Toms Zariņš, "Ogres Vēstis Visiem" Publicēts: 2011-02-25 17:32:00 / Sabiedrība
Ziņot redakcijai
Pēdējās dienās domāju – šķiet, mēs no jauna iemīlam Ogri. Publikācijas, raidījumi un idejas pilsētas jubilejas sakarā patiešām priecē, sevišķi ņemot vērā, ka pilsēta šogad nesvin «apaļu» jubileju.
Šķiet, iestājies noilgums pozitīvā nozīmē, un uz daudzām norisēm mūsu pilsētā esam sākuši skatīties ar «svaigu» skatu.
Jūt spirgtu elpu
Aizvien vairāk spriežam par Ogri kā pilsētu ar senām kūrorta tradīcijām, par Ogri kā atpūtas un sporta pilsētu. Ir pagājis laiks, kad uzskatījām, ka Ogre vairs nekad nekļūs par kūrortu. Skaidri jūtams – par tūrisma un sporta veicināšanu Ogres pilsētā mēs sākam domāt jaunā līmenī. Saprotot, ka tūrismam un atpūtai jāizkopj atsevišķas pilsētas daļas, jāuzlabo infrastruktūra un jāpiesaista investīcijas, nevis jāatjauno pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi. Šajā ziņā esam ļoti tuvu rīcības uzsākšanai. Tas ir skaidri jūtams, un darāmā daudz – ir iespējas atjaunot skaistas pagātnes tradīcijas (vasaras kiosks upes kreisajā krastā, laipas pār Ogres upi) un iespējams veidot arī jaunas – SPA un atpūtas centrus, jaunus parkus, tūrisma maršrutus, labiekārtot upju krastus. Šeit pirmais solis jāsper pašvaldībai, atjaunojot kādu pamatīgu tūrisma vēstures stūrakmeni, lai ar darbiem parādītu absolūti skaidru nostāju, ka Ogrei jātop par atpūtas vietu jaunā kvalitātē. Pēc tam, kad saņemts skaidrs pašvaldības «signāls», interese radīsies arī investoriem. Pēcāk vien atliks to sasaistīt ar pilsētas iepriekšējo vēsturi un piesaistīt viesus, kuru jau tagad nav maz, sevišķi ziemas mēnešos.
Nākotnē svarīgi ir arī visas pilsētas attīstības jautājumi. Kaut arī tagad Ogre veiksmīgi izmanto ES fondus, jālūko, kā tos izmantot vēl vairāk – ceļu, pilsētas infrastruktūras vēl lielākā uzlabošanā, lai pašvaldības līdzekļus vairāk lietotu sociālajā un tūrisma nozarē, kas savukārt ļautu pilsētai pelnīt. Ogres paveiktais fondu apguvē ir patiešām slavējams, arī turpmākie plāni šo projektu apguvē tikai priecē.
Mālkalnei jāsasparojas
Šobrīd atsevišķu uzmanību pieprasa Mālkalnes dzīvojamais rajons, kas šķietami atpalicis no pārējās pilsētas attīstības, un tā labiekārtošanā ir aktuāli daudzi jautājumi. Mālkalnē nojaukšanu gaida pirts ēka, un, lai arī tas ir privātīpašums, pašvaldībai jāiedarbojas uz šādiem īpašniekiem. Līdzīgā stāvoklī ir nodegusī bijusī poliklīnika slimnīcas rajonā. Tādām ēkām Ogrē vairs nav vietas. Bijušās pirts ēkas grausts sevišķi bojā Mālkalnes arhitektonisko kopainu, no sniega svara tam nesen iebrucis jumts. Mālkalnes rajonā trūkst skvēra kā sakārtotas publiskās telpas daļas, kā tas ir pilsētas vecajā centrā. Manuprāt, iekšpagalmi un pagalmi vien neskaitās, ir vajadzīgs neliels, tomēr pamatīgs skvērs ar apstādījumiem, nelielu, pārredzamu bērnu rotaļu laukumu, soliņiem un atkritumu tvertnēm, rekonstruētu ietvi. Šo skvēru es redzu brīvajā laukumā iepretim veikalam «Superlats», ja vien šis gabals pieder pašvaldībai.
