ogresfakti.lv

Kā palīdzēt bērniem ar īpašām vajadzībām

Sandra Roga, Jumpravas speciālās internātpamatskolas direktores vietniece mācību darbā
Publicēts: 2010-09-28 03:58:00 / Izglītība

Komentāri (0)

Ziņot redakcijai

Izdrukāt

Pēdējo desmit gadu laikā arvien aktuālāka kļuvusi problēma par bērnu ar speciālām vajadzībām audzināšanu un mācīšanu. Mūsu valstī vairums šo bērnu mācās speciālajās skolās.

Šobrīd vērojama pozitīva tendence, ka vispārizglītojošās skolas licencē speciālo izglītības programmu un integrē skolēnus ar speciālām vajadzībām savās skolās. Tas ļauj skolēniem mācīties tuvāk savai dzīves vietai. Pedagogiem ir interese iepazīties ar apmācību, kāda nepieciešama skolēnam ar speciālām vajadzībām, tāpēc apsveicama ir vispārizglītojošo skolu pedagogu vēlme braukt uz mūsu skolu un iepazīties ar mācību grāmatu, metodisko materiālu, individuālo palīdzību sniegšanas metodēm bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem.

Raksturojot bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem, bieži sakām, ka viņiem ir īpatnēja visu to psihisko procesu norise, kas ir pamatā izziņas darbībai: raksturīgas dziļas novirzes gan sajūtu un uztveres, gan arī atmiņas, iztēles un domāšanas attīstībā, un tāpēc viņiem ir grūtības apgūt skolā nepieciešamās zināšanas. Kā mēs, vecāki un pedagogi, varētu palīdzēt šiem bērniem?

Bērniem ar speciālām vajadzībām lielas grūtības sagādā mācību vielas iegaumēšana. Šiem bērniem daudz ilgāk jāizmanto netīšās iegaumēšanas dažādie varianti: rotaļu elementi, inscenējumi, ekskursijas, spilgta uzskate, praktiskā darbošanās ar objektiem u. tml.

Jāņem vērā arī tas, ka šie bērni labāk iegaumē priekšmetu un parādību ārējās, spilgtākās pazīmes, bet grūtāk – to iekšējās sakarības, likumības, vispārinājumus. Iegaumējot viņi pievērš uzmanību atsevišķiem vārdiem, frāzēm, nevis zināšanu saturam, būtībai.
Pirmsskolas vecumā un jaunākajās klasēs galvenais ir pieaugušā stāstījums. Viņi daudz vairāk vārdu iegaumē no dzirdētā teksta nekā no patstāvīgi lasītā.
Bērni ar speciālām vajadzībām nogurst ātrāk nekā normālie bērni, it īpaši garīgās darba slodzes rezultātā. Viņiem iestājas t.s. aizsargājošā aizture, kuras laikā bērni nespēj atbildēt labi zināmus jautājumus. Pēc atpūtas viņi atkal var atcerēties iemācīto mācību materiālu.

Kā mācīt dzejoļus vai dziesmas tekstus

Visu dzejoli vai dziesmu pirmo reizi (un pat vairākas reizes) jādemonstrē pašam pieaugušajam, pat tajos gadījumos, kad ir atbilstoši ieraksti kompaktdiskā vai kasetē, jo svarīgi, lai bērns redz pieaugušā sejas izteiksmi, lai tiktu nodrošināts tiešs, emocionāls kontakts.
Efektīvs ir tieši kombinētais dzejoļa vai dziesmas iegaumēšanas veids, kad skolotāja lasījumam seko pašu bērnu lasījums vai dziesmas atkārtošana balsī.. Dzejoli vai dziesmu ir ieteicams sadalīt pa loģiskām daļām: katru daļu nodemonstrē pieaugušais, pēc tam 1 vai 2x atkārto bērni. Tad bērns mēģina katru daļu atkārtot no galvas.

Praktiskā darbība

Lai bērnam veidotos prasme kritiski vērtēt sava darba rezultātus, ļoti svarīgi pēc iespējas vairāk praktiski darboties. Reālās iespējas pagatavot konkrētus priekšmetus, kas noderīgi gan pašam, gan citiem cilvēkiem, palīdz izprast darba lietderību, nepieciešamību, līdz ar to izraisa bērnu iniciatīvu, ieinteresētību. Praktiskā darbība šiem bērniem tomēr paliek par nozīmīgu izziņas līdzekli līdz pat vecākajām klasēm un arī turpmākajā dzīvē.

