- Protams, ka, reģionālajai reformai mainot ierasto kārtību, mainījās arī amatiermākslas kolektīvu ģeogrāfiskā piederība. Bet ko darīt, ja novadā ir tikai viens teātra kolektīvs, kā, piemēram, Ķegumā vai Ikšķilē? Kāda skate iespējama, lai padarīto vērtētu un salīdzinātu? Labi, ka Ogres pašvaldība, kolektīvu darbību veicinot un atbalstot, tieši šādu modeli – kopā – atzina par pieņemamāko.

- Divpadsmit. Manuprāt, nav slikti. Interesanti arī tas, ka Ogres novadā, ģeogrāfiski visai tuvos punktos – apmēram 20-30 km robežās – ir vairāki kolektīvi: Suntažos, Lauberē, Meņgelē, Ķeipenē, Taurupē... Savukārt nomaļus no visiem, Daugavas otrajā krastā (Ķeguma novadā), ir Birzgale, kur pērn notika skate, un mēs tikām ļoti jauki uzņemti. Uzreiz gribu teikt paldies Anitai Ausjukai, kuras sarūpētās dāvanas kolektīviem un apbalvotajiem arī šogad vairoja svētku prieku. Turklāt viņas ieinteresētība un atbalsts ir ļoti nozīmīgs arī ikdienā.

- Nē, objektīvu iemeslu dēļ daži kolektīvi nepiedalījās. Neredzējām Jumpravu, Ikšķili, arī Ogres Tautas teātris darbu pie sava jaunā iestudējuma vēl nav beidzis, tāpēc žūrijai to rādīt nevarējām. Žēl, ka arī Madlienā pirmizrāde bija tikai 4. maijā. Priecēja Lielvārdes Tautas teātra piedalīšanās skatē, jo pērn viņi nebija mūsu pulkā. Aktieriskajā ziņā šis kolektīvs, nenoliedzami, ir spēcīgāks par daudziem citiem, un tā ir iespēja pamācīties no viņiem.

- Suntažu kultūras nama amatierteātris "Sauja", kas, aizpērn, paliekot bez ilggadējās vadītājas, draudēja izjukt pavisam. Bet šosezon režisors Didzis Cauka ar viņiem iestudēja Andreja Upīša "Dzimumdienas rītā" un skatē saņēma pirmās pakāpes diplomu. Gudra, temperamentīga un smieklīga izrāde reizē. Ļoti negaidīts un ļoti priecīgs izrāviens. Pelnīti tā tika izvirzīta uz reģiona skati.

- Runājot par iestudējumiem, vienalga, profesionālajā teātrī vai amatierteātrī, priekšplānā allaž izvirzās repertuārs. To pārspriedām jau pagājušajā gadā, tāpat šogad Jānis Siliņš (Latvijas Kultūras akadēmijas rektors) "Gada izrādes" kontekstā uz to atkārtoti vērsa uzmanību. Arī mūsu skatē vērtējot, bija īpaša sadaļa: izvēlētā materiāla atbilstība. Domāju, ka nākamgad vajadzētu to pārskatīt, liekot kopā ne tikai izvēlēto dramaturģisko materiālu, bet arī to, ko režisors no tā ir vēlējies izveidot. Jo materiāls var būt kvalitatīvs, bet kontekstā ar režisora ieceri vairs gan ne. Taču kopumā jāsecina, ka pavisam lētu darbu, tādu, kuros varētu runāt par gaumes trūkumu vai gadījuma izvēli, kļūst arvien mazāk. Tas priecē.

- Tā ir visiem Latvijas amatierteātriem raksturīga problēma. Daļa kolektīvu tiešām lugas izvēlas pēc principa: mēs gribam atpūsties, mēs ņemam kaut ko "vieglu". Bet komēdija ir ļoti grūts žanrs. Tādējādi uz šā "grābekļa" arī bieži nākas uzkāpt. Ar cītīgu dramaturga doto remarku ievērošanu un lugas varoņiem dotajiem smieklīgajiem tekstiem vien nepietiks, lai jautri būtu arī zālē sēdošajiem. Izrāde sāksies tajā brīdi, kad režisors no šā teksta kaut ko izveidos, un smieklīgs vairs nebūs teksts, bet tēls, viņa domāšana... Ne visiem tas ir pa spēkam.

