Komentāri (2)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Krīzes centrā „Laipas” palīdzību visbiežāk meklē 13-16 gadus jaunas pusaudzes no ģimenēm, kurās notiek paaudžu konflikti, portālam Ogresfakti.lv atklāj Ogres novada Krīzes centrs vardarbībā cietušiem bērniem „Laipas” darbinieces.

Turklāt parasti palīdzību meklē tieši jaunietes, bet vecāki ne vienmēr vēlas sadarboties, lai problēmu risinātu. Vairumā gadījumu konflikts ir ar mammu. „Mēs neesam pāraudzināšanas, bet gan rehabilitācijas iestāde un bērni, grūtā brīdī nonākot Krīzes centrā, gūst atbalstu,” norāda Krīzes centra psiholoģe Inese Rūtiņa. „Mūsu darbs ir uz situāciju skatīties bērna acīm. Nereti aiz tās stāv konflikts ģimenē, jo mamma kādu iemeslu dēļ pati nav saņēmusi adekvātu audzināšanu un viņai nav adekvātas pieejas savam bērnam, un tad bērns kā varēdams izdzīvo un ne vienmēr cenšas iet pozitīvo ceļu. Parādās negatīvās uzvedības tendences ar visām no tām izrietošajām sekām – jaunieši nemācās, zog, smēķē, klaiņo, konfliktē,” stāsta I.Rūtiņa.

„Mēs bērnam iedodam cita veida pieredzi,” norāda sociālais darbinieks Agnese Umule. Viņa atzīst, ka daļa jauniešu viegli atveras Krīzes centra darbiniekiem, bet citiem ir grūtāk. „Bērnu satrauc tas, ka viņš nejūt atsaucību no vecākiem, it īpaši no mammas, ka mammu nevar dabūt uz sarunu, ka mamma lieto alkoholu, absolūti neinteresējas par bērna mācībām, demonstrējot attieksmi:  tā ir tava problēma, tava darīšana, tiec pati ar to galā. Jāsaprot, ka līdz pat pilngadībai, un dažam arī pieaugušo vecumā, ir vajadzīgs vecāku atbalsts. Ja es esmu svarīgs saviem vecākiem un ģimenei, tad es darīšu visu, lai attaisnotu viņu gaidas uz mani, tad man ir mērķi un vērtības. Bet, ja vecākam nav intereses par mani, tad man nav ne mērķu, ne gribēšanas. Jo kā labā tad lai es cenšos, ja vecāks par to neinteresējas,” norāda I.Rūtiņa.

„Kā mana māte rīkojās ar mani, tā es rīkojos ar savu bērnu,” problēmvecāku attieksmi ilustrē psiholoģe, „Diemžēl šāda veida pieredze tiek nodota no paaudzes paaudzē. Un tad māte nesaprot, kādēļ pusaudzis viņu nedzird. Konsultācijās vecākiem aicinām pārdomāt, kā viņi jutās, kad paši bija pusaudži. Tad kādreiz vecāks aizdomājas un pārskata savu attieksmi, audzināšanas metodes un redzējumu attiecībā uz bērnu. Mūsu uzdevums ir integrēt bērnu atpakaļ ģimenē un bieži mums tas izdodas. Protams, tas nenozīmē, ka situācijas neatkārtojas. Ja vecāks nenāk uz sadarbību, iesaistās bāriņtiesa un tad ir runa par vecāku varu, atbildību.” Daļa vecāku šajā brīdī attopas un sāk rīkoties, lai pusaudzi atgrieztu ģimenē, bet citi nostājas pozīcijā „mēs atsakāmies, šis nav mans bērns. Dariet ko gribiet, tā ir jūsu atbildība.”

Krīzes centram nākas sniegt palīdzību arī no vecāku uzmanības trūkuma cietušiem, 2-3 gadus veciem bērniem. Šajos gadījumos Krīzes centrā parasti vēršas bāriņtiesa vai sociālais centrs. Vecāku uzmanības trūkuma rezultāts var būt attīstības traucējumi, piemēram, bērns neprot runāt, aiziet uz podiņa - to, ko vajadzētu iemācīt vecākam. Arī šeit iezīmējas paaudžu tendence – tie, kas nav saņēmuši pietiekamu vecāku uzmanību pusaudžu vecumā, tagad atstāj novārtā savas atvases. Šādas ģimenes parasti atrodas sociālo dienestu uzskaitē un ik pa laikam tiek apsekotas. Konstatējot vardarbību, bērns vispirms tiek izņemts uz 30 dienām, nogādājot Krīzes centrā un iespēju robežās tiek uzsākti bērna un vecāku rehabilitācijas pasākumi.

Strādājot ar problēmģimenēm, svarīgs ir Krīzes centra darbinieku profesionalitāte un kompetence. Krīzes centra kolektīva pamatkodols ir sociālās audzinātājas Astrīda Kapteine, Ilona Āriņa, Līga Ādmine, Ingrīda Pūpola, auklīte Anita Lūkina.