Uldis Prancāns, "Ogres Vēstis Visiem" Publicēts: 2011-05-23 09:17:00 / Sabiedrība
Ziņot redakcijai
Pagājušās nedēļas nogalē mūsu zemes «Likteņdārzā», piemiņas vietā visiem cilvēkiem, kuri cietuši totalitārā padomju režīma laikā vai zuduši Latvijai 20.gadsimtā, pulcējās Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidētāji.
Šā gada 26.aprīlī pagājis ceturtdaļgadsimts kopš traģēdijas. Mēģinot novērst avārijas sekas un apslēpt notikušo, padomju amatpersonas uz katastrofas vietu nosūtīja tūkstošiem nepietiekami aizsargātu glābšanas dienestu, tiesībsargājošo institūciju darbinieku un karavīru. Epicentrā strādājošie cilvēki pēc spēcīgā apstarojuma izdzīvoja tikai dažas nedēļas, mirstot mokošā nāvē. Kopumā avārijas seku likvidācijas darbos piedalījās ap 800 000 cilvēku no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas, Latvijas un citām bijušās PSRS valstīm. Latvija bīstamajos darbos deleģēja vairāk nekā 6000 iedzīvotāju. Saņemtā radiācijas deva ir būtiski skārusi un pasliktinājusi šo cilvēku veselību – vairāk nekā 3000 no viņiem piešķirta invaliditāte, vairāk nekā 900 ir miruši.
Liecība un brīdinājums
Kopā ar černobiliešiem un Latvijas savienības «Černobiļa» valdes priekšsēdētāju, prezidentu Arnoldu Ārvaldi Vērzemnieku te bija arī «Likteņdārza» patrons, Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš, toreiz strādādams par ārstu, devās likvidēt Černobiļas avārijas sekas. Pelēko laukakmeņu nolikšanā amfiteātra krāvumā un piemiņas kociņu stādīšanā piedalījās arī Ukrainas vēstniecības ļaudis un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pārstāvji.
Arnolds Ārvalds Vērzemnieks izteica cerību, ka skarbie laukakmeņi un mūžzaļie kociņi (lapegles) mūsu tautas «Likteņdārzā» atšķirīgu paaudžu cilvēkiem atgādinās par notikušo traģēdiju. (Visi likteņa biedri saņēma izdevniecībā «Jumava» nesen izdoto grāmatu «Černobiļa – arvien mūsu atmiņā» – U. P.).
Savukārt, jautāts, vai draudīgajām atomelektrostacijām jāpastāv, Valsts prezidents ir par – katastrofu Černobiļā radīja nevis tehnikas iziešana no ierindas, bet gan cilvēciska kļūda. Šo kļūdu savukārt radīja nebrīva sabiedriskā iekārta, kurā kļūdu un problēmu slēpšana gan no priekšniekiem, gan no sabiedrības bija sistēma.
Černobilieši ir pateicīgi Stradiņiem
Biedrība Latvijas savienība «Černobiļa» jau 20 gadus aktīvi sadarbojas ar Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcu. Medicīnas zinātņu doktore, arodslimību ārste Tija Zvagule atzina, ka černobilieši, protams, ir satraukti par savu iedragāto veselību, bet īpaši – par bērnu un mazbērnu likteni. Skaidrs, ka jaunie, redzot tēvu kaites, saasināti uztver savas pašsajūtas novirzes. Līdz 18 gadu vecumam Černobiļas avārijas seku novēršanas dalībnieku pēcteči var Stradiņos pārbaudīties bez maksas. Pārlieku lielam satraukumam gan nav pamata, jauniešiem svarīgi ievērot veselīgu dzīves veidu. Runājot par radiācijas upuriem, visvairāk mediķiem rūp sirds un asinsvadu, kā arī onkoloģiskas saslimšanas. Zināms, ka radiācijas ietekmē strauji ienākas un prāvākus apmērus sasniedz dažādas lauksaimnieciskas kultūras. Tāpat notiek ar cilvēkiem – viņi ātrāk noveco...
Černobiļa joprojām turpinās...
Taurupietis Edgars Jirgens Černobiļā tika norīkots dezaktivācijas darbos: «Rakām zemi, mazgājām mājas, mašīnas, ceļus. Reaktors ik pa brīdim izšāva jaunu radiācijas putekļu mākoni. Nepatīkamākais bija dzīvnieku līķu aprakšana. Mājlopus, vistas, suņus un kaķus apšāva milicijas darbinieki. Laiks bija ļoti karsts, vēlu vakarā apsēda odi, peldēties nedrīkstēja. Strādājām speciālajos aizsargtērpos L – 1 OZK. Sejai priekšā respirators R- 2, taču ar to nevarēja brīvi elpot, tāpēc palaikam ņēmām nost.»
Veselības problēmas Edgaram sākās pēc diviem gadiem. Černobiļā daktera Zatlera izdarītie asinsspiediena mērījumi bija normāli. Nu regulāri jādzer zāles, lai uzlabotu sirdsdarbību, asinsvadu un kaulu stāvokli, kā arī vispārējo organisma imūnsistēmu. Mēnesī nepieciešamā summa zāļu iegādei pārsniedz 40 latus.
Indriķis Sproģis pavēsti ceļam no Rīgas uz Ukrainu saņēma 1986.gada 8.maijā. Dēlēnam tikai pusgadiņš, bet... bijušajam padomju armijas karavīram izvēles nebija. «Tiku norīkots par auto tehnikas aprūpes vada komandieri,» atceras I. Sproģis. «Manā pārziņā bija transporta plūsmas organizācija. Par iegūto radiācijas devu mēs neko nezinājām – vienreiz sanāca piebraukt pavisam tuvu reaktoram. Pieļauju, ka tad dabūju krietni pāri normatīvam – 25 rentgeniem. Jau Ukrainā asinsspiediens sasniedza 220 – 150. Pēc «brālīgās misijas» man pasliktinājās dzirde, sākās problēmas ar kauliem, locītavām. 1996.gadā devos pie radiem uz ASV, strādāju vieglus palīgdarbus. Divus gadus vēlāk kļuva pavisam slikti, japāņu dakteri uzreiz jautāja – vai nav bijusi saskare ar paaugstinātu radiāciju. Pirms gada atgriezos Latvijā. Pienācis vecums (49 gados nav matu un zobu...), kad velk tomēr uz tēvu zemīti Taurupē, varbūt pat, lai tajā gultos... Mana pensija ir 115 latu plus 60 latu černobilieša pabalsts... Kā bijušais militārists gribēju turpināt dienestu Latvijas armijā, bet, līdz ko tapa zināms, ka esmu 2.grupas invalīds... Veltīgi cīnos par kompensācijas piešķiršanu, esmu rakstījis bijušajam KNAB šefam Loskutovam, TV «Tautas balsij», vērsies Ogres sociālajā dienestā. Tā vien šķiet, ka Latvija ir indiāņu rezervāts, kur nav vajadzīgi izglītoti cilvēki, un valsts labprāt apdullina tautu ar lētu šņabi un cigaretēm...»
|