Būtiski jautājumi ir saistīti ar dzīvojamo ēku mūsdienīgu apsaimniekošanu. Apsveicama ir apsaimniekotāju vēlme, siltinot ēkas, veidot dekoratīvas krāsu shēmas to galos (deviņstāvu nams Jaunatnes ielā). Prakse padomju ēkām veidot jaunu fasādi, apmetot tās un krāsojot krāsu shēmas, nebūt nav sveša. Latvijā šāda prakse visuzskatāmāk redzama Ventspilī, taču tur redzamais nav labākais variants ēku renovācijā no vizuālā viedokļa. Aktīvi un gudri rīkojoties, Ogre var kļūt par piemēru padomju laikā celto ēku apsaimniekošanā.
Kas būtu veiksmīgi?
Veiksmīgi noformētas būtu ēku galu sienas. Tomēr ēkām, kas sastāv tikai no baltiem paneļiem visā to garumā (Mālkalnes prospekts 24) vajadzētu arī kāpņu telpu joslas apmest baltas un pēc tam iekrāsot nevis ar horizontālām līnijām (Ventspils) vai dažiem taisnstūriem (Jaunatnes iela), bet gan raibas kā mozaīku, izmantojot, piemēram, latviešu tautastērpiem raksturīgās krāsas – dažādu toņu sarkano, baltu, zaļo, brūno, violeto. Veidojot augstas mozaīkas bez noteiktas sistēmas, taču vienādi uzkrāsojot vienas sērijas dzīvojamām ēkām. Tas būtu patiesi laikmetīgs šo ēku vizuālā izskata risinājums. Minētā balto paneļu ēka šādā gadījumā no balta, vienveidīga kluča kļūtu par dinamisku ēku ar kolorītu kāpņu telpas zonējumu. Namu fasādes paneļu daļa ir atjaunojama, to vienkārši, bet kvalitatīvi apmetot. Šeit liela nozīme ir krāsas izvēlei, jo līdz bezgaumībai ir tikai viens mazs solis. Deviņstāvu ēku vizuālā izskata problēma, piemēram, Ausekļa ielā, ir radusies pašu iedzīvotāju un namu apsaimniekotāju dēļ. Liela daļa no mums sajūsminās par to, cik labi šie nami izskatās septiņdesmito, astoņdesmito gadu fotogrāfijās. Taču tagad ēku viengabalainums ir neticami sakropļots. Demokrātijā cilvēkam ir parādījušās pseido izvēles iespējas – profesionāļu konkrētai pilsētai radīta projekta (!) celtnē savu lodžiju pēkšņi izkrāsot zaļu vai aizstiklot. Pasaules praksē pašvaldība vai apsaimniekotāji tomēr šos procesus stingri regulē. Ziemeļeiropā pastāv likumi par to, vai ēku lodžijām drīkst mainīt krāsu, vai tās drīkst aizstiklot un, ja drīkst, tad kādā veidā. Skandināvijā noteiktas pat tā sauktās veļas dienas – laiks, kad cilvēki drīkst izkārt veļu uz lodžijas.
Mūsu pilsēta jau atrodas lielā pārmaiņu procesā – jauni veikali, renovētas ielas un nami, kvalitatīvi atjaunota Kultūras centra fasāde, laikmetīga Mākslas skola… Cerams, drīzumā arī pārdomāti renovēs dzīvojamās ēkas, nebaidoties no drosmīgiem risinājumiem. Un tad pilsēta lēnām atjaunos savas pašas senākās saknes caur jauniem projektiem. Tieši ar to mēs paši varam sevi sveikt šajos svētkos, un turpināt to attīstīt. Daudz laimes, Ogre un ogrēnieši!
|