Komentāri (3)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Jebkuras skolas dvēselīte ir tās skolēni un skolotāji, kas veido skolas vēsturi, attīsta to un pilnveido. Lai gan skolēnu skaits tajā nav maksimāls, skola nemitīgi attīstās – paplašinot programmas, uzlabojot skolēnu ērtības un komfortu, kā arī domājot par to, lai skolēni un skolotāji šeit justos labi. Kā mājās. Kā ģimenē.
 
Vislabākie skolotāji un visinteresantākie pasākumi
„Šobrīd mācos 3. klasē un šo skolu apmeklēju otro gadu,” saka Ilona Krastiņa. „Visvairāk man patīk klases un skolas pasākumi - to ir daudz vairāk un tie ir interesantāki, nekā citās skolās. Turklāt pusdienlaikā varam pagulēt. Skolā ir mīļas un jaukas skolotājas, kuras vienmēr mums ir blakus un mums palīdz. Lai mana skola vēl daudzus gadus pastāv, lai skolasbiedri labi mācās un skolotājiem paklausīgi bērni!” Arī 8. klases skolnieks Gunārs Biļincevs uzskata, ka skolas lielākā vērtība ir tās skolotāji, kā arī skaistā skolas apkārtne un interesantie pasākumi. Gunārs, tāpat kā citi skolēni, skolā pavada visu nedēļu, jo dzīvo Jelgavā un katru dienu uz mājām nevar izbraukāt, turklāt viņam šķiet svarīgi, ka skolā visi var baudīt bezmaksas ēdienu. „Visvairāk man patīk sports un krievu valoda. Mūsu skolā krievu valodu māca skolotāja Jana (Janīna Gržibovska), kura ir ļoti sirsnīga, izpalīdzīga un atsaucīga. Skolotājiem es vēlētu būt pacietīgiem, strādājot ar bērniem, un stipriem, strādājot ar nepaklausīgiem bērniem.” Linda Vītola, kura mācās 5. klasē un skolu apmeklē jau piecus gadus, ir pārliecināta, ka vislabākais viņas skolā ir skolas pasākumi, iespējas apgūt visdažādākās dejas, tādas kā hip-hop un ča-ča-ča, lēno valsi, džaivu un citas, apmeklēt pulciņus. „Es apmeklēju mājturības pulciņu pie skolotājas Ineses Biržas. Es dziedu arī skolas ansamblī, es pat dziedāju solo Latvijas dzimšanas dienas koncertā un Mātes dienā! Skolā pavadu visu nedēļu – internātā ir tīras un gaišas istabiņas. Savai skolai es vēlu jaukas un mīļas skolotājas un paklausīgus bērnus, lai skolai vienmēr pietiktu naudiņas, lai mums nekā netrūktu.”
 
Kad stundas beigušās
Un kā nu ne – bērniem Suntažu internātskolā – rehabilitācijas centrā tiek rīkoti pasākumi un ir iespējas apmeklēt visdažādākos interešu izglītības pulciņus, ir iedibinātas interesantas tradīcijas. Kad stundas beigušās, bērni var nodarboties ar lietišķo mākslu, rokdarbiem, apgūt netradicionālo deju soļus, sportot, dziedāt, 4. klases skolēni tuvāk iepazīt datorus. Lai izkustētos un būtu jautrāk, skolā divas reizes mēnesī tiek rīkotas diskotēkas, Latvijas gadskārtu un svētku reizēs notiek īpaši pasākumi. Vecāki tiek aicināti uz 1. septembri, Ziemassvētkiem un Mātes dienu, kad skolotāju un bērnu loloti, vecākiem tiek sniegti koncerti un atrādīts viss, kas skolā apgūts. Katru mēnesi skolā notiek kāds tematisks pasākums, kuram gatavojas visas klases. Ar prieku un nepacietību gaidīta pēdējā zvana balle maija beigās, kad 8. klases jaunieši pasākumu rīko 9. klases absolventiem. Savukārt oktobrī, līdz ar Skolotāju dienu, skolā tiek godināti skolas darbinieki, bet gada beigās ar īpašiem skolas Goda rakstiem skolas direktore par darbu pateicas gada labākajiem skolotājiem, skolas darbiniekiem un skolēniem. Īpaša diena skolā ir 14. novembris – Cukura diabēta diena, kas tiek rīkota sadarbība ar Latviešu bērnu un jaunatnes diabēta biedrību un tās priekšsēdētāju Ināru Pužuli. Šajā dienā sabiedrībai par I tipa cukura diabētu stāsta skolas bērni un skolotāji, kā arī savu veselību tiek aicināti pārbaudīt suntažnieki. Šai dienai pievērsta pastiprināta uzmanība, jo kopš 1998. gada skolā tiek uzņemti bērni ar I tipa cukura diabētu. Skolā veselībai tiek pievērsta īpaša uzmanība, jo Suntažu internātpamatskolā – rehabilitācijas centrā nonāk bērni, kuriem radušās veselības problēmas – somatiskās saslimšanas (gremošanas sistēmas traucējumi, cukura diabēts, celiakija) un viņu mācīties uz šo skolu norīko Valsts medicīniski pedagoģiskā komisija. Skolā iespējams iegūt vispārējo pamatizglītību, ar pagājušo gadu skolā mācības apgūst bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Lai bērni saņemtu nepieciešamo medicīnisko palīdzību, skolā ir nodrošināts medicīniskai personāls – ārsts, ārsts endokrinologs, kurš skolēnus konsultē vienu reizi divās nedēļās, skolā strādā psihologs un logopēds, kā arī četras medmāsas, kuras bērniem ir pieejamas visu laiku, masiere veic masāžas, diētas māsa atbild par virtuves darbu, jo atsevišķiem bērniem, lai uzlabotu veselības stāvokli, ir jāievēro īpaša diēta.
 