- Man tomēr ir mācīts, ka tā ir atbildība: ja tu kāp uz skatuves, tad tas tiek darīts to dēļ, kuri sēž zālē. Arguments "savam priekam" var palikt pašdarbnieku vakariem un mājas ballītēm. Turklāt daudzi no šiem kolektīviem izrādes rāda ārpus sava pagasta un no skatītājiem prasa maksu, kaut simbolisku. Bet kā var prasīt samaksu par "savu prieku"?

Jā, arī žūrijās strādājot, esmu dzirdējis izbrīnu par mūsu iebildumiem, jo: "Pie mums gan tā smējās..." vai "Visiem tā patika..." Protams, ja mūsu Pēteris pieliek ūsas vai uzliek parūku un jocīgi izdarās, visiem ir jautri, bet, ja Pēteris aizbrauc citur, kur viņu neviens nepazīst un vairs nesmejas, tas ir pavisam kas cits. Manuprāt, amatierteātrī labākais ir spēlētprieks, un to nevajadzētu jaukt ar ''sev par prieku''. Jo tajā ''patriotismā'', kā savējie skatās savējos, ir kaut kas ļoti pozitīvs. Problēma ir novērtējumā pēc tam, ir jāspēj objektīvi saprast, kas ir un kas nav.

- Šad tad esmu sev uzdevis retorisku jautājumu: „Kur paliek tie režisoru diplomus ieguvušie, kuri taču katru gadu beidz vismaz Kultūras koledžu, ja ne kādu augstāko mācību iestādi...” Pērn paeksperimentēju un nu vairs šādu jautājumu neuzdodu. Proti, piedāvāju kādam no beidzējiem Ogrē iestudēt savu diplomdarbu. Ieradās meitene, kurai padusē bija "Mehāniskā apelsīna" eksemplārs, un viņa arī uzreiz darīja zināmu, ka darbam nepieciešami tādi un tādi aktieri... Kad saprata, ka tieši tādu aktieru mums nav, aizbrauca ar visu savu eksemplāru.

Arī par mūsu novados strādājošajiem režisoriem runājot, tālākizglītības problēma ir ļoti aktuāla. Turklāt daļa šo cilvēku paši apzinās, ka zināšanu trūkst un būtu gatavi mācīties, taču, piemēram, Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra organizētie kursi viņiem ir neaizsniedzami - gan materiālo iespēju dēļ, gan tāpēc, ka mācības nevar savienot ar pamatdarbu skolā, bērnudārzā u. tml. Tomēr šie kursi nav ''panaceja'' pret visām kaitēm: jālasa labas grāmatas, jāskatās labas filmas, jāklausās laba mūzika... Plus interneta piedāvātās iespējas mācīties. Ir tikai jāgrib.

Un vēl. Amatierteātra pamatu pamats ir aktieris. Tas ko viņi dara, ziedojot savu laiku, spēku utt., ir nenovērtējami. Bez viņiem neviens režisors neko nevarētu izdarīt. Tajā pašā laikā tā ir režisoru atbildība – audzināt, attīstīt, bagātināt viņus, iestudēt izrādes, kas dotu gandarījumu par ieguldīto darbu.

- Tas ir gana grūts un sarežģīts pienākums. Mēģinu ar vislabākajiem nodomiem palīdzēt, cik nu pats protu un spēju. Bet kopā strādājam tikai otro gadu, un dažs labs pat nezina, ko no manis prasīt. Taču esmu braucis uz mēģinājumiem, runājies ar režisoriem, atbildējis uz jautājumiem, skaidrojis, ieteicis. Sadarbība pamazām veidojas.