudz?” “Varbūt, ja viņiem kaut ko neiedotu, mēs tomēr varētu kādu ielas posmu izremontēt?” “Varbūt atbalstīt kādu ziemas sporta veidu aktīvāk...” Es neuzskatu, ka mēs kultūrai atvēlam daudz līdzekļu, jo mums tādas summas nemaz nav. Pat likvidējot visu kultūras budžetu, mums nebūs tik daudz naudas, lai visus ceļus izremontētu.
Vienmēr, par līdzekļu piešķiršanu domājot un domē spriežot, mēs prasām, lai jebkurā nozarē tiktu pateikts, kādas ir prioritātes, kuras atbalstām, un vīzijas, uz ko ejam, un to tad arī noturam. Mūsu kultūras darbinieki parasti ir likuši akcentu uz pašdarbību un kultūras pasākumiem, kas jānotur labā mākslinieciskā līmenī. Zinu, ir arī rinda pasākumu, no kā pērn atteicāmies, jo nevarējām atļauties.
Jā, finansiālais aspekts ir svarīgs, taču vēl svarīgāks, manuprāt, ir kas cits: ko mēs vēlamies, kāpēc mums kultūra ir nepieciešama? Kāpēc tradīcijas jāsaglabā, jākopj, jāattīsta? It sevišķi šajā kontekstā, kas izskan reizē ar referendumu. Vai gribam saglabāt savas nacionālās īpatnības un kā to izdarīt? Tāpēc šobrīd tas, ko dara mūsu kori, dejotāji, teātri, audēji, zīmētāji, ir vienīgais sarkanais pavediens, kas atšķir mūs no citiem un apliecina: jā, mēs esam piederīgi latviešu nācijai, latviešu tautai.
- Vērojot, ka veidojas arvien jauni kolektīvi un palielinās dažādās kultūras aktivitātēs iesaistīto pulks, jāsecina, ka tā domā daudzi.
- Arī deviņdesmito gadu sākumā Latvijā bija smaga ekonomiskā situācija gan pašiem cilvēkiem, gan pašvaldībām, gan kolektīviem. Bet jau tad novērojām, ka mums veidojās jauni kori, kolektīvi, un pašdarbnieku skaits toreizējā Ogrē pieauga, pat salīdzinot ar padomju laiku. Arī šobrīd kolektīvi nāk klāt, un Ogres novadā un pašā Ogrē notiekošais rāda, ka tie vairs nav tikai kultūras pasākumi, bet daudz kas vairāk. To dzird, parunājot ar pašiem koristiem vai dejotājiem: viņi jūtas cits citam piederīgi, jūtas kā ģimene, kur līdzās otra plecs un atbalsts.
Jā, mēs varam katrs iet pie sava psihologa, izsūdzēt bēdas, paraudāt un cerēt, ka kļūs vieglāk, bet vieglāk kļūst arī, satiekoties ar līdzīgi domājošiem, kopā dziedot, dejojot, muzicējot. Radoši darbojoties, arī ikdienas rūpes vairs nenomāc tik stipri, un nevajag domāt, ka nu “ir vakars” un jābrauc uz Īriju...
Tie ir tie aspekti, kā dēļ varbūt tomēr ir vērts kādreiz upurēt kādu ceļa posmu, nenoasfaltēt to vai neizrakt kādu grāvi lietus ūdeņu novadīšanai, bet saglabāt šo kultūras lauku un tās iestrādes, kas šobrīd Ogres novadā ir ļoti labas.
- Sarīkojumos jūs esat arī skatītāju vai klausītāju pulkā. Turp ejat kā amatpersona vai tomēr paša interešu vadīts?
- Notiekošais mani interesē, un, ja laiks atļautu, ietu vēl biežāk. Taču šajos gados, kas nostrādāti pašvaldībā, izveidojusies ne tikai cilvēciska interese, bet arī vērtējoša un kritizējoša attieksme. Vērtēju, vai tas mani uzrunā, vai nē. Bet esmu arī “pieķēris” sevi, ka mans “kalkulators” tomēr strādā, un es piedomāju: vai tā nauda, ko mēs ieguldām, atmaksājas. Jā, piedomāju, jo tāda ir šī mana amata īpatnība. Tomēr nekad nav bijis tā, ka secinu: naudu varējām arī nedot...
Pērn visi kultūras centrā notikušie pasākumi ar mūsu pašdarbnieku dalību man tiešām sagādāja prieku. Turklāt zāle vienmēr bija pārpildīta. Ko līdzīgu atceros tikai no “treknajiem gadiem”, kad te viesojās mūsu Operas mākslinieki.
Jā, es priecājos, kad Ogres vārds labā nozīmē izskan Latvijā vai ārpus tās. Taču būtiskākais ir tas, ka visai kuplajai saimei, kura piedalās kultūras aktivitātēs (gan kā dalībnieki, gan klausītāji, gan atbalstītāji vai ģimenes locekļi) gandarījumu dod tas, ko viņi dara un spēj. Tad arī rodas tā kopības sajūta, kas valda lielajos Dziesmu svētkos, valsts svētkos, un pamatots lepnums - mēs esam! |