Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Liecības par neliela izmēra cilvēka atveidojumiem mālā, kaulā un kokā, ko mūsdienās dēvējam par lellēm, ir tikpat senas kā pati cilvēce. Dažādās pasaules kultūrās, izmantotas maģijas un reliģijas rituālos, paralēli tās gadu tūkstošiem pildījušas arī rotaļu funkciju. 

Eiropā līdz pat 19. gadsimtam leļļu izgatavošanā dominējošais materiāls ir koks. Sava amata meistari, miksējot koku ar ādu, vasku, papīru, bet īpaši porcelānu, rada miniatūras greznu, augstdzimušu dāmu figūras, kas dažkārt nonāk bagāto ģimeņu atvašu rotaļu kastēs, taču nereti paliek interjera priekšmeta un greznumlietas statusā. 20. gadsimtā, leļļu ražošanas procesā ienākot plastmasas materiāliem, rodas iespēja lelles ražot masveidā. To nodrošina zemās izmaksas, plastmasas materiālu izturība, kā arī leļļu veidola vienkāršošana.

Pagājušā gadsimta 40. – 50. gados darinātā lelle ir roku darbs, kas papildināts ar rūpnieciski ražotu celuloīda lelles galvas sagatavi. Rotaļlietas ķermenis radīts no sablīvēta auduma, apadīta ar baltas vilnas dzijas volāniem, veidojot greznu kleitu, kas asociatīvi atgādina 19. gadsimtam raksturīgu ietērpu. Vienīgi lelles galva – bērna seja – atgādina par 20. gadsimta vidū pieejamajiem materiāliem.

Lelles autore Tamāra Vankina strādājusi par rokdarbu skolotāju, pilnveidojot rokdarbnieces prasmes, beigusi Latvijas PSR Mākslas darbinieku nama divgadīgo republikānisko literatūras un mākslas tautas universitāti, kā arī Republikāniskās tautas universitātes tējotājas mākslas fakultāti, bijusi audēja “Latvju sieviešu nacionālajā līgā”.  Laikraksts Brīvā Zeme 1940. gadā šo organizāciju lepni raksturo: “Latvju sieviešu nacionālās līgas aušanas skola ir vecākā iestāde Rīgā, kas audumos uzticīgi kopj latvisko rakstu.” 

Tamāras Vankinas (1917 – 2008) veidotā lelle Ogres Vēstures un mākslas muzejā nonākusi no tās darinātājas krustmeitas, Dzintras Leimanes, rokām, apliecinot, ka arī šī lelle nav bijusi paredzēta bružāšanai bērna rokās – “Lellīti atceros no laikiem, kad biju maza. Tā glabājās krustmātes Rīgas dzīvoklī sekcijā un tikai retu reizi uzmanīgi tika no tās izcelta.” Dzintra Leimane, kas tāpat kā viņas krustmāte strādājusi par rokdarbu skolotāju, pēc daudziem gadiem novērtējusi krustmātes veiklās rokdarbnieces talantu un lelli nogādājusi muzejam, lai tā saudzīgi tiktu saglabāta nākamajām paaudzēm.