Komentāri (6)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Saasinoties ekonomiskajai situācijai valstī, pieaug vardarbība pret bērniem ģimenēs un izglītības iestādēs, atzīst Ogres sociālā dienesta krīzes centra "Laipas" vadītāja Sarmīte Ozoliņa.

Pieaugot bezdarbam, daudzās ģimenēs arvien vairāk tiek lietots alkohols un narkotikas, bet par „zibensnovedēju” kalpo bērns, uz kuru vecāki izpauž savas dusmas un neapmierinātību ar dzīvi. Arī līdzcilvēki bieži vien ir nejūtīgi - krīzes laikā arvien vairāk uzmanības pievēršot savām personīgajām problēmām, bieži vien sev blakus nemana no vardarbības cietušu bērnu. „Ja bērns skolā uzvedas slikti, mēs viņu nosodām, bet neiedziļināmies kāpēc viņš tā uzvedas. Tad, kad viņš ir pārāk mierīgs un „labs”, jo ne ar vienu nerunā, mēs viņam nepievēršam uzmanību, jo viņš nesagādā problēmas. Līdz ar to bieži vien pedagogi vai apkārtējie vienkārši neredz vai negrib redzēt bērnu problēmas,” atzīst S.Ozoliņa.

Pēdējā laikā par vardarbību pret bērniem tiek ierosināts arvien vairāk krimināllietu. Galvenokārt par ļoti smagiem gadījumiem – izvarošanām vai smagiem miesas bojājumiem. Daudzos gadījumos, kad bērns ir „vienkārši nopērts” vai cieš no emocionālās vardarbības, vai arī ir pamests novārtā, vecāki sodu nesaņem. Šādos gadījumos vecākiem gan var tikt uzlikts pienākums doties pie psihologa, strādāt ar sevi, mācīties jaunas, nevardarbīgas audzināšanas metodes, lai līdzīgi gadījumi neatkārtotos.

Uz varmākām - caur pirkstiem?

S.Ozoliņa norāda, ka arvien skaudrāk jūtams tāda mehānisma trūkums, ar kuru varētu iedarboties uz vardarbības veicēju, it īpaši ģimenē. Neskatoties uz to, ka, saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu, lietas, kurās ir iesaistīts bērns, ir izskatāmas ārpus kārtas, šādu lietu izskatīšana mēdz vilkties 2 - 3 gadus. Pirmā tiesas sēde nereti tiek atlikta, jo varmāka uz to neierodas, bet nākamā nozīmēta pēc pusgada vai vairāk. Paralēli notiek darbs pie bērna rehabilitācijas, taču līdz tiesas spriedumam varmāka turpina kontaktēties ar bērnu un viņu traumēt.

Rezultāts – bērni, kas nonāk psihiatrijas uzskaitē un kuriem krīzes centrs vairs nespēj palīdzēt. Šādi bērni nereti jāārstē psihiatriskajā klīnikā, turklāt, tiklīdz situācija uzlabojas un bērns atkal nonāk mājās, viņš cieš no kārtējās vardarbības devas. Arī piemērotie sodi par bērna seksuālu izmantošanu bieži vien ir neadekvāti, aprobežojas ar sabiedriskajiem piespiedu darbiem vai pārrunām ar sociālo darbinieku, turklāt arī soda izciešanas laikā varmāka turpina kontaktēties ar bērnu.

Mēs jau neko neražojam

Bieži vien sabiedrība uztver krīzes centru kā pāraudzināšanas iestādi. Tā gan drīzāk ir kā sanatorija, kurā bērnam palīdz atgūties pēc piedzīvotās vardarbības, norāda S.Ozoliņa. Bieži vien ir tā, ka bērns bez rehabilitācijas nespēj tālāk normāli funkcionēt. Krīzes centrā „Laipas” vienlaicīgi var uzturēties līdz 10 bērni. Gadā laikā te palīdzību saņem 50 - 65 vardarbībā cietuši bērni, kas te uzturas līdz pat 3 mēnešiem. S.Ozoliņa arī norāda, ka ne vienmēr krīzes centrā nonākušo bērnu vecākiem tiek atņemtas vecāku tiesības. Turklāt bērni no vardarbības cieš ne tikai ģimenēs, bet arī skolā vai bērnudārzā, piemēram, no vienaudžu vai pedagogu puses. Bērnus krīzes centrā ievieto bāriņtiesa, policija un sociālais dienests.

Saasinoties ekonomiskajai situācijai, bērnu un ģimeņu problēmas vairs nešķiet valdības prioritāte. Ģimenes lietu ministrija ir likvidēta, izglītības budžets būtiski samazināts. Tiek samazināts arī vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācijai nepieciešamais finansējums, bet krīzes centra nākotne ir neskaidra. „Mēs jau arī neko neražojam, mēs vienkārši attīrām bērnu dvēseles un ļaujam viņiem dzīvot, sniedzam patvērumu tad, kad viņiem nav kur palikt,” ar vieglu ironiju par valdības nostāju teic S.Ozoliņa.