Komentāri (6)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Pieredze (var mainīt savu dzīvi,pat tad, kad tā liekas pilnīgi bezcerīga)

Savu aktīvo darbību uzsāku tad, kad pati biju dziļā postā. Realitāte bija tāda, kāda bija un es sapratu, ka nekas nemainīsies, ja nemainīšu domāšanu. Kā postā ejošais cilvēks domāju, ka esmu bez jebkādas vērtības, no manis nav nekāda labuma ne sev ne citiem, bet  negribēju palikt pie tik zema pašnovērtējuma. Biju situācijā, kad bez citu atbalsta ne soli nevarēju paspert (ne jau fiziski-reizēm  tomēr arī fiziski un garīgi). Neredzēju savai nākotnei nekādas izejas-jutos veca,slima-invalīde, nekam nederīga.(toreiz man bija 53 gadi). Iet un lūgties, lai kāds mani atbalsta, stutē, virza, bet pieaudzis cilvēks taču-tāda nevarība, kauns?

Laikam jānonāk dzīvē līdz kādam kritiskam punktam, lai sāktu rīkoties. Manā gadījumā dzīve pameta makšķeri ne zivi, tas ir – iespēju, ko es tālāk arī realizēju un pilnveidoju vēl līdz šim un jūtu,ka izaugsmes iespējas ir jebkurā vecumā-veselam vai slimam, jaunam vai vecam. Manā gadījumā – slima un veca(tā toreiz domāju,tagad par sevi nesaku veca, (kaut arī tikko paliek 62 gadi-oficiālais pensijas vecums), mans gars ir atjaunots un darbojos ar lielāku sparu, kā jebkad savā dzīvē, jo man ir mērķis-būt noderīgai, vajadzīgai).

Mana iespēja-vispirms jau tā dzīves pieredze, kādai esmu izgājusi cauri veselībā un slimībās,tad atrašanās starp līdzīgā situācijā esošiem un saskatīt arī kādu gaismas stariņu visā tajā, kas ar tevi noticis. Pēc tam, meklēt visā arī kaut ko pozitīvu un to risināt.

Tad nu no jaunās iespēju vietas, kādā nokļuvu 2003.gadā-starpniece starp 7 Madlienas invalīdiem un Ogres invalīdu biedrību, gāja mans izaugsmes ceļš un šajā ceļā aicināju arī daudzus citus. Pa šo laiku esam nodibinājuši savu organizāciju-biedrību Otrās Mājas, izveidojuši dienas centru, kur cilvēkiem ir iespējas izaugsmei, attīstībai, sociālai palīdzībai-pārtikas paku, humānās palīdzības, dāvanu karšu veidolā, skolas somas atbalstam bērniem, jaunu darba vietu radīšanai (kur citi invalīdi saņem atalgojumu, izņemot mani pašu, kas šo iespēju radīja-un tas ir pārbaudījums!),kur jauniešiem iespēja brīvprātīgajā darbā iegūt jaunu pieredzi,par to arī no valsts saņemot kabatas naudiņu, kur ir iespēja apmeklēt dažādas nodarbības, radošās darbnīcas, kur ir iespēja teatrāli un literāri izpausties u.c.iespējas.

Ja šo iespēju- saņemt man būtu nolikuši priekšā toreiz, kad biju savas dzīves viskritiskākajā punktā-pārtiku, dāvanu kartes, humāno palīdzību-kas ar mani būtu šobrīd? Tas būtu bijis regress ne progress. Es būtu patērētāja. Jā, man būtu neomulīgi,ka jālūdz, jāsaņem palīdzība, bet varbūt ar laiku notrulinātos, jo man taču ir grūti, kā gan savādāk-esmu invalīde, trūcīgā.

Tad pie kura veidola man vajadzēja palikt- ņēmējas vai devējas? Jo bija izvēles iespēja. Vēl ar vien līdz šim brīdim, kad darbojos biedrībā- es esmu tādā pašā finansiālā stāvoklī,(nu drusciņ jau auga pensija,bet vienalga zem ls 100). Mans ieguldījums ir brīvprātīgs un  no valsts tas netiek apmaksāts un tomēr, arī šādā situācijā esošs cilvēks var daudz ko izdarīt sabiedrības labā.

Līdzīgā situācijā esam daudzas līdzīgas sabiedrisko organizāciju vadītājas un vadītāji.Mēs darbojamies brīvprātīgi, par ko nesaņemam atalgojumu un tieši tādēļ redzam arī to slikto, kas rodas, ja cilvēki regulāri saņem palīdzību, paši neko pretim sabiedrībai nedodot. Kopš sava svarīgā lēmuma pieņemšanas brīža, mainīties- esmu darbojusies nemitīgi, ieliekot gan no sevis, gan savu tuvāko atbalstu un šādi darbojoties, gribas ,lai arī citi līdzcilvēki to saprot un atbalsta, jo darbojos ne tikai savam labumam.( Mans labums no tā visa, ka aug ticība saviem spēkiem, ka esmu vajadzīga un  noderīga, jo kāda gan katra misija ir šajā dzīvē-dzīvot tikai sev vai arī būt noderīgam vēl citiem?)