Zinošs, pieredzējis kolektīvs
Skolu šobrīd apmeklē 79 skolēni no visas Latvijas – Rīgas, Jūrmalas, Tukuma, no Ogres, Lielvārdes, Ērgļu, Ikšķiles, Pļaviņu, Limbažu, Balvu, Ķeguma, Ozolnieku, Baldones, Stopiņu un Olainas novada. Un šo bērnu rīcībā ik dienas ir 22 skolotāji, kuri ne tikai pasniedz savu mācību priekšmetu un nodrošina ārpusstundu aktivitātes, bet arī ir kopā ar bērniem nemitīgi – palīdzot izmācīties, uzraugot dzīvi internātā, ik dienu palīdzot apgūt dzīvotmākslu. „Internātskola no tevis prasa pilnīgi visu, tā nedod atlaides, tu esi šeit iekšā visu laiku, visas domas, arī atgriežoties mājās, ir skolā. Šeit viss ir tik mainīgs… Internātskola pieradina nekavējoties reaģēt uz situācijām. Arī skolas kolektīvam ir jābūt ļoti zinošam – mēs mācību procesā cenšamies ieviest ne tikai radošas un skolēnu mudinošas mācību tehnikas, bet arī apgūstam, piemēram, pirmo palīdzību, jo bija viens mācību gads, kad skolu apmeklēta 16 bērni, kuriem bija noteikts I tipa cukura diabēts – ja šāds bērns nekontrolē savu veselības stāvokli, viņam jebkurā brīdī var iestāties koma,” skolas ikdienu un darbu raksturo skolas direktore Lolita Villere. „Skolas kolektīvs ir zinošs un pieredzējis, uz viņiem es vienmēr varu paļauties un zinu, ka saņemšu atbalstu jebkurā situācijā. Skolā strādā arī tādas skolotājas, kurām te aizritējuši jau vairāk kā trīs gadu desmiti. Piemēram, krievu valodas skolotājai Janīnai Gržibovskai šogad aprit 36. darba gads, matemātikas skolotājai Zigrīdai Silickai – 33. gads, Dacei Bitei šis skolā ir 26. mācību gads, Ingai Mihailovai – 20., Ritai Morozovai – 13., bet Guntai Būmeistarei – 11. darba gads. Un visas skolotājas aizvien seko līdzi visam jaunajam, mainās līdz ar skolēniem un iegulda lielu savu mīlestību, pacietību, veselību un laiku, lai bērni saprastu, ka skola ir vieta, kur jāapgūst zināšanas, lai bērniem palīdzētu uzveikt visas grūtības, un nereti arī lai viņi mācītos un apgūtu elementāras saskarsmes un uzvedības normas. ”
 
