Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Medicīnas reforma Latvijā ir viens no šā brīža sabiedrības karstākajiem tematiem. Lielākās bažas – kāpēc tiek slēgtas slimnīcas un kā iedzīvotāji saņems palīdzību, ir saprotamas, jo diemžēl līdz šim skaidrojumu par plānotajām pārmaiņām bijis pārāk maz.

Manuprāt, sakārtota veselības aprūpes sistēma Latvijā būtu jābalsta uz trim vaļiem: moderns un mobils neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, slimnīcu skaita un struktūras sakārtošana un solidāra obligātā veselības apdrošināšanas sistēma. Ja par pirmā nepieciešamību sabiedrībai šaubas nerodas, tad jautājumos par mazo slimnīcu reformu un apdrošināšanas ieviešanu viedokļi gan politiķu, gan sabiedrības vidū ir neviennozīmīgi.

Sirds slimnieki jāglābj lielajās slimnīcās
Cilvēkiem ir ļoti grūti saprast, kāpēc viņiem atņem mazās slimnīcas, taču būtu jāizskaidro, ka tajās klīnikās, kur ārsti operē reti, arī operāciju kvalitāte ir attiecīgi zemāka. To uzskatāmi parāda statistika: akūta miokarda infarkta gadījumā klīnikās ar modernām invazīvām un medikamentozām ārstēšanas iespējām mirstība ir tikai 6 %, kamēr klīnikās ar modernām medikamentozās terapijas iespējām – 12 %, bet klīnikās, kas nespēj sniegt mūsdienīgu medicīnisko palīdzību – 27 %. Tāpēc uzskatu, ka infarkta slimniekus vispār drīkstētu ārstēt tikai piecās, augstākais - septiņās Latvijas slimnīcās, bet arī tad viņus pēc tam vajadzētu pārvest uz Stradiņiem, Gaiļezeru, Liepāju vai Daugavpili, kur ir attiecīgs nodrošinājums kardioloģisko slimnieku ārstēšanai. Jo šādās dzīvībai smagās situācijās cilvēku glābt var tikai mūsdienīga un efektīva palīdzība.

Kā zināms, veselības aprūpes reforma paredz saglabāt lielās, modernās klīnikas, kamēr reģionos slimnīcām jāpārveidojas par sociālmedicīniskām iestādēm, pēc kurām Latvijā ir liela nepieciešamība, jo Latvijā ir ļoti liels gados vecu cilvēku īpatsvars. Tāpat hroniskās slimības, mazāk sarežģītās diagnozes var ārstēt tajās veselības iestādēs, kur ir daudz lētākas uzturēšanās izmaksas.

Lauku reģionu pacienti jau gadiem paši apliecina šī viedokļa pareizību, nopietnu saslimšanu gadījumos cenšoties panākt, lai viņus sūta ārstēties tieši uz Rīgu. To saprot arī reģionālo slimnīcu ārsti, kuri cenšas pie mums nosūtīt pacientus ar smagākām diagnozēm. Diemžēl līdz šim bieži tas noticis aplinkus, taču valsts veselības aprūpes budžets noteikti ieekonomētu ievērojamus līdzekļus, ja šāda iespēja veselības aprūpes sistēmā tiktu paredzēta oficiāli. Turklāt, jo vienkāršāka būtu veselības aprūpes sistēma – ar mazāk stacionāriem, jo naudas plūsma būtu caurskatāmāka un vieglāk kontrolējama.

Reformas mērķis – skaidrība, kurš par ko maksās
Manuprāt, Latvija ir ļoti sociāla valsts, kur medicīnas aprūpes pakalpojumi līdz šim ir sniegti solidāri – visi saņem visu neatkarīgi no dzīves vietas, maksātā nodokļu apjoma u.c. faktoriem. Uzskatu, ka arī turpmāk katram Latvijas iedzīvotājam ir jāpiedāvā absolūti vienāds pakalpojumu klāsts neatkarīgi no tā, kur viņš dzīvo – Rīga, rajona centrā vai attālākā nomalē. Tāpat nevaram pieļaut, ka Latvijā iestātos tāds mežonīgais kapitālisms, kurā ārsti pateiktu: ja pacients nesamaksā, viņam nekas nepienākas.

Ir pilnīgi skaidrs, ka pašreizējās krīzes apstākļos noteikti nevaram atļauties, piemēram, sirds operācijas finansēšanu uzkraut pacienta paša pleciem. Šādi sistēma nestrādās, jo sabiedrībā sociālās atšķirības ir ļoti krasas. Reizēm pacientu radinieki mums zvana un stāsta, ka saslimušajam vajag veikt tādu un tādu izmeklējumu vai procedūru, taču tas viss jau ir izdarīts, jo, uzņemot infarkta slimnieku, mēs klīnikā neprasām, vai pacients ir ubags vai princis. Līdz šim mums mediķiem nebija pienākums to noskaidrot, jāglābj bija cilvēka dzīvība.