Sarunu valoda

Bērniem parasti ļoti patīk stāstīt par visu redzēto, piedzīvoto, dzirdēto, vajadzīgs tikai uzmanīgs klausītājs, bet bērniem ar speciālām vajadzībām parasti ir jārada vēlēšanās stāstīt. To var panākt gan ar jautājumiem, gan notikumu atgādinājumiem, ar attēlu palīdzību. Var rosināt uzzīmēt redzēto un tad komentēt uzzīmēto vārdos.

Jaunākās klasēs skolēni ar speciālām vajadzībām vēl nav spējīgi patstāvīgi pastāstīt par notikumu. Vieglāk atstāstījumu veidot, ja viņiem ir priekšā attēlu sērija vai viens attēls, kas dod pieturas punktus. Liela nozīme ir arī bērnu emocionālajam noskaņojumam, svarīgi, lai bērni ir ieinteresēti stāstīt. Jāļauj bērniem pastāstīt par redzēto filmu. Par ekskursijā vai pa ceļam redzēto putnu, kaķi, koku.

Lasīšanas prasmju apguve

Bērniem lielas grūtības sagādā lasīšanas prasmju apguve, viņi to apgūst lēni, un vairumam lasīšana sagādā problēmas visu mūžu. Vislielākās grūtības šiem bērniem tomēr saglabājas lasītā teksta izpratnē. Viens uzdevums ir - iemācīt lasīt tekstu, otrs- svarīgi ir izprast lasāmā teksta saturu. Bērnus parasti it kā neinteresē tas, ko viņi lasa.. Jaunākajās klasēs bērniem grūti izprast pat viena vārda vai teikuma jēgu.

Ieteikumi lasītā teksta izpratnes sekmēšanai:

jautājumi par izlasīto jāuzdod teksta secībā, lai, skatoties grāmatā, bērni var atbildēt;
vēlāk jāliek atbildēt bez tieša atbalsta tekstā;
tālāk var pāriet jau tikai pie svarīgāko jautājumu analīzes;
beidzot – aicināt bērnus pateikt galveno domu;
svarīgs lasīšanas posms ir plāna veidošana par noteiktu teksta daļu;
virsrakstu sadomāšana (4.klasē);
veiksmīgi lietojamas attēlu sērijas, pašu bērnu zīmējumi – ilustrācijas, dramatizējumi.

Ieteikumi uzmanības attīstīšanai:

Sevišķi svarīga nozīme stingrām, noteiktām, bērniem izprotamām prasībām.

Krievu psihologs K. Ušinskis rakstīja, ka, padarot stundu saistošu, skolotājs bērniem neapniks, tomēr nedrīkst aizmirst, ka mācībās ne viss var būt saistošs, ka ir arī garlaicīgas lietas. Tāpēc jāpieradina bērnu darīt arī to, kas viņu nesaista.

Tā kā bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem raksturīga uzmanības izklaidība, liela nozīme ir mācību telpas dizainam. Svarīgi jau pašā nodarbību sākumā iepazīstināt ar nodarbību telpām, ar tajās novietotajiem priekšmetiem, ar dažādiem tehniskajiem līdzekļiem, lai pasākumos mācību laikā tas viss nenovērstu bērnu uzmanību.
Sevišķi svarīgi panākt, lai skolēni varētu strādāt pierastajos apstākļos, lai uz mācību galda vai sola nebūtu nekā lieka.
Noformējot telpas, jāraugās, lai priekšplānā atrastos tikai paši nepieciešamākie objekti, pārējie novietojami aizmugurē, tur, kur tie nevar novērst bērna uzmanību.

Vispārējās izglītības iestādēs pedagogi bērniem ar speciālajām vajadzībām sniedz zināšanas atbilstoši izglītības programmai un ieaudzina nepieciešamos uzvedības paradumus. Savukārt speciālajās skolās bērni ar garīgās attīstības traucējumiem pierod aizpildīt dienu ar mācībām, bet brīvo laiku ar darbu, spēlēm, pastaigām un lasīšanu, rūpēties par apkārtējiem, ievērot viņu intereses, sekot kārtībai savā mācību un darba vietā, interesēties par sabiedriskās dzīves notikumiem, un, pamatojoties uz šiem paradumiem, viņi var vieglāk un stabilāk integrēties mūsu sabiedrībā.