Skolotājas – skolas zelta fonds
Zigrīda Silicka: „Suntažu internātpamatskolā sāku strādāt 1977. gada 23. februārī. Biju beigusi Ludzas vidusskolu, kurā vidusskolas klasēs mana audzinātāja bija matemātika skolotāja, un, kad skolotāja bija kursos, man bija jāmāca matemātika 7. klasei. Man ļoti patika! Iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā un praksi izgāju Viesītes vidusskolā. Mans vīrs Jānis Silickis tika nosūtīts darbā uz Suntažu internātskolu, un arī man šajā skolā piedāvāja darbu. Tā nu šī ir mana pirmā un vienīgā darba vieta. Darbs skolā nav viegls, reizēm bērnu starpā valda pārāk liela anarhija. Likumi, kas darbojas civilizētā pasaulē, šeit nedarbojas, tāpēc skolotājam jābūt dzīvesgudram, daudz pacietīgākam un saprotošākam, nekā citās skolās. Tas, kāpēc šeit aizvadīti tik daudzi gadi? Reiz, kādā pirmdienas rītā, Māmiņu dienā, pie manis ieradās divas skolnieces ar ziediem, reiz, agri no rīta, sēžot skolotāju istabā, garām skrejot, bērni no sirds pasveicina… tie ir sīkumi, bet tie dod spēku turpināt darbu. Īstenu prieku man sagādā senioru deju kolektīva „Suncele” vadīšana, ar deju esmu saistīta visu mūžu. Ir izaudzinātas arī divas meitas – Urzula (33), kura nu jau vairāk kā desmit gadus dzīvo Čikāgā, un Marika (32), kuri ir divi dēli - Ilgonis (5) un Jēkabs (3). Tā kā esmu arī internāta audzinātāja, nereti mājās pārrados vēlu vakarā un saviem bērniem vairs laika neatlika. Skolas svētkos kolēģiem vēlu veselību, kā arī cilvēcisku laimi, jo bieži vien darbs ir pirmajā vietā un par sevi aizmirstam padomāt. Arī saprotošus kolēģus. Skolēniem – cilvēcību, jo bieži vien bērni aizmirst un neiedomājas, ka arī skolotājs ir cilvēks.”
 
Gunta Būmeistare: „Skolas laikā man visvairāk patika zīmēt un, sākot praktisku darbu, mācot bērnus, es sapratu, ka gribu strādāt par skolotāju. Lai arī dzīve mani bija aizvedusi strādāt uz Jaunpili Tukuma rajonā, es tomēr ilgojos pēc savas dzimtās vietas, jo nāku no Ķeipenes. Suntažu internātpamatskolā par zīmēšanas skolotāju un 7. klases audzinātāju sāku strādāt 1999. gada augustā. Man ir prieks par to, ka esmu tur, kur esmu visvairāk vajadzīga un ka varu darīt to, kas man vislabāk padodas un ko es māku. Vizuālā māksla ir ļoti plašs lauciņš. Skolā es atbildu par skolas noformēšanu, rīkoju konkursus, kas saistīti ar zīmēšanu, vadu bibliotēku, pasniedzu vizuālo mākslu. Jāatzīst, ka, uzsākot darbu, skolēni bija vairāk ieinteresēti, šobrīd viņus grūtāk aizraut. Iepriekš bērniem bija vairāk medicīniskas problēmas, tagad vairāk sociālās, kas tad arī veicina gastroenteroloģiskās saslimšanas. Agrāk es spēlēju teātri kultūras namā, bet tagad tam neatliek laika. Skolā vadu sarīkojumu deju pulciņu, strādāju Ogres mākslas skolas Suntažu filiālē. Ļoti labprāt gleznoju ainavas un kluso dabu, savus darbiņus dāvinu draugiem un paziņām. Šobrīd kopā ar citiem kolēģiem nopietni gatavojos skolas jubilejai – veidoju informatīvas planšetes par skolu, aprīlī Suntažu kultūras namā organizēju skolas darbinieku un skolēnu darbu izstādi. Priecājos, ka ar maniem absolventiem ir izveidojies labs kontakts, aizvien sazināmies, priecājos par tiem, kuriem dzīvē ir paveicies un ja viņi turpina gleznot arī pēc skolas beigšanas. Gribu lielu paldies teikt saviem kolēģiem, jo daudzas lietas tik labi var paveikt tieši pateicoties kolēģu atbalstam. Savukārt skolēniem – lai viņiem būtu lielāka interese ņemt pretim to, ko mēs viņiem gribam dot. Mums ir ļoti laba skoliņa!”
 
