"Mana Brīvība" komanda Publicēts: 2015-04-30 16:03:00 /
Ziņot redakcijai
„Ģērbies! Mēs ejam projām,” mamma man uzkliedza pēc strīda ar savu tēvu. Man bija seši gadi un mēs tumsā devāmies meklēt citas mājas. Nekur tālu no „ģimenes” mēs neaizgājām. Nākamajā dienā sākām dzīvot pie mammas māsas - astoņi cilvēki trīs istabu dzīvoklī. Man bija divas māsīcas un divi brālēni. Tolaik vecākajam brālēnam bija četrpadsmit gadu un viņš bija atstāts par galveno mājās, kad vecāki devās strādāt.
Kādu dienu, kad mēs mājā bijām divatā, brālēns aicināja mani savā istabā. Man tas bija liels sasniegums un gandarījums - lielais brālēns grib ar mani spēlēties. Tas taču būs tik forši! Parasti vecākie „bērni” pret mazākajiem izturējās diezgan riebīgi. Spēlēties kopā ar vecākajiem bērniem - tā bija gandrīz kā sociālā statusa paaugstināšana, laimes sajūta, ka esi pieņemts „vērtīgākā” sabiedrībā.
Brālēns lika man apgulties viņa gultā. Es biju paklausīga. Vecākajiem un gudrākajiem ir jāklausa. Brālēns apgūlās man blakus, izvilka savu peni un cieši piespiedās man klāt un teica: „Pieskaries tam!” Un es pieskāros. Es biju paklausīga.
Es biju paklausīga nākamos trīs gadus - arī pēc tam, kad māte bija sastrīdējusies ar savu māsu un atgriezusies atpakaļ dzīvot pie saviem vecākiem. Brālēns brauca ciemos. Un es biju paklausīga.”
Šādu stāstu Latvijā ir daudz. Ļoti daudz. Pārāk daudz. Tie paliek noklusēti, neizsāpēti, raudāti, bet neizraudāti. Kā lai atrod drosmi runāt? Ko darīt ar kaunu un vainas sajūtu, kas uzticīgi seko notikumam cauri gadiem? Vai es biju vainīgs? Kāpēc tas notika ar mani? Kāpēc mani dažkārt pārņem vēlme sadurt viņu ar nazi? Kas notiek? Kas, pie velna, notiek?
Ikviens, kurš piedzīvojis seksuālu varmācību, ir apguvis spēju glabāt nepatīkamus noslēpumus. Ir iemācījies justies vainīgs un atbildīgs par visu slikto, kas ar viņu notiek. Ir iemācījies saprast, ka viņš to ir pelnījis.
Trešdaļa (36%) Latvijas vecāku nav pārrunājuši ar saviem bērniem to, kā izvairīties no seksuāliem pāri darījumiem, secināts nodibinājuma “Centrs Dardedze” iedzīvotāju aptaujā. Viens no pieciem bērniem cieš no seksuālas vardarbības.
Ja notikušo konstatē laicīgi, bērni un pusaudži var saņemt valsts apmaksātu palīdzību. Ko darīt cilvēkiem, kas savu sāpi klusējot pārnesuši pāri pilngadības robežai? Protams, var mēģināt aizmirst notikušo, iekapsulēt to dziļi iekšā smadzenēs un izlikties, ka „ar mani nekas traks jau nav noticis”. Var turpināt mērķtiecīgi sevi iznīcināt depresijā. Var mēģināt arī doties meklēt palīdzību, bet palīdzība pieaugušajiem netiek nodrošināta no valsts un pilnībā gulstas uz pašu cietušo pleciem.
Lai veidotu alternatīvas palīdzības iespējas, Ogrē ir pieejama atbalsta grupa pieaugušajiem, kas cietuši no seksuālas vardarbības.
Aicināts ikviens, kas vēlas dalīties ar savu pieredzi un uzklausīt citus.
Anonimitāte garantēta.
Plašāka informācija zvanot 20 604 207 vai rakstot mana.briviba@gmail.com. |