Komentāri (3)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

Šoreiz jūsu uzmanībai daži stāsti no gleznotājas, ogrēnietes, pensionāres Valentīnas Briedes dzīves.

Par šodienas krāpniecībām politikā Valentīna saka: „Viņi ir aizmirsuši, ka te laiks ir īss. Ko viņi darīs tur – Aizsaulē? Četrpadsmit gados noslīku. Biju bērnu Aizsaulē. Tur ir labi. Mēs abas ar draudzeni slīkām. Draudzenes māsa bija vecāka. Viņa mūs pamanīja un izvilka no ūdens. Atceros, ka viņa bija mani paņēmusi aiz kājām un kratīja arā ūdeni un es viņai „iekrāvu” pa ģīmi, jo dusmojos, ka viņa mani izvilka no tik skaistas vietas.

Tur bija koši zaļš kalniņš, virs kura spīdēja spoža saule. Ap kalniņu bija smalks zelta žogs. Kalniņā rotaļājās bērni garās kleitiņās – gaiši zaļās, gaiši zilās, rozīgās un pienkrāsas. Es „metos” uz vārtiņiem pie bērniem, kad viena meitene noskrēja no kalniņa un man deguna priekšā tos aiztaisīja, skatījās manī un teica: „Ej atpakaļ! Tev nav laiks.””

Valentīnas mammai jaunībā bijis vēzis, domājuši, ka viņa aizies, tomēr vēzis toreiz uzvarēts un sieviete nodzīvojusi vēl 33 gadus. Viņa sagaidījusi brīvo Latviju un sacījusi: „Latvija brīva, tagad varu mirt.” Meitai – Valentīnai mamma sacījusi: „Kad nokļūšu otrā pusē un tur kaut kas būs, es kaut kā to tev paziņošu.” Mamma „aizgājusi” un četrudesmitajā dienā viņa apciemojusi savu meitu diendusas laikā. „Mamma nāca pretī tāda kā jaunībā – tik skaista. Gandrīz nevarēju viņu atcerēties. Sākumā nobijos, jo viņa taču bija mirusi. Mēs nerunājām ar muti, bet domās. Viņa sacīja: „Atceries, es tev solīju? Esmu pie papa. Skaties tālumā – tā ir mūsu māja – līdzīga līvānietei. Tētis tagad meža darbos. Meitiņ, dzīvo pareizi! Tur pie apvāršņa ir tie, kas citiem „uz kakla” dzīvojuši. Mums tur neļauj iet. Tur tu dzīvo tikai īsu brīdi, te jādzīvo mūžīgi.””

Valentīna stāsta, ka pēc šīs savādās tikšanās ar mammu, par naudas trūkumu viņa vairs neesot stresojusi. „Piecdesmitajos gados gāju skolā. Vienmēr gribējās ēst. Latviešu valodas stundā paģību. Atbrauca ārsts un sacīja, lai iedod man kaut ko apēst. Tagad mēs esam paēduši un ko gan vairāk vajag? Ja vēl var pagleznot, tad ir laime pilnībā,” stāsta māksliniece, kas dzīvo kādā necilā dzīvoklī Ogres centrā. Valentīna par grūtībām nesūdzas, viņa priecājas par cilvēkiem, kas pērk viņas gleznas un pasūta jaunas. Valentīnas bagātība ir viņas ģimene un garīgā pasaule – gleznās, dzejā un ne tikai.