Janīna Gržibovska: „Beidzu Dagdas vidusskolu un uz Suntažiem mani nosūtīja darbā pēc augstskolas absolvēšanas. Te nekad nebiju bijusi. Atbraucu pirms mācību gada kopā ar draudzenēm – bija ļoti skaista, saulaina diena un mani pārsteidza, cik skaista apkārtne – apkārt skolai bija liels dārzs, ābelītes, siltumnīcas. Skolā kā sākumskolas skolotāja sāku strādāt 1975. gadā, tolaik skolā bija krievu un latviešu plūsma un mācījās bērni no Kalupes bērnunama, mēs viņiem braucām pakaļ ar autobusu. Biju audzinātāja 3. klasei - visus bērnus tik labi atceros, ka varētu nosaukt viņu vārdus un uzvārdus. Jāatzīst, ka pirmie trīs darba gadi Suntažos nebija viegli, bija smagi jāstrādā, jo viena pati audzināju divus bērnus, turklāt tolaik internātā bērni palika arī brīvdienās. Neskatoties uz visām grūtībām, es nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli un nekad negribētu strādāt citā skolā – šeit visi bērni ir manējie, kā mana ģimene, arī skolas apkārtne ir manai sirdij ļoti tuva. Man ir iekopts dārziņš, kurā aug gan augļu koki, gan ogu krūmi, gan dažādas puķes un dārzeņi iztikšanai. Vasarā es labprāt dodos ogot un sēņot uz mežu. Bet vislielāko prieku man sagādā ceļojumi kopā ar meitu Evitu un mazdēliņu Robertu, kuri šobrīd dzīvo Briselē. Esmu bijusi Francijā, Luksemburgā, Holandē, Spānijā un citviet… Skolas jubilejā kolēģiem vēlu izturību un ikvienam – pret otru izturēties tā, kā gribētu, lai izturas pret tevi. To mācu arī saviem skolēniem. Skolēniem savukārt vairāk vajadzētu novērtēt savas spējas un darīt visu, lai attīstītu savus talantu, tiekties pēc mērķiem, nevis plūst pa straumei.”
 
No vēstures lappusēm
Suntažu internātskola atvērta 1961. gadā, tolaik mācības notika Suntažu vidusskolā, jo pati skolas ēka vēl nebija uzcelta, bet bērni dzīvoja pie skolas esošajā vecajā stallī, kas bija pārtaisīts par dzīvojamo ēku un tajā atradās arī sporta zāle. Skolā tika uzņemti 200 skolēni un vietas trūkuma dēļ vienā istabiņā dzīvoja pat 20 skolēni. Pirmā mācību gada beigās skolā mācījās jau ap 300 bērnu, bet lielākais bērnu skaits bijis 420. Pirmais skolas direktors Ansis Millers jaunās skolas ēku atklāja 1964. gadā.

Piecdesmit gadu laikā skolu vadījuši 11 direktori – no 1961. līdz 1964. gadam Ansis Millers, līdz 1974. gadam – Vladislavs Ģenģeris, nākamos trīs gadus – Egils Kristkalns, no 1977. līdz 1981. gadam – Pāvels Jakovļevs, līdz 1985. gadam – Genovefa Bogdāne, tad līdz 1988. gadam Gunārs Pabērzs, neilgu laiku Austris Eglītis, no 1989. līdz 1992. gadam Edgars Skrabis, līdz 1995. gadam Arnolds Ziemelis, no 1995. gada Saiva Tiltiņa, kuras darbu 2000. gadā pārņēma Lolita Villere.

Katrs skolas direktors strādājis, lai aizvien attīstītu skolas darbu, lai uzlabotu skolēnu sadzīves apstākļus un domātu arī par skolas ēkas stāvokli, tās apkārtni, sadarbības iespējām. Speciālās programmas skolā tika ieviestas direktora Edgara Skrabja laikā 90. gadu sākumā, kad skolā sāka uzņemt bērnus ar gremošanas sistēmas traucējumiem. Savukārt Saivas Tiltiņas sadarbības ar Latviešu bērnu un jaunatnes diabēta biedrību rezultātā skolā sāka uzņemt I tipa cukura diabēta bērnus, no 2002. gada – ar celiakiju slimus bērnus. Sākumā bērni skolā mācījās līdz diviem mācību gadiem, šobrīd šis laiks nav ierobežots – bērns skolā ir tik ilgi, kamēr uzlabojas viņa veselības stāvoklis un viņš var atgriezties vecajā vidē.
 