Tagad biedrībā ir situācija, kad cilvēki regulāri saņem pārtikas pakas, humāno palīdzību, dāvanu kartes. Kādā ceļā iegūts, bieži tas saņēmējus neinteresē, bet tas nav no gaisa nokritis, ielikts liels darbs. Esam piedzīvojuši, ka skaidrojot, kā tas viss līdz biedrībai nonāk, mani pārtrauc, lai daudz nerunā, bet dod pārtikas paku( cita lieta,ja cilvēkam jāsteidzas uz autobusu, tad to var saprast). Daudzi saņem, neieliekot nekāda pūles, tik vien, kā uzrakstot iesniegumu un uzskata-man pienākas,dodiet (paldies Dievam, ne visi tā domā).

Mūsu biedrība ,kā arī vēl daudzas līdzīgas organizācijas,kas esam noslēguši sadarbības līgumu , sākumā ar fondu Ziedot , tagad ar Latvijas Samariešu Apvienību, kopsapulcē spriedām, ka saņēmēji jāaudzina, nevis jābojā. Līdz cilvēku sapratnei jānovirza doma, ka nedrīkst būt tikai pasīvs saņēmējs, jākļūst arī par devēju un kā to izdarīt? Reāli jātbalsta tās organizācijas, kas viņiem palīdz. Reāli organizācijas pastāv uz entuziastu pleciem, kas paši nemitīgi ziedo, upurējas citu labā. Mēs esam tādi kādi esam.Mums nav bagāti sponsori, bagāti ziedotāji, mēs varam darboties tikai tad, ja esam vienoti savā apņēmībā mainīt savu dzīvi. Vienoti  un stipri mēs varam būt tad, ja cits citu atbalstām, jā, arī tie, kas atrodas krīzes situācijās ir spējīgi vēl citus atbalstīt. Mūsu biedrībā sniegtais sabiedriskais  labums plašākus apmērus var sniegt tikai tad, ja arī pati sabiedrība to atbalsta. Pārtikas paku un dāvanu karšu, kā arī humānās palīdzības saņemšanai jābūt ne viss kā ikdienas iztikas avotam, lai tik citi gādā, bet, kā palīglīdzeklim priekš tam, lai cilvēks ar šo atbalstu varētu atsperties un iet tālāk un katram  jādomā, kur iet- progresēt vai regresēt, katram pašam jāpieņem lēmums vai būt mūžīgam palīdzības saņēmējam vai arī devējam.

Mūsu biedrībā vairāki pārtikas paku saņēmēji uzņēmuši aktīvo kursu-darboties, būt iekšā šajos procesos, būt ne tikai pasīvi ņēmēji, bet arī devēji un viņi jau ir devēji.

Tikko piedalījāmies akcijā” Glābējpakas”. Viņi no sākuma līdz galam bija tajā procesā, uzrunāja, aicināja cilvēkus piepildīt šos speciālos papīra maisiņus ar uzrakstu „Glābējpakas”, skaidroja cilvēkiem situācijas, kādās ir ģimenes, kurām vajadzīgs atbalsts. Viņi šo sāpi izjutuši līdz mielēm, kā ir tad, ja jūties bezspēcīgs situācijas priekšā, kad bērniem nav ko likt uz maizītes, bet šie cilvēki, kas darbojās akcijā(izņemot vienu,kas darbojās citu motīvu dēļ-ne dienišķo maizīti dabūt, tās pašai gana, bet palīdzēt tiem,kam visgrūtāk iet),arī pārējiem līdzīgs moto, gatavi palīdzēt citiem, lai situāciju mainītu. Mūsu aktīvie darboņi tikās arī jau ar pirmajiem šo Glābējpaku saņēmējiem, kuri lūdza palīdzību. Zinot, ka paši ir ielikuši darbu, lai šo visu sagādātu, kā arī līdzekļus,jo transportam benzīns maksā, viņi ar citu aci vērtēja saņēmējus-cik kurš ko ir darījis, lai situāciju mainītu. Viegli citus nosodīt, bet mūsējie sapratuši,ka tikai reāli darbojoties šajā vai citās jomās, mainīsies dzīves situācija, jābūt arī pašiem aktīvākiem.

Šī pati brigāde jau atbalstījusi daudz un dažādas biedrības aktivitātes un mēs augam, lai palīdzētu arī citiem augt.

Mūsu dienas centrā ir iespējas arī mācīties-apgūt ko jaunu radošajās darbnīcās, valodas kursos un to cilvēki jau arī izmanto un tas ir domāts mūsu iespēju, izaugsmes radīšanai, tikai pašam jāpieņem lēmums, vai gribu savā dzīvē ko mainīt.

Visiem pārtikas paku saņēmējiem skaidroju jauno taktiku pārtikas paku saņemšanā un daudzi cilvēki to arī saprot un arī biedrībā saprot, ka situācijas ir dažnedažādas un ne katrs var iemest ziedojuma traukā, uz ko tiek aicināti. Ziedojuma iemešana ziedojuma trauciņā, ko mēs šajā gadā sevišķi reklamējam pārtikas paku saņēmējiem ir domāta, kā saņēmēju līdzdalība šajā attīstības procesā un attīstības procesam jābūt abpusējam, jo citādi mēs, sabiedriskā labuma organizācijas-dalot un dodot labumus, kas nav no gaisa nokrituši, bet grūtā ceļā sagādāti, bojājam saņēmējus, radot tikai patērētājus, kas gaida visu gatavu viņu dzīves uzlabošanai, savukārt, atbalstot biedrību ar ziedojumu pēc katra ieskatiem, viņi atbalsta centru caur kuru arī pašiem nāk svētības. Svarīgi citam citu celt, ne pelt un palīdzēt pilnveidoties dzīves skolā.