Tomēr kādam par pacientu ārstēšanu ir jāmaksā. Tāpēc būtiskākais, ko sniegs veselības aprūpes sistēmas reforma – kļūs skaidrs, cik un kurš par ko maksās, tai skaitā valsts, apdrošinātāji, pacienti.

Sākot darbu, mediķi nekad iepriekš nevar pateikt, cik konkrētajam pacientam izmaksās viena sirds operācija. Katram šī summa var būt pilnīgi citāda. Invazīvās kardioloģijas operācija var maksāt no diviem līdz pieciem tūkstošiem latu. Tai pat laikā viena pacienta ārstēšanā var būt vajadzīgs nevis viens, bet septiņi asinsvadus paplašināšanai paredzētie stenti, un divu tūkstošu latu vietā var tikt iztērēti 14 tūkstoši. Pēc operācijas var rasties komplikācijas, operācija jāatkārto, tāpēc kopējās izmaksas vēl var pieaugt. Tā, iespējams, var notikt vienā no simt gadījumiem. Pārējiem 99 pacientiem operācija, iespējams, izmaksās divus tūkstošus latu, bet tam vienam nelaimīgajam – vairākus desmitus tūkstošu. Kur lai pacients ņem šādu naudu? Un kā rīkoties mums, ārstiem – vai spēlēt krievu ruleti, rīkot loteriju, kuram palīdzēt un kuram ne?

Jāsakārto apdrošināšanas sistēma
Diemžēl šobrīd brīvprātīgi iegādātās apdrošināšanas polises pacientiem dod viltus drošības sajūtu. Tās sedz pacientu iemaksas, varbūt atsevišķus izmeklējumus, bet reti kad apdrošinātāji samaksās par lielu un dārgu operāciju veikšanu. Manuprāt, lai veselības apdrošināšana darbotos, tā valstiskā līmenī jāsakārto noteiktā sistēmā - tas ir viens no veselības aprūpes reformas uzdevumiem.

Runājot par veselības nodokli vai obligāto veselības apdrošināšanu, svarīgi ir iepriekš izdiskutēt un vienoties par terminoloģiju, lai nav tā, ka katrs saprot ko citu. Patlaban zinām, ka valsts medicīnai atvēl 3,4 % no IKP, bet patiesībā medicīnai tiek atvelēti 6,8 % no IKP, jo par veselības aprūpes pakalpojumiem maksā ne tikai valsts, bet arī iedzīvotāji. Taču situācija ir nekorekta, jo iedzīvotājiem pašiem nākas menedžēt šo līdzekļu izlietojumu. Līdz ar to nauda, kas tiek samaksāta par veselības aprūpes pakalpojumiem, līdz mērķim aiziet pa zigzagveidīgu, neefektīvu ceļu, nevis tiešu un taisnu, kas noteikti prasītu daudz mazāku ieguldījumu. Secinājums - veselības aprūpe iegūtu daudz vairāk, ja apdrošināšanas jautājums būtu sakārtots.

Pat pie vissliktākā scenārija viena darbspējīgā iedzīvotāja samaksātajai apdrošināšanas prēmiju summai vai veselības nodoklim, lai kā to nesauktu, vajadzētu būt ap Ls 20 mēnesī. Ja, piemēram, 700 tūkstoši darbspējīgo cilvēku Latvijā gadā samaksātu 200 – 240 latu, papildu mēs iegūtu 140 miljonus, un tad medicīnas nozare varētu dzīvot. Es pat ierosinu daļu no šiem maksājumiem nodot apdrošinātāju pārvaldījumā, jo viņi neļautu iztērēt šo naudu bezatbildīgi. Tad varētu diskutēt, vai apdrošinātāju segumā ietilptu kompensējamie medikamenti un citas būtiskas izmaksas. Diemžēl no pacientu, arī no savu radinieku pieredzes redzu, ka pat tad, ja viņi ir iegādājušies veselības polisi par 240 Ls gadā, tā neko īpašu nesedz, jo smagu un dārgi ārstējamu saslimšanu gadījumā apdrošinātāji nepalīdzēs.

Piekrītu veselības ministrei, ka patlaban veselības apdrošināšanas vai veselības nodoklis nav pirmais darbs, jo jāsaglābj ugunsgrēks, kas pārņēmis nozari pēkšņi samazinātā finansējuma dēļ. Taču ne vēlāk kā nākošā gada pirmā ceturkšņa laikā būtu jāpasaka, kā tiks reformēta brīvprātīgās vai obligātās apdrošināšanas sistēma un ko no tās vēlamies sagaidīt.