Skola – visa mana dzīve
L. Villere Suntažu internātskolā darbu uzsāka 1995. gadā kā internāta skolotāja, pēc tam mācījusi mājturību meitenēm, savukārt Suntažu vidusskolā strādājusi kopš 1989. gada. 2000. gadā, direktores Saivas Tiltiņas iedrošināta, pieņēmusi Suntažu internātskolas direktores amata vietu. „Nekad šo lēmumu neesmu nožēlojusi. Tā ir sanācis, kas kola ir visa mana dzīves. Lai arī darbs nav viegls, tas man devis jaunas zināšanas, neaizstājamu pieredzi un iespējas ceļot. Gandarījumu sniedz arī mans vaļas prieks – mūzika un rokdarbi. Esmu pabeigusi mūzikas skolas akordeona klasi, tagad savam prieku apgūstu ģitārspēli. Tā kā esmu beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, vēl aizvien aizraujos ar rokdarbiem – šuju, izšuju, adu un tamborēju, esmu nodarbojusies ar ādu un pērlēm, arī batikoju. Kad beidzu LU Pedagoģijas fakultātes mājturības, zīmēšanas un rasēšanas programmu, mani nosūtīja praksē uz Suntažu vidusskolu. Suntažos es arī paliku,” saka L. Villere.
 
Projekti un sadarbība
Lai uzlabotu skolas darbu, pēdējo gadu laikā skola piedalījusies un īstenojusi dažādus projektus, izveidojusies sadarbība ar sadarbības partneriem ārzemēs. Piemēram. 2004. gadā ar I. Pužules atbalstu īstenots projekts „Uzturs un mēs”. „Projekta gaitā bērni brīvdienās mācījās paši sev pagatavot ēst, dažādi pasākumi projekta ietvaros notika arī mācību gada laikā. Pie mums ciemojās skolēni no Lauberes un Suntažu vidusskolas. Projekts ilga vienu gadu un to finansēja Sabiedriskās integrācijas fonds,” skaidro L. Villere. 2010. gadā ar ERAF un novada pašvaldības finansējumu skolā īstenots vērienīgs projekts „Suntažu internātpamatskolas guļamkorpusa renovācija”, kura rezultātā renovēts skolas internāta 2. un 3. stāvs, nedaudz arī 1. stāvs. Sadarbība ar organizāciju „Glābiet bērnus!” piesaistīti Dānijas sadarbības partneri, kā rezultātā nosiltināts un sataisīts skolas korpusa jumts, sakārtota katlu māja, ierīkoti siltummezgli. 2010. gadā pašu spēkiem salabots jumts virs sporta zāles. „Vēl jumts būtu jāmaina virs aktu zāles, ļoti nepieciešama logu nomaiņa, kuri ir veci un satrupuši, vajadzētu visu ēku nosiltināt, kas mums dotu 30 % siltumekonomiju,” saka L. Villere.

Četrus gadus skola sadarbojas ar Nīderlandi, grupu „Let’s go” no Vijhes pilsētas, kā rezultātā katru gadu uz skolu atbrauc cilvēki, kuri gatavi palīdzēt – 2007. gadā viņu spēkiem pie skolas ierīkots rotaļu laukums, izremontētas telpas – mediķu kabineta dušas telpa, noliktava, psihologa kabinets, ziedots sporta inventārs, drēbes, apavi, kancelejas preces, internāta gultas. Sadarbības rezultātā katru otro gadu skolas skolēni apciemo arī holandiešus. Nesen izveidojusies vēl kāda sadarbība ar Zviedrijas, Bolnēses pilsētas jauniešiem, kuri savā skolā vāc ziedojumus, lai tos nogādātu skolēniem Latvijā. 17. maijā skolā viesojās Hanna, Estere un Leontīne, lai bērniem nogādātu saziedotās higiēnas un kancelejas preces.
 
Laipni gaidīti skolas jubilejā
Bet šobrīd vislielākais darbs tiek veltīts skolas jubilejas svētkiem. Direktore L. Villere atgādina skolotājiem, ka lai cik arī būtu smaga un steigas pilna ikdiena, ir jārod brīži atpūtai, priekam, sevis mīlēšanai un pažēlošanai, savukārt skolēniem saprast, ka mācības ir domātas nevienam citam, kā tieši viņiem. Ik vienam direktore vēl saglabāt cilvēciskas un siltas attiecības, jo tieši tās ir visvairāk nepieciešamas šobrīd, kad valstī ir tik smagi sociālekonomiskie apstākļi.

Suntažu internātpamatskolas – rehabilitācijas centra 50 gadu jubilejas pasākums notiks 28. maijā pl. 15 Suntažu kultūras namā, kurā būs viesiem sagatavots koncerts ar dejām, modes skati, dažādiem uzvedumiem un dziesmām. Pēc koncerta plānota tikšanās skolā, bet no pl. 19 – ballīte skolas zālē. Visi laipni